Saruna notika saistībā ar Sordē gleznas izstādi ES mājā, kas tajā ir aplūkojama vēl līdz marta sākumam. Savdabīgās 4x4m lielās gleznas „solo izstādes” iniciatore ir dzejniece Liāna Langa. Glezna, kas tapusi Džordžones „Vētras” un Karavadžo „Vakariņu Emausā” iespaidā, aizsāk jaunu Bernāra Sordē darbu sēriju, kas seko 2015. gadā Madonā un 2013. gadā Talsos notikušajām personālizstādēm „Transcendence” un „Introrevolūcija”.
Latvijas Radio žurnālistes Inas Strazdiņas saruna ar Bernāru Sordē ļāva pieskarties tādām tēmām kā mākslinieka loma sabiedrībā, mākslas attiecības ar filozofiju, meklējot atbildi uz jautājumu, ko šodien nozīmē gleznot vai filozofēt; kā arī šobrīd Eiropā aktuālajai migrācijas tēmai un pārmaiņām, kas skar Eiropu un pasauli. Piedāvājam lasītāju uzmanībai domas un atziņas, kas izskanēja diskusijas laikā.
Ina Strazdiņa: - Mēs redzam Tavu jaunāko gleznu, kas veltīta tēmai „jauna pasaule pēc vētras” un tapusi divu mākslinieku – Džordžones un Karavadžo darbu „Vētra” un „Vakariņas Emausā” iespaidā. Kādēļ Tu vēlējies, lai tieši šo darbu mēs ieraudzītu, lai par to runātu te, Rīgā, ziemas vidū?
Bernārs Sordē: - Džordžones „Vētru”[1] ir labpaticies interpretēt ļoti daudziem mākslas kritiķiem. Izskan viedoklis, ka tas ir bijis pasūtījuma darbs; ka tajā attēlota jaunā Ieva un jaunais Ādams; taču, iespējams, patiesākā interpretācija ir tā, ka pasūtītājs nav gribējis izrādīt savu reliģiozitāti un lūdzis Džordžonem piešķirt laicīgumu gleznas tēmai.
Es teiktu, ka glezna ir par distanci starp cilvēkiem, par distanci starp sievieti un vīrieti un pūlēm, kas jāpieliek, lai pieņemtu otru. Un varbūt izrādās, ka šis „otrs” ir migrants? Sieviete varbūt ir čigāniete? Gleznā attēlotajam kareivim – jaunajam Ādamam ir jāpārvar distance, lai tuvotos migrantei.
Savā darbā es nevēlējos pārāk attālināties no Džordžones darba – atšķirībā, piemēram, no mākslas mīļotājiem labi zināmās, iespaidīgās ebreju izcelsmes amerikāņu mākslinieka R. B. Kitaja interpretācijas[2]. Kitajs tajā bija vēlējies atspoguļot Aušvicas koncentrācijas nometnes atmosfēru – dubļos ieslīgušu pasauli ar dažiem ķermeņiem un galvām, kas slienas ārā no šiem dubļiem. Viņš vēlējās pateikt, ka mēs paši esam radījuši šos dubļus, iestiguši tajos un ārā netiekam.
Glezna, ko es jums piedāvāju un arī veltu, nav gluži par to. Mana glezna ir vienkāršāka, tā ir par vīrieti un sievieti. Sievietes tēls ir līdzīgs Džordžones gleznā redzamajam, turpretim vīrietis ir anonīms. Gleznā ir vēl kas vairāk, un tā ir nometne (gleznas augšdaļā) ar dzeloņdrātīm un gleznas vidū – kāda neparasta būtne un galds. Es vēlējos savā darbā runāt par atšķirību starp „nometni” un „galdu”.
Manuprāt, mēs šodien esam fundamentālas izvēles priekšā – veidot „nometnes” vai arī atvērt mūsu māju un aicināt migrantu, tāpat kā citus viesus pie „saimes galda”.
Es pats esmu saskāries ar šo jautājumu, risinot lietas, kas saistās ar bērniem invalīdiem, un saskaros ar to joprojām, kad atveru savas mājas durvis pajumti zaudējušam cilvēkam. Un vēlos pateikties arī tiem man pazīstamajiem latviešiem, kuri ir izvēlējušies atvērt savas mājas durvis, tai skaitā arī man.
Ina Strazdiņa: - Mēs varētu turpināt par Karavadžo pieredzi.
