BBC filmu "Trešais pasaules karš: komandpunktā", kura pēc žanra vistuvāk klasificējama dokudrāmai, Latvijas Televīzijas pirmajā programmā demonstrēs piektdien, 19.februārī, plkst. 21.30. Pirms filmas plkst.21.15 paredzēta diskusija raidījumā "Patiesības stunda".
Filmā kadri ar diskusijām komandcentrā mijas ar inscenētiem arhīva kadriem, lai uzskatāmā veidā atdzīvinātu militāro ekspertu un stratēģu izveidotos scenārijus. Filmas dalībnieki ir augstas raudzes eksperti, kas samērā nesen ieņēma augstus amatus aizsardzības, ārpolitikas un citu jomu resoros Lielbritānijā. Viņu uzdevums bija reaģēt uz situāciju tā, kā viņi reaģētu, ja viņi būtu valsts dienestā un viņiem nāktos pieņemt attiecīgus lēmumus, raksta Rus.lsm.lv.
Kā rakstīts, filmas scenārijs paredz nekārtības – līdzīgas tām, kādas notika Ukrainas austrumos –, ko sarīkojuši krievvalodīgie separātisti Daugavpilī un visā Latvijas austrumu daļā, Krievijas iejaukšanos, kā arī NATO vienību nosūtīšanu palīdzībai Latvijā, krīzes eskalāciju un beigās – abpusēju kodolieroču izmantošanu.
Reakcijas uz BBC filmu
BBC veidotā filma, kurā modelēts karš starp Krieviju un Rietumiem, turklāt arī iebrukums Latvijā, raisījusi rezonansi Latvijas sabiedrībā.
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs (“Vienotība”) pēc filmas noskatīšanās pauda, ka "scenārijs ir pilnīgas blēņas, kopumā ir daudz vielu pārdomām".
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts izteicies - lai gan BBC filma būtu uztverama kā izklaides žanrs, tomēr Latvijas sabiedrībā tas var radīt bažas par drošības situāciju.
Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (Zaļo un zemnieku savienība) uzsvēra, ka filmai nav nekāda sakara ar Latgales un tās iedzīvotāju dzīves realitāti.
Savukārt Kremlis nav plaši komentējis BBC filmu. Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs paziņojis, ka “žēl tērēt laiku lētām lietām”.
– Bonda kungs, vai jūs uzskatāt par reālistisku scenāriju filmai, kurā piedalījāties?
– Ne visai. Mērķis jebkuram vingrinājumam – un tāds ir šī filma – bija nonākt pie zināmiem secinājumiem. Filmas uzdevums bija parādīt, kā tieši tiek pieņemti lēmumi un kādas problēmas tā gaitā var rasties. Ņemot vērā, ka mēs jau redzējām šo scenāriju Krimas gadījumā, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdības tagad ir labāk sagatavotas šādām situācijām, nekā bija Ukrainas valdība. Galvenais bija tas, ka mēs varējām redzēt, kā NATO un Lielbritānija pieņems lēmumus šādas krīzes apstākļos.
– Sakiet, ja jūs neuzskatāt šo scenāriju par reālistisku, tad kāpēc nolēmāt piedalīties?
– Tāpēc, ka tas ir vingrinājums. Jebkura šāda vingrinājuma mērķis ir praktizēties lēmumu pieņemšanā krīzes laikā. Turklāt visi NATO vingrinājumi ir balstīti uz ekstremāliem apstākļiem. Saprotiet, kad jūs tajā piedalāties, jūs neapšaubāt scenāriju, jo tad nepieciešamo risinājumu pieņemšanas treniņš vienkārši nenotiks. Vai es uzskatu, ka sacelšanās Daugavpilī ir reāla? Nē, neuzskatu. Ne reizi vien tur esmu bijis, kad dzīvoju Latvijā un nekādā gadījumā nedomāju, ka Daugavpils ir Latvijas Krima. Taču, ja jums ir vajadzīgs scenārijs, kurš ļauj aizdomāties par to, „kas notiks, ja...”, tad kaut kur ir jāsāk, bet Daugavpils nav sliktāka par jebkuru citu vietu. Pēc būtības, izvēle ir starp Narvu un Daugavpili.
– Vai jums nešķiet, ka ar tādu filmu esat izdarījis ne pašu labāko pakalpojumu Latvijas krievu iedzīvotājiem? Jo skatītāji visā pasaulē var nospriest, ka viņi patiešām uz kaut ko tādu ir gatavi...
– Jautājums ir par to, kāpēc kāds var kaut ko tādu izdarīt. Ir milzu starpība starp krievu militāro pensionāru Krimā, kurš jūtas apspiests Ukrainā, valstī, kas ir vēl nabadzīgāka par Krieviju, un Eiropas Savienības valsts iedzīvotāju, kuram ir iespēja brīvi ceļot par Eiropu. Tāpēc es saku – šis scenārijs tika radīts, lai vingrinātos krīzes pārvaldībā, nevis tāpēc, lai pateiktu – lūk, kas notiks.
– Vai jums nešķiet, ka šāds vingrinājums ir bīstams - jo, kā mēs zinām, realitāte veido apziņu tik ilgi, kamēr apziņa nesāk veidot realitāti?
– Ja tas būtu īsts NATO vingrinājums, tad vārdi būtu izdomāti – mēs nerunātu par Latviju vai Krieviju – viss būtu gaišzils, oranžs un tā tālāk. BBC neiegūtu lielu auditoriju, ja savu filmu nosauktu ”„Gaišzilo” vienība uzbrūk „oranžo” vienībai”. Tieši tādēļ tika izmantotas reālas valstis un veikti inscenējumi ar aktieriem - tiesa, esmu dzirdējis, ka latviešus tēloja lietuvieši (smejas). Nevaru apsūdzēt BBC par to, ka viņi gribēja, lai viņu filmu noskatītos vairāk par pieciem cilvēkiem.
– Tomēr informācijas karš jau noteikti notiek. Iespējams, Latvijai vajadzētu izveidot vietējo krievu kanālu, lai stātos pretī Krievijas plašsaziņas līdzekļiem?
– Neesmu pārliecināts, ka ar tāda lieluma tirgu Latvijai ir jēga veidot atsevišķu krievu kanālu. Man ir ļoti simpātiska Eiropas Fonda par demokrātiju (Briselē – red.) iniciatīva, kurš ir izveidojis tiešsaistes mediju platformu krievu valodā visiem krieviski runājošajiem aiz Krievijas robežām, bet varbūt pat arī Krievijā. Konceptam ir jābūt kopīgam ne tikai Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, bet arī tādām valstīm kā Ukraina: šis plašsaziņas līdzeklis varētu līdztekus ziņām – šo sadaļu, kas, starp citu, nemaz nav tik dārga, varētu gatavot katrai valstij atsevišķi – piedāvāt arī citu saturu. Ir jāsaprot, ka, konkurējot ar Krievijas kanāliem, arsenālā ir jābūt ne tikai ziņām, bet arī diskusiju raidījumiem, spēļu šoviem un izklaides saturam, kas piesaista cilvēkus. Taču šim projektam ir nepieciešamas investīcijas, un tas ir tieši tas, kas var noderēt valstīm ar lielu procentu krievu iedzīvotāju. Ir ļoti svarīgi, lai tās būtu ne tikai ziņas, bet arī programmas, kuras cilvēki skatās izklaidei.
