Viens cilvēks divās sekundēs. Tik bieži karš un vardarbība pērn piespieda kādu pamest savas mājas. Vienas dienas laikā tie ir 44 ar pusi tūkstoši un gadā – jau vairāk nekā 16 miljoni. Vairāk nekā puse no tiem – bērni. Tādu ainu parāda jaunākais ANO Bēgļu aģentūras ziņojums. Aiz skaitļiem stāv cilvēki, kuri, piemēram, bēg no kara izpostītās Sīrijas vai dodas uz Bangladešu no kaimiņvalsts Mjanmas, kur tiek vajāta musulmaņu minoritāte rohindžas.
“70% no šiem cilvēkiem nāk no vien desmit valstīm. Tas ir svarīgi, jo tas nozīmē – ja mēs atrisinātu konfliktus šajās desmit valstīs vai vismaz daļā no tām, šis skaitlis tā vietā, lai katru gadu pieaugtu, varētu sākt krist. Bet mēs neredzam nekādu progresu šajā ziņā,” pastāstīja ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos Filipo Grandi.
ANO ziņojumā apkopotā statistika arī lauž mītu par to, ka visi šie cilvēki tiecas nonākt kādā bagātā valstī. No 16 miljoniem, kas pametuši mājas, teju 12 miljoni palikuši savā valstī. Bēgļi, kas savu valsti pamet, lielākoties apmetas kādā attīstības valstī.
Taču vislielāko bēgļu skaitu pērn uzņēma Turcija – 3,5 miljonus, kamēr viss pārējais Eiropas kontinents – 2,6 miljoni cilvēku. Savukārt Latvijai – vēl niecīgāku daļu – pērn patvērumu lūdza 400 cilvēki, bet saņēma nepilni 300. Šis gads gan ir mierīgāks.
“Tas, kas būtu svarīgi – nepārtraukt šo darbu, tāpēc, ka šo šobrīd varbūt Latvijā tik daudz nelūdz patvērumu. Šo laiku vajadzētu izmantot tieši, lai kaut ko uzlabotu,” ir pārliecināts ANO Bēgļu aģentūras pārstāvis Didzis Melbiksis.
Neskatoties uz nelielo bēgļu skaitu, Latvijas pētnieki runā par mēģinājumiem jautājumu politizēt un par negatīvāku attieksmi kā vairākās citās valstīs Eiropā.
“Sabiedrība ir ļoti negatīvi noskaņota, nevis salīdzinājumā ar visu pārējo Eiropu, bet salīdzinājumā ar Skandināvijas un Rietumeiropas valstīm,” pastāstīja domnīcas “Providus” migrācijas un integrācijas pētniece Agnese Lāce. “Dienvideiropā un Austrumeiropas citās valstīs arī noskaņojums, galvenokārt ir negatīvs. Tas nozīmē, ka mēs ne tikai nevēlamies uzņemt imigrantus šeit, bet mēs arī nesaskatām to, kāda ir viņu iespējamā pievienotā vērtība.”
Nelielās svinības Rīgā, atzīmējot Starptautisko bēgļu dienu, tomēr parādīja, ka, protams, ir arī citādi domājošie. Turklāt arī Latvijā ir uzņēmēji, kas bēgļus nodarbinājuši.
“Tā bija tāda latvietības spītība, kas saveda mūs kopā ar eritrejieti,” stāstīja optikas salona “Metropole” līdzīpašnieks Mārtiņš Kossovičs. Tieši vērojumi par sabiedrības negatīvo attieksmi viņu mudināja pieņemt darbā Filmonu, bēgli no Eritrejas.
“Arī mūsu stereotips, ka bēgļi noteikti ir kaut kādi trauku mazgātāji tikai. Manā gadījumā viņš strādāja ar skaitļiem, ar cipariem, viņš studēja medicīnu.”
Sadarbība pārtrūka, kad Filmons saprata, ka Latvijā nevar atļauties turpināt medicīnas studijas, un devās mācīties citur. Taču joprojām turpinās “Humusa komandas” projekts. Tas ir pērn izveidots projekts, lai nodarbinātu tieši bēgļus.
“Atbraucot viņiem ir dažādas profesijas, bet viņu vienot varētu tas, ka viņi spēj gatavot ēst,” savos novērojumos dalījās “Humusa komandas” vadītāja Ildze Pravorne. “Tad tika meklēti cilvēki, kuriem būtu vēlme tādā projektā, avantūrā, biznesā iesaistīties, tika atrasti un īstenībā izraisīja ļoti lielu sabiedrības interesi.”
Iesaistītie nav pavāri. Tie ir cilvēki, kas Latvijas sabiedrībai var sniegt jaunu pieredzi, izgaršojot autentiskus Austrumu ēdienus kā viņi tos gatavojuši mājās. Par klientu daudzumu sūdzēties nevarot. Arī par darbiniekiem ne, lai gan izaicinājumu netrūkstot.
“Nav tā, ka bēgļi runā vienā bēgļu valodā,” norādīja Pravorne. “Cilvēki nāk no dažādām valstīm. Pirmkārt, kultūras atšķirības ir starp Latvijas iedzīvotāju un bēgli, tad starp bēgļiem savā starpā.”
Tomēr abi darba devēji atzīst – tiešām iemācījušies esot daudz.
