Gints Amoliņš: Aprīļa vidū kopā ar Latvijas, Lietuvas un Polijas kolēģiem Jūs apmeklējāt Kijevu, lai izrādītu atbalstu un solidaritāti Ukrainai. Kādi Jums bija iespaidi?
Alars Kariss: Tā bija mana otrā vizītē Ukrainā. Pirmo reizi Kijivā biju divas dienas pirms 24. februāra. Divas dažādas vizītes ar dažādām emocijām. Bet, protams, pēdējā kopā ar maniem kolēģiem no Latvijas, Lietuvas un Polijas bija citāda, redzot lietas, kuras mēs negaidījām, ka redzēsim. Apmeklējām Kijivas piepilsētas.
Kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci, kuru Krievijas spēki tur bija pastrādājuši – mums nebija vārdu. Mēs joprojām atceramies šīs briesmīgās lietas, kas pastrādātas pret civiliedzīvotājiem, sievietēm. Tā nebija jauka vizīte.
Bet vienlaikus [Ukrainas] prezidents [Volodimirs] Zelenskis uzvēra, ka šīs vizītes – tās nav viņam, tās ir Ukrainas tautai, viņiem redzēt, ka mēs, Eiropa, – un ne tikai – atbalsta Ukrainu. Un arī, lai būtu liecinieki, jo visas šīs lietas – tiesa būs, un kāds ir atbildīgs par šiem noziegumiem. Un tie ir konkrēti indivīdi, ne visa nācija.
Teicāt, ka divas dažādas emocijas, apmeklējot Kijivu divas dienas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Vai sagaidījāt, ka divas dienas pēc Jūsu vizītes sāksies karš?
Nē, es to negaidīju, un arī prezidents Zelenskis ne, kaut ASV izlūkdienesti brīdināja, ka tas notiks. Bet ir ļoti grūti sagaidīt šāda veida šausmas. Prezidents Zelenskis bija pat nervozāks pirms kara, jo nezināja, kas notiks. Viņš gaidīja, ka varētu notikt kādas militāras kustības ap Luhansku un Donecku, bet ne šāda veida karš Kijivā un citur. Tagad pēdējā tikšanās reizē viņš uzvedās ļoti drosmīgi. Bija ļoti motivēts par to, ko darīt, un ko darīt mums, lai palīdzētu Ukrainai.
Ukrainas prezidents Zelenskis pats ir izmainījies.
Mazliet, jā. Tas bija redzams.
Krievijas iebrukums Ukrainā – tas ir galvenais diskusiju temats šeit, Lennarta Meri konferencē Tallinā, ko darīt ar Krieviju. Jūsuprāt, ko darīt ar Putinu, ko darīt ar Krieviju?
Pirms kara mēs noteikti izgāzāmies diplomātiski. Ko darīt tagad saistībā ar to, ko dara Putins – to grūti pateikt. Tas, kas jāizdara, ir jāaptur šis karš, jādod vairāk militārās palīdzības Ukrainai, humānās palīdzības, jāpalīdz bēgļiem. Šeit, Igaunijā, esam uzņēmuši vairāk nekā 35 tūkstošus bēgļu, un mums nav uzņemšanas limita. Tas ir tas, ko varam darīt, lai apturētu karu. Konferencē arī apspriežam un apspriedīsim, ko NATO un NATO sabiedrotie var izdarīt, lai palīdzētu Ukrainai.
Kā izdarīt spiedienu uz Krieviju?
Viena lieta ir sankcijas, kā arī dodot attīstītākus ieročus Ukrainai. Tas ir tas, ko darām. Un vienlaikus mums jāsāk atjaunot Ukrainu, ko jau darām, tostarp nosūtot ekspertus un nemilitāro aprīkojumu.
Mūsu kaimiņi, Somija un Zviedrija, pieteikušies pievienoties NATO. Ko tas nozīmētu mums, Baltijas valstīm, ja šīs abas valsts kļūst par NATO dalībvalstīm?
Tas nozīmētu daudz. Esam gaidījuši šo lēmumu jau ilgu laiku. Protams, tas nav Igaunijas vai Latvijas ziņā lemt Somijas un Zviedrijas vietā par pievienošanos NATO. Bet tas notika ļoti ātri, ne tikai pašiem somiem, bet arī mums to nācās redzēt. Kad pirms pāris mēnešiem apmeklēju Somiju, atbalsts iestājai NATO bija kādi 23%, tagad tas ir vairāk nekā 70%.
Un pats svarīgākais, ko kāds jau pieminēja šajā konferencē – Baltijas jūra kļūs par NATO valstu ezeru. Tās būs lielas izmaiņas tajā, kā aizsargājamies.
Tas nenozīmē, ka Somijai un Zviedrijai jānāk mūs aizsargāt, jo esam kaimiņi. Mēs esam alianse un kopā pieņemam lēmumus par to, ko darīt, kā aizsargāt austrumu flangu. Un ir svarīgi, ka austrumu flangā būs Somija, tas daudz nozīmē.
Vairāk drošības.
Absolūti.
Krievijas karš Ukrainā tagad un pēdējos pāris gados Covid-19 pandēmija – šīs divas lietas viena pēc otras radījušas spriedzi sabiedrībās, arī Igaunijā. Šajā laikā, kad notiek karš Ukrainā, šķiet, ir arī dažādas uztveres sabiedrībā par to, kas tur notiek. Vai Jūs jūtat spriedzi sabiedrībā?