Bernārs Sordē: - Jā, Džordžone veido manas gleznas „ietvaru”, turpretim Karavadžo savā darbā ir attēlojis tikšanos Emausā[3], kas notika tai vakarā, kad Kristus bija devies mājup un ceļā saticis divus vīrus, kuri dzīvi apsprieda iepriekšējā dienā piedzīvoto briesmīgo notikumu – Kristus krustā sišanu. Tikai esot pie vakariņu galda, Emausā, vīri atklāj, ka ir mērojuši ceļu kopā ar pašu Jēzu Kristu. Tikšanās Emausā ir ļoti liela nozīme, jo tā atklāj transformāciju, ko mēs piedzīvojam, satiekot otru.
Ina Strazdiņa: - Māksla un filozofija – divas māsas, divas „draudzenes” pie viena galda? Kādas ir mākslas un filozofijas attiecības?
Bernārs Sordē: - Mana (un es uzsveru, kā tā ir tiešām tikai mana) interpretācija ir, ka filozofija līdz 20. gadsimtam diktēja mākslai vietu, noteica, kur tai jābūt. Mēs tikko apskatījām Džordžones gleznu, kas bija pasūtījuma darbs. Māksla drīkstēja atrasties konkrētā, tai paredzētā vietā. Taču tad radās abstraktā māksla, un pamazām, pamazām māksla atbrīvojās no filozofijas.
Manā skatījumā, var izšķirt trīs laika posmus. Pirmajā posmā, piemēram, redzam Džoto (13.–14. gadsimts), kurš spējis atbrīvoties no bizantiešu un gotikas ietekmes un piešķīris saviem tēliem vairāk miesas un apjoma telpā. Pēc renesanses glezniecība iegūst vēl lielāku spēku, tā piedzīvo impēriju laiku, un, runājot par šo posmu, es vēlos īpaši izcelt Šardēnu, Goiju. Šajā posmā vēsture jeb, precīzāk sakot, vēstures filozofija nosaka formas. Jau no Goijas laikiem glezniecība sāk apšaubīt veidu, kādā ir organizēta sabiedrība. Jāmin Žeriko, kurš attēloja migrantu glābšanu jūrā savā labi zināmajā darbā „Medūzas plosts”. Jāmin arī Kurbē, kurš izceļas ne tikai ar dabas skatiem, bet arī ar Parīzes Komūnu. Viņš piedalījās Vendoma kolonnas gāšanā un pēc tam, kad viņu notiesāja, aizbēga uz Šveici, kas tolaik bija visai nabadzīga zeme.
Un tad nāca 20. gadsimts ar abstrakto mākslu, kas bija nozīmīgs pavērsiens mākslas un filozofijas attiecībās, jo tieši tad, manuprāt, māksla kļuva pārāka par filozofiju.
Mēs zinām [Konstantīnu] Brankuzī, kura darbi bija abstrakti, bet ne tikai. Jāmin arī [Osips] Zadkins – vēl viens migrants no Austrumeiropas, kā arī Marians, kuru es labi pazinu un kurš arī bija spiests emigrēt, pēc ieslodzījuma Aušvicā. Tāpat es vēlos minēt Penu Vansī (Peng Wan-Ts), ar kuru mani saista draudzība. Viņš ir ķīniešu izcelsmes mākslinieks, kurš dzīvo Parīzē, un es aicinu jūs apskatīt viņa darbu „Jūdasa skūpsts” – tas ir ļoti augstas raudzes zīmējums. Nevaru neminēt Polu Rebeirolu (Paul Rebeyrolle, 1926 - 2005), kurš man palīdzēja izprast migranta domāšanu ar saviem darbiem „Telidžana kundzes soma” (Telidžana kundze ir armēniete, P. Rebeirola sievasmāte) un „Pēdējā cigarete”, kurā viņš paredzēja migrāciju no Āfrikas un to, ka šie migranti tiks atstumti.
Kādēļ es minu tieši šos māksliniekus? – jāteic, ka viņi visi pārsvarā ir migranti jeb bijuši spiesti migrēt.
Migrācijas faktā viņi saskatīja transcendenci, proti, sevis un savu spēju pārvarēšanu, to, kā sabiedrībā cilvēks sevi pārvar un kā pati sabiedrība pārvar sevi.
Ar to es vēlos pateikt, ka šodien – līdz ar migrāciju – mēs piedzīvojam sabiedrības transcendenci. Mēs ejam migrācijas pasaules virzienā, kurā mēs visi būsim migranti – reāli vai virtuāli. Šī migrācija transformē pasauli, un mēs – migranti – esam atbildīgi par tās transformāciju.
