ĪSUMĀ no Deila teiktā:
- Šīs Lielbritānijas parlamenta vēlēšanas ir nozīmīgas "Brexit" dēļ; kampaņa, debates bijušas drausmīgas.
- Tiek runāts pamatā par "Brexit"; Džonsona sauklis "novedīsim "Brexit" līdz galam" uzrunājis arī leiboristu vēlētājus.
- Korbinam nav izdevies aizraut elektorātu, kā tas bija 2017. gadā, kad veseli stadioni dziedāja "O, Džeremij Korbin!".
- Liberāldemokrāti un "Brexit" partija cietuši milzīgus zaudējumus, tāpēc faktiski pašlaik ir divu partiju vēlēšanas.
- Vissliktākais rezultāts – parlaments, kurā nevienai partijai nav vairākuma; tad gaidāmas jaunas vēlēšanas nākamgad.
Uģis Lībietis: Kā jūs kopumā raksturotu šīs vēlēšanas, kuras notiek pēc tik ilga neskaidrību un politiskā jucekļa pārpilna laika?
Īens Deils: Vēlēšanas Lielbritānijā parasti man ir likušās ļoti interesantas. Šoreiz ir nedaudz citādāk. Tās ir ārkārtīgi nozīmīgas, galvenokārt "Brexit" dēļ. Taču kampaņa ir bijusi briesmīga, partiju līderu politiskās debates ir bijušas drausmīgas, partiju līderi bieži izvairās atbildēt uz žurnālistu jautājumiem vai atsaka intervijas, jo uzskata, ka tas būs pārāk grūti. Lielākā daļa sabiedrības zina, par ko balsos, vēl pirms priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies, taču ir aptuveni 15-20% lēmumu pieņemšanu atstāj vai nu uz pēdējām dienām vai pat uz brīdi, kad viņi ierodas vēlēšanu iecirknī. Manuprāt, tā ir daļa no politiskā procesa – jums ir jāpiekrīt garām intervijām un jāiesaistās debatēs. Piemēram, ārpolitika šajās vēlēšanās nav figurējusi vispār! Nevienā intervijā vai debatēs nav neviena paša vārda vai jautājuma par ārpolitiku! Ņemot vērā situāciju pasaulē, piemēram, Krievijas radītos draudus, attiecības ar ASV vai jebkuru citu globālo krīzi, būtu tikai loģiski, ka mēs vēlamies dzirdēt, ko par šiem draudiem domā divi no mūsu vadošajiem premjerministra amata kandidātiem.
Runāt par "Brexit", bet negribēt runāt par to, kas notiks pēc tam un kā tiks veidotas attiecības ar citām valstīm, liekas diezgan dīvaini.
Šīm bija jābūt "Brexit" vēlēšanām, jo tieši tā dēļ tās tika izsludinātas. Kampaņa ir turpinājusies piecas vai sešas nedēļas, taču nevar runāt tikai par vienu jautājumu. Mēs neesam runājuši ne par ko citu, kā vien par "Brexit" pēdējos trīs gadus. Opozīcijā esošajiem leiboristiem izaicinājums ir bijis aktualizēt arī citus jautājumus, piemēram, veselības aprūpi, izglītību, drošību, jo šie ir jautājumi, par kuriem mums atkal nāksies runāt pēc izstāšanās no Eiropas Savienības. Taču konservatīvo mērķis ir koncentrēties tikai uz "Brexit", jo viņi zina, ka ir ļoti liela vēlētāju daļa, kuri jūtas nodoti, jo "Brexit" vēl nav noticis. Borisa Džonsona sauklis – "Novedīsim "Brexit" līdz galam" (angļu valodā - "Get Brexit Done") – uzrunā arī ļoti daudz leiboristu vēlētāju.
Viens mans paziņa leiborists, kurš šajās dienās klauvēja pie vēlētāju durvīm, man teica, ka ir bijis pārsteigts par to, cik daudz leiboristu atbalstītāju patiesībā runā tieši par "Brexit" novešanu līdz galam. Tātad toriju izvēlētais sauklis ir nostrādājis.
Vēl viena lieta, kas raksturo šo kampaņu – ir "Brexit", ir citi jautājumi, taču priekšplānā ir abu lielāko partiju līderi. Cik, jūsuprāt, Boriss Džonsons un Džeremijs Korbins ir bijuši priekšplānā?