Protams, ir spriedze. Minējāt koronavīrusu, karu Ukrainā, tāpat ir arī cenu pieaugums, enerģētikas cenu pieaugums. Tās ir vairākas lietas, kas notiek vienlaikus. Protams, ir spriedze sabiedrībā. Un tas ir valdības ziņā – ne tikai strādāt uz ārlietu politiku, bet arī iekšpolitiski, kas varētu notikt septembrī, oktobrī, novembrī. Jo Covid-19 nav pazudis, tas joprojām ir te. Un arī karš Ukrainā. Un enerģētikas cenas, kas būs svarīgs jautājums septembrī. Kā aizstāt Krievijas gāzi ar citiem enerģijas avotiem. Mums būt jārīkojas.
Vairākas lietas vienlaikus. Taču droši vien būsiet dzirdējis, ka Latvijā arī ir spriedze padomju pieminekļa dēļ. Ir lēmums par tā nojaukšanu. Spriedze ir liela. Jūs Igaunijā to piedzīvojāt pirms 15 gadiem, pārvietojot tā dēvēto "Bronzas kareivi".
Jā, tas bija 2007. gadā, un Jūs droši vien redzējāt, kas notika vēlāk. Mēs statuju nenovācām pavisam, mēs to pārvietojām uz kapsētu, kur ir pareizā vieta šāda veida statujām. Bet Igaunijā līdzīgi notiek arī tagad, jo lietas ir mazliet mainījušās. Līdz ar karu Ukrainā šie padomju pieminekļi... ir kaut kādā veidā mainījusies uztvere, ko tie nozīmē mūsu iedzīvotājiem. Diskusijas notiek arī Igaunijā, jo "Bronzas kareivis" nebija vienīgais. Ir arī citi pieminekļi dažādās vietās Igaunijā, un par to diskutējam arī šeit. Redzēsim, kā būs.
Tas bija pareizs lēmums pārvietot "Bronzas kareivi?
Tāds bija lēmums, un to pieņēmām, jo nevēlējamies, ka pilsētas centrā ir cilvēku mirstīgās atliekas, un tās vajadzēja pārvietot uz kapsētu līdz ar "Bronzas kareivi".
Jo zem memoriāla bija apbedījumi.
Bet, protams, daļa cilvēku to joprojām atceras.
Ja paskatāties atpakaļ, vai varbūt ir kāds padoms, ko varat dot Latvijai?
Ir ļoti grūti dot kādu padomu. Dažkārt kādos jautājumos pat nevaru sniegt padomu pats saviem iedzīvotājiem.
Tas ir latviešu ziņā izlemt, kas ir viņu sirdīs un kā viņi jūtas. Ceru, ka latviešiem izdosies atrisināt šo problēmu.
Varbūt kā pārvarēt polarizāciju? Jūs arī ar to saskaraties. Kā pārvarēt polarizāciju mūsu sabiedrībās?
Ikviens jautājums, ko paceļat, tiks polarizēts. Tas droši vien šobrīd notiek ikvienā valstī, ne tikai mūsējās.
Atgriežoties pie Covid-19. Kad kļuvāt par prezidentu, izklāstījāt dažas prezidentūras prioritātes. Viena ir izglītība Jums kā bijušajam Igaunijas Nacionālā muzeja direktoram. Tāpat polarizācijas mazināšana. Bet arī mentālā veselība ir viena no lietām, ko esat uzstādījis kā savu prioritāti. Vai tas patlaban ir svarīgi?
Tas ir ļoti svarīgi, īpaši, kad runājam par Covid-19 un karu Ukrainā. Pārsvarā koncentrējos uz bērnu mentālo veselību, jo tas ir svarīgi. Esot skolās, runājot ar viņiem un skolotājiem – tā ir problēma. Covid-19 laikā cilvēki palika mājās, dažkārt ar ģimeni – tā mēdza kļūt par problēmu vidē, kur ir tik daudz cilvēku mazā platībā. Un spriedze nokļūst arī skolās. Spiediens, ko skolēni patlaban izjūt, – labi mācīties, izveidot karjeru un tā tālāk. Mēs nevaram zaudēt savus bērnus. Tādēļ ir jātiek galā ar šo problēmu. Tas ir izaicinājums, jo mums nav pietiekami daudz skolotāju, kas spēj psiholoģiski palīdzēt skolēniem. Bet mēs pie tā strādājam. Taču, pieņemu, ka līdzīgi ir arī Latvijā, ne tikai mūsu valstī.
Kad dodaties uz skolām, ko Jūs sakāt bērniem?
Bērniem, protams, saku, ka būtu jāmācās, jo šī ir skola. Bet dariet to relaksētāk, mierīgāk, bez spiediena dabūt labas atzīmes. Protams, labas atzīmes arī vajadzīgas, taču tas rada spiedienu. Un arī esam mainījuši veidus, kā mācām skolās.
Mums ir ļoti labi rezultāti PISA testos, līdz ar to jau esam diezgan izglītota nācija. Ja jums ir laba izglītība, izpratne par to, kas notiek pasaulē, tad problēmas var risināt daudz vieglāk.
Tādēļ tas svarīgi.
Tā ir arī līdzsvara atrašana.
Jā. Un būšana ļoti kritiski vērtējošam, jo šajos laikos var atrast jebko, ir viltus ziņas. Jābūt kritiskam pret to, ko lasāt, ko redzat televīzijā un visur citur. Tā arī ir daļa no izglītības.