Ina Strazdiņa: - Mēs šajā sarunā visu laiku jauši vai nejauši pieskaramies migrācijas tēmai. Vai tas ir jautājums, kas Tevi kā rakstnieku, domātāju, filozofu nodarbina visvairāk un ir viens no vislielākajiem šīsdienas izaicinājumiem?
Bernārs Sordē: - Jā, es uzskatu, ka tas ir centrālais jautājums šodien. Jāteic, tas mani nodarbina jau sen – vismaz kādus gadus divdesmit trīsdesmit. Manis pieminētie mākslinieki, kas bija (un joprojām ir) mani draugi, piemēram, Marians... viņš nomira 1977. gadā. Es esmu kristietis, Marians – ebrejs un, neskatoties uz to, mūs saistīja cieša draudzība, bez jelkādām valodas vai reliģijas barjerām; bija tikai savstarpēja, migrantiem raksturīga sapratne. Varbūt tas saistīts ar to, ka mans tēvs arī bija deportēts un mana māte smagi cieta no nacistu vardarbības. Pavisam nesen atklāju, ka manu vecāku vārdi minēti kādā grāmatā par ebreju glābšanu Otrā pasaules kara laikā. Mans tēvs, uzņemoties milzīgu risku, jo es un mana māsa, mēs bijām pavisam mazi, veda ebrejus pāri robežai uz Šveici. Tāpēc droši vien izpratne par migrāciju, migranta ciešanām man radusies jau bērnībā.
Ina Strazdiņa: - Kādi izaicinājumi vēl bez migrācijas, tavuprāt, ir šobrīd pasaulē, kas nodarbina Tevi kā pilsoni?
Bernārs Sordē: - Pasaule mainās. Un mainās tāpēc, ka mēs šodien esam daudzkultūru pasaulē. Ļaujiet man izstāstīt vienu sarunu ar lielrūpnieku, slavenā zaļo zirnīšu uzņēmuma „Bonduelle” dibinātāju. Viņš man sacīja, ka diemžēl viņa bērniem vairs nav saiknes ar dzimto pusi – viens no viņa dēliem ir Londonā, otrs – Singapūrā, trešais – Pekinā, un Francijā vairs nav neviena.
Tas skar mūs visus, jo mums visiem bērni, visticamāk, agri vai vēlu nonāks citā zemē, citā pasaulē, piemēram, apprecoties ar citu kultūru pārstāvjiem, tādējādi veidojot saikni ar citām kultūrām.
Vēl viens piemērs – es vadīju uzņēmumu, kas nodarbojās ar pētniecību. Es uzturēju saikni ar pasaulē labākajiem pētniekiem – centrālās nervu sistēmas vai kardioloģijas speciālistiem. Pētnieki, kurus es pieņēmu darbā, arī uzturēja ikdienas saikni ar saviem kolēģiem citās valstīs. Viņiem šī saikne bija nepieciešama, lai varētu pārliecināties, vai viņi savā pētnieciskajā darbā ir uz pareizā ceļa, konstatēt, vai ir pavirzījušies tālāk par saviem kolēģiem, vai arī izvēlētais pētniecības virziens ir jāatmet. Kā vadītājs es pat biju uzdevis pētniekiem par pienākumu uzturēt nepārtrauktu saikni ar kolēģiem ārpus Francijas, citādāk uzņēmums nebūtu varējis pastāvēt un attīstīties. Pētnieki tādējādi abstraktā un virtuālā nozīmē veidoja daļu no starptautiska sadarbības „tīkla”.
Ina Strazdiņa: Noslēdzot mūsu sarunu, es vēlējos jautāt Tev par tavu draugu, gleznotāju Marianu, jo sarunas sākumā Tu sacīji, ka vēlies veltīt viņam īpašus vārdus.
Bernārs Sordē: - Kā jau minēju iepriekš, Marians bija pavadījis veselus piecus gadus no savas dzīves (no 12 līdz 17 gadiem) koncentrācijas nometnē Polijā. Marians piederēja pie tiem, kas jau 70. gados saprata, ka sabiedrība funkcionē kā nometne. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš redzēja, kā ikviens indivīds tiek ietērpts sabiedrības uzspiestās drānās un uniformās. Viens bija apģērbts par tiesnesi, otrs – par muzeja sargu, un katram bija piešķirta sava loma. Turklāt sabiedrībā attieksme pret viņiem bija vairāk vai mazāk totalitāra. Mariana darbos redzams cilvēks-kukluksklana dalībnieks un vēl vairāk – viņš ir iespīlēts ne tikai kukluksklana, bet arī reliģijas (šajā gadījumā – jūdaisma) drānās. Tādējādi Marians vēlējās pateikt, ka starp kukluksklanu un reliģiju pastāv zināma līdzība.