Konservatīvā partija bija izvēlējusies taktiku "drošība pirmajā vietā", nevēloties lieki riskēt. Ja jūs paskatīsieties uz viņu reitingiem, tie visu laiku ir bijuši stabili un nemainīgi. Tas ir aptuveni 10% liels pārsvars, kas nodrošinātu vairākumu parlamentā. Ja tas materializēsies šodienas balsojumā, viņu taktika būs attaisnojusies. Taču Boriss Džonsons ir ļoti kaismīgs un neprognozējams vīrs, tāpēc viņa padomnieki viņam šīs kampaņas laikā nedaudz ''sēdēja mugurā'', lai viņš nenorautos no pavadas. Viņi negrib, lai Boriss būtu Boriss. Un man par to ir žēl, jo valstij ir jāredz viņu politiskie līderi tādi, kādi viņi ir. No otras puses, arī Džeremijam Korbinam nācās apspiest dažus no saviem ekstrēmākajiem uzskatiem. Viņš ir koncentrējies uz lietām, kas, viņaprāt, ir aktuālas vēlētājiem, piemēram, veselības aprūpi. Viņš gan arī nāca klajā ar dažādiem šausmu stāstiem – kaut vai par to, ka amerikāņi nopirks Nacionālo veselības dienestu (NHS). Manuprāt, tas vienkārši nav iespējams. Taču leiboristi to dara katrā vēlēšanu kampaņā. Viņiem ir šie saukļi – divas dienas, lai glābtu NHS! 24 stundas, lai glābtu NHS! Taču, ņemot vērā, ka no 70 NHS gadiem konservatīvie šo sistēmu ir kontrolējuši 45, viņi jau sen būtu varējuši to izdarīt, ja gribētu.
Korbinam nav izdevies aizraut elektorātu, kā tas bija 2017. gadā, kad veseli stadioni dziedāja "O, Džeremij Korbin!". Tagad to īsti nedzird. Viņa sniegums debatēs nav bijis spīdošs. Viņš nav īpaši emocionāls, vairāk ir robotisks.
Un galu galā viņš nāk klajā ar tādiem pašiem saukļiem kā Boriss Džonsons. Un, ja jūs skatāties televīziju, jums vienkārši zūd vēlme dzīvot!
Ja mēs atgriežamies pie saukļiem par "Brexit" novešanu līdz galam. Vai to vispār ir iespējams vai nav iespējams novest līdz galam?
Borisa Džonsona galvenais arguments ir – viņam ir nepieciešams parlamentārais vairākums, lai dabūtu mūs ārā no Eiropas Savienības 31. janvārī. Tas nozīmētu, ka "Brexit" ir īstenots. Iemesls, kāpēc tas netika izdarīts martā, aprīlī un oktobrī, ir tas, ka konservatīvajiem vairākuma parlamentā nebija. Viņam ir jācer, ka pēc 24 stundām viņam būs vairākums parlamentā, tiks pieņemta nepieciešamā likumdošana un mēs 31. janvārī būsim ārpus Eiropas politiskajām un juridiskajām struktūrām. Un tad sāksies jauna nodaļa! Bet patiesībā tā nav "Brexit" novešana līdz galam, jo pēc tam mums ir jāpanāk brīvās tirdzniecības līgums ar Eiropu. Viņš apgalvo, ka to ir iespējams panākt līdz 2020. gada 31. decembrim. Un šis jautājums ir spēlējis ļoti lielu lomu šajā kampaņā. Vai viņš saka patiesību? Vai viņam tiešām ir tādas iespējas? Parasti šādu tirdzniecības līgumu noslēgšana prasa daudz vairāk laika. Džonsona arguments ir tāds – mums nevajadzēs kā Kanādas gadījumā visu sākt no nulles. Mums jau ir pašreizējais kopējais regulējums, un mums nepieciešams tikai vienoties par to, kuru daļu mēs no šīs vienošanās izmetīsim.
Un mēs varam teikt, ka vienreiz viņam jau izdevās panākt to, kam neviens īsti neticēja.
Manuprāt, tā tiešām ir viņa priekšrocība, ka kopš stāšanās premjera amatā viņš ir sasniedzis pat vairākas lietas, kurām neticēja ne konservatīvo parlamentārieši, ne vēlētāji, ne mediji.
Viņš panāca, ka Eiropas Savienība atver izstāšanās līgumu, viņš panāca, ka Ziemeļīrijas pagaidu noregulējums tiek atcelts, viņš panāca to, ka normatīvais regulējums tiek iekļauts politiskajā deklarācijā.
