35 gadus vecā Gerasimeņa bija izcila peldētāja, viņas rēķinā ir pasaules čempiones tituls, divas olimpiskās sudraba medaļas 2012. gadā Londonā un bronzas medaļa Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs 2016. gadā.
Gerasimeņa pirms pāris gadiem beidza sportistes karjeru. Pagājušogad viņa iesaistījās protestos pret Aleksandra Lukašenko režīmu, kas viltoja Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu rezultātus. Aktīvās pilsoniskās nostājas dēļ viņai nācās doties trimdā uz Lietuvu; Baltkrievijā valdošais režīms pret viņu ierosinājis krimināllietu.
Aleksandru Gerasimeņu uz sarunu aicināja LTV žurnālists Gints Amoliņš, vispirms vaicājot par aktuālo baltkrievu olimpietes Kristinas Cimanouskas lietu.
“Uzskatu, ka tā ir kliedzoša diskriminācija, gan cilvēktiesību, gan sportista tiesību pārkāpums. Fonds dara un darīs visu iespējamo, lai nepieļautu sportistes nosūtīšanu atpakaļ uz mājām, ko jau izdarījām, kā arī reabilitētu viņu kā sportisti un dotu iespēju viņai turpināt sportistes karjeru.”
Gints Amoliņš: Ko notikušais liecina par Lukašenko režīmu, par to, kas notiek Baltkrievijā?
Aleksandra Gerasimeņa: Tagad jau varam teikt, ka šādi gadījumi ir sistemātiski. Kad mēģina aizvērt muti vai no publiskās telpas novākt cilvēku, tas viss pāraug starptautiskā skandālā.
Viss sākās ar to, ka Kristina pauda neapmierinātību, ka vieglatlētikas federācijas vadība, ar viņu nesaskaņojot, pieteica viņu stafetei, kas nav viņas disciplīna. Tas ir tāpat kā skrējējam likt piedalīties tāllēkšanā. Sportists tam nav sagatavots, tas var novest pat pie traumas. Tas ir pilnīgi neloģiski un neprofesionāli.
Un kā atriebību par to, ka viņa publiski atklāja šo problēmu, viņu mēģināja deportēt no Tokijas un atvest atpakaļ uz Baltkrieviju, nedodot iespēju piedalīties viņas pamatdisciplīnas skrējienā.
Vai ir bažas par viņas tuvinieku drošību Baltkrievijā?
Bez šaubām, ir bažas. Režīms mēģinās atriebties par to, ka Kristina neatgriezās Baltkrievijā, kaut bija kā saldais kumosiņš propagandai, lai parādītu kā paraugu, ka – lūk, kas var notikt! Bet te neizdevās. Tādēļ viņi var atriebties tuviniekiem.
Paldies dievam, viņas vīrs jau izbraucis no Baltkrievijas. Par viņas tuviniekiem bažījamies, centīsimies pēc iespējas par notiekošo ziņot un neļausim pa kluso pret viņiem vērsties.
Jūs olimpiskajās spēlēs izcīnījāt trīs medaļas peldēšanā. Kādēļ nolēmāt nostāties pret Lukašenko režīmu un vadīt Solidaritātes fondu?
Piedalīšanās olimpiskajās spēlēs un medaļu izcīnīšana netraucē iestāties par godīgumu un taisnīgumu, īpaši ņemot vērā, ka sports māca tieši šīs īpašības. Mēs savas medaļas nopelnām ar godīgu darbu.
Baltkrievijā tagad redzam, cik ļoti visi tiek pakļauti nežēlīgam spiedienam, tostarp sportisti. Īpaši tie, kas pauž savu pilsonisko nostāju un nepiekrīt režīmam. Tas nav godīgi un taisnīgi.
Es teiktu, ka tā vienkārši ir atriebība. Runā, ka sportā nav politikas. Propaganda to mēģinājusi iebarot jau daudzus gadus. Bet saprotam, cik lielā mērā sportā tomēr ir politika.
Cik ļoti sports ir svarīgs valstij, cik ļoti sportisti ir svarīgi valstij, un kādu ieguldījumu viņi sniedz. Līdz ar to ir pilnīgi melīgs apgalvojums, kuru mums mēģināja iepotēt jau daudzus gadus.
Un šogad gan sportisti, gan citi mūsu valsts pilsoņi pamodās un saprata, ka nepiekrīt tiem nosacījumiem, ko viņiem piedāvā. Viņi nepiekrīt būt klusējoši vergi sistēmai, kurā viņi atrodas.
Tostarp arī es gribu dalīties ar savu pieredzi, savām domām. Es negribu, lai man norāda, ko darīt.
Gribu, lai mani bērni aug brīvā valstī un viņiem būtu iespēja attīstīties kā profesionāļiem, nevis kā sistēmas cilvēkiem, kas strādās kādā nozarē pēc sistēmas un instrukcijām, bez iespējas attīstīties.