Mariana tēlu „karuselī”, kā es to dēvēju kopš 77. gada, it visur bija redzami Napoleoni – topošie diktatori jeb arī diktatori ar tik samezglotām iekšām, ka pārvērsti līdz nepazīšanai, un drīzāk atgādināja grotesku Napoleona un karaļa Ibī krustojumu.
Es vēlējos runāt par Marianu, jo viņš bija izkļuvis ārā no nometnes un nonāca sabiedrībā, kas izrādījās tā pati vien nometne... Un tāpēc Marians brīdināja, ka mēs atkal piedzīvosim nometnes. Tas ir visai nopietns brīdinājums, tāpēc vēlējos diskutēt par šo tēmu, ar savu darbu aicinot aizstāt „nometni” ar „saimes galdu”.
Starp citu, esmu gandarīts, ka pagājušā gada vidū astoņi Mariana darbi iekļuva Pompidū mākslas centrā.
Ina Strazdiņa: - Paldies Bernāram par šo sarunu. Esam noslēguši tādu kā apļveida kompozīciju – sākām ar galdu un beidzam ar galdu, pie kura mums visiem vajadzētu būt. Laiks jūsu jautājumiem un komentāriem.
Jautājums: - Pirms gadiem desmit latviešu māksliniece Valentīna Zeile, kura ilgus gadus dzīvojusi Parīzē, sacīja, ka franču māksla nekad vairs nesasniegs agrākās virsotnes. Vai tas nav saistībā ar nepārtraukto marokāņu, alžīriešu bēgļu iebraukšanu Parīzē? Vai tas ir stimulējis attīstību vai būtībā šo franču nacionālās kultūras bāzi mazliet paārdījis?
Bernārs Sordē: - Tas ir labs jautājums. Bet, protams, mana atbilde ir - nē. Migrantu ienākšana Francijā ir veicinājusi attīstību. Piemēram, Francijas Universitātē 2014. gadā vairāk nekā puse filozofu bija no Magrebas reģiona.
Tas nozīmē tikai to, ka šodien, tāpat kā 12. – 14. gadsimtā, kad musulmaņu filozofi tulkoja grieķu darbus, ir nepieciešamība pārlasīt, nepieciešamība paskatīties uz to, ko mēs darām, no cita skatu leņķa.
Un es esmu pārliecināts, ka tas ir progress. Matemātikas nozarē, piemēram, nav tik liela ārvalstu izcelsmes pasniedzēju pētnieku proporcija, taču tā ir nozīmīga.
Mēs šodien no jauna piedzīvojam laika posmu, kurā Spānijas ebreji sastapās ar arābiem, un zinātniskā plāksnē šis laika posms bija brīnišķīgs. Vēlos citēt vācu rakstnieci, žurnālisti Karolu Emki (Carol Emcke), kura nesen vienā rakstā sacīja, ka viss ir atkarīgs no mūsu atvērtības kvalitātes. Un tas skar arī mani pašu, jo laikā, kad es studēju, nebija Magrebas pasniedzēju, par kuriem tikko runāju. Tāpēc man bija jāpārskata savs viedoklis un, es uzskatu, ka Francija šajā ziņā ir panākusi ļoti lielu progresu. Jūs teiksit, ka ir arī negatīvi piemēri. Jā, tie ir, un ir tāpēc, ka mēs neesam pietiekami daudz domājuši par šo [migrācijas] jautājumu, neesam pietiekami labi sagatavojušies jaunajai realitātei. Un tieši tam ir jāvelta mūsu pūles.
Es vēlos uzsvērt, ka ne jau migranti no Magrebas vai no kāda cita reģiona ir tie, kas liek Francijai zaudēt savu kultūru – tā ir globalizācija!
Globalizācija ir tā, kas mūs visus iespīlē vienādajās drānās, par ko runā Marians. Tā vēlas mūs mīcīt no viena un tā paša māla.
Ja Latvija zaudētu (un es uzsveru „zaudētu”, nevis zaudē) savu identitāti, tad tas būtu globalizācijas, ne jau bēgļu ierašanās dēļ. Un es uzskatu, ka Eiropa zaudē savu identitāti nevis migrācijas, bet pilnīgi noteikti globalizācijas dēļ.
Līgumi, kas varbūt tiks, bet varbūt arī netiks parakstīti starp Eiropu un ASV, izraisa (vismaz man personīgi) ļoti dziļas pārdomas un bažas, jo, visticamāk, mēs zaudēsim savu identitāti.
Jautājums: - Mēs paši esam izvēlējušies vidi, kurā mēs dzīvojam. Tas, ko mēs ēdam un dzeram, ir mūsu personīgā izvēle.
Bernārs Sordē: - Jā, protams, tā ir katra cilvēka personīgā izvēle.
Jautājums: - Saviem mazbērniem es mēdzu rādīt latviešu gleznotāju darbus – Grosvaldu, Kazāku... es stāstu viņiem par Tēvzemi un saku, kas tas ir kaut kas svēts, vai Jūs domājat, ka tas ir muļķīgi?
Bernārs Sordē: - Nekādā ziņā! Šovakar es mēģināju runāt par konkrētām lietām. Es vēlējos sacīt, ka šodien uzņēmumu vairs nevada tā, kā to darīja Kazāka laikos. Izglītība, ko sniedzat saviem mazbērniem, arī ir pavisam cita. Ir jāmāca mazbērniem kā vēsture, tā arī progress, tai skaitā, informāciju tehnoloģijās, pie kurām Jūsu (maz)bērni ir pieraduši. Tām ir savi plusi, un arī mīnusi. Esmu pārliecināts, ka Jūs saviem mazbērniem neļaujat pavadīt pārāk daudz laika pie televizora vai datora ekrāna... Taču Jūs esat spiesta atvērt saviem mazbērniem jaunus horizontus. Tas skar ikvienu jomu un nodarbošanos, vai jūs esat uzņēmuma vadītājs, vai arī (vec)māmiņa. Sliktāk ir tad, ja jūs esam nonākuši globalizācijas apskāvienos.
Skaidrs ir arī tas, ka nedz robežas, nedz arī prātus aiztaisīt ciet nav iespējams, un tāpēc ir jāmaina domāšana!
Mainīt domāšanu, tas pilnīgi noteikti nozīmē nebaidīties no migranta. Migrantu uzņemšanai, kā jau sacīju iepriekš, ir rūpīgi jāsagatavojas. Manis pieminētā vācu rakstniece raksta par to, ka Rietumvācijai vajadzēja sagatavoties, lai uzņemtu austrumvāciešus. Un tas nozīmē mainīt mājokļa, izglītības un citas politikas un, pilnīgi noteikti, arī nedaudz mazināt savu aroganci.
Es domāju, ka atvērtība pasaulei ir pielīdzināma Austrumvācijas un Rietumvācijas apvienošanai. Tas ir tas pats!
Es redzu, kas notiek Francijā (un es pārsvarā mēdzu runāt tikai par Franciju) – zemās algas, ko saņem iebraucēji, bet kas dažkārt mēdz arī pārsniegt franču algas... Mēs būsim spiesti šo problēmu risināt. Arī Vācijas kanclerei būs jānodarbojas ar zemo algu jautājumu, kad vācieši vairs nepiekritīs strādāt par 400 eiro mēnesī. Tas ir pašsaprotami. Tas, ka mēs pretosimies migrantu ienākšanai, nerisinās mūsu pensiju un skolotāju algu problēmas. Mums ir jāpārskata sava iepriekšējā politika – šajā pārejā no „nometnes” uz „saimes galda” pieeju.
Sirdij rītdienas sabiedrībā būs lielāka nozīme nekā prātam. Esmu par to pārliecināts.
Nākamo Inas Strazdiņas sarunu ar Bernāru Sordē un viņa lielformāta gleznu laipni piekritusi uzņemt Latvijas Universitāte savā jaunajā Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā Torņakalnā (tikšanās ar domātāju un mākslinieku paredzēta 1. aprīlī no pulksten 13 līdz 15).
[1] https://it.wikipedia.org/wiki/Tempesta_(Giorgione)#/media/File:Giorgione_019.jpg
[2] Runa ir par Kitaja darbu „If Not, Not” (1975 – 1976).
[3] https://fr.wikipedia.org/wiki/Le_Souper_%C3%A0_Emma%C3%BCs_(Le_Caravage,_Londres)#/media/File:1602-3_Caravaggio,Supper_at_Emmaus_National_Gallery,_London.jpg