Tie tiešām ir reāli panākumi, kuri noteikti nepatīk dalības Eiropas Savienībā atbalstītājiem. Taču vairums "Brexit" aizstāvju arī neticēja, ka viņam tas izdosies
Ja mēs runājam par diviem citiem līderiem, kuri gada sākumā piedzīvoja strauju popularitātes augšupeju – liberāldemokrātu līderi Džo Svinsoni (Jo Swinson) un "Brexit" partijas līderi Naidželu Farāžu, tad viņu popularitāte ir sākusi ievērojami kristies. Kāpēc tā?
Šīs kampaņas sākumā bija sajūta, ka iznākumu noteiks tieši tas, kas notiks ar Liberāldemokrātu partiju un "Brexit" partiju. Taču tā vietā, lai palielinātu savu atbalstu, abas partijas ir cietušas milzīgus zaudējumus. Liberāldemokrāti, kas sasniedza 20% Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tagad var cerēt vien uz aptuveni 12% vēlētāju atbalstu. "Brexit" partija, kas uzvarēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar vairāk nekā 30% balsu, tagad var rēķināties vien ar 5-6%, un tam ir divi iemesli. Naidžels Farāžs kampaņas sākumā izlēma necīnīties par deputātu krēsliem vietās, kur tos ieņem konservatīvās partijas deputāti. Tāpēc viņi startē tikai aptuveni pusē no pieejamām vietām. Un šis lēmums faktiski viņu padarīja par pilnīgi nenozīmīgu šai kampaņai. Viņš pats to skaidro ar nepieciešamību nepieļaut, lai par premjeru kļūst palikšanas Eiropas Savienībā atbalstītājs.
Džo Svinsone ir jauna un pilnīgi atšķirīga politiskā līdere. Manuprāt, viņa varētu būt ļoti populāra politiķe, taču visas sabiedriskās domas aptaujas liecina – jo vairāk cilvēki par viņu uzzina, jo vairāk viņa vēlētājiem nepatīk. Viņa iestājas par nepieciešamību atcelt 50. paragrāfu (par izstāšanos no Eiropas Savienības).
Ja liberāldemokrāti uzvarētu vēlēšanās, viņi atceltu "Brexit" bez jebkāda referenduma. Un šis viedoklis ir izrādījies ļoti nepopulārs arī pašu liberāldemokrātu vēlētāju vidū. Interesanti, bet daļa no šīs partijas atbalstītājiem ir pārgājuši pie leiboristiem.
Tāpēc faktiski mums pašlaik ir divu partiju vēlēšanas. Un viss būs atkarīgs no tā, cik liela būs atstarpe starp abām šīm partijām. Lai konservatīvie iegūtu vairākumu, tiem ir jābūt 8-10%
Un kas notiek tālāk, ja konservatīvajiem ir pietiekami liels vairākums, ja vairākums nav pārliecinošs vai vairākuma nav nevienai partijai? Tas var atkal novest pie jauna neskaidrību pilna laika un tāda paša politiska jucekļa, kā iepriekš.
Neatkarīgi no tā, kurā politiskajā pusē tu esi, vissliktākais variants būtu parlaments, kurā nevienai partijai nav vairākuma (hung parliament). Ja tāds būs, tad nenovēršami mūs gaida jaunas vēlēšanas jau nākamajā gadā, jo nav nekādu iespēju izveidot koalīciju. Mums bija koalīcijas valdība no 2010. līdz 2015. gadam, kad valdībā sadarbojās konservatīvie un liberāldemokrāti. Taču liberāldemokrāti ir skaidri pateikuši, ka neiesaistīsies koalīcijas valdībā ne ar konservatīvajiem, ne leiboristiem, kamēr šīs partijas vada Boriss Džonsons un Džeremijs Korbins.
Skotijas Nacionālistu partija paziņojuši, ka arī koalīcijā neiesaistīsies. Vienīgā iespēja būtu tad, ja leiboristu valdība piekristu atļaut vēl viena Skotijas neatkarības referenduma rīkošanu. Leiboristi ir paziņojuši, ka pirmajos gados to pilnīgi noteikti nedarīs. Tāpēc es nesaskatu nekādus iespējamos koalīcijas valdības variantus. Vēl vairāk, es pat neredzu tā dēvētās neoficiālās sadarbības iespējas, kad mazākās partijas piekrīt atbalstīt valdības politiku, lai tā virzītos uz priekšu.
Tāpēc mūs gaida ļoti liela nestabilitāte. "Brexit" joprojām virmos gaisā, un tas var palielināt vēl viena referenduma iespēju. Taču, ja mums būs konservatīvo vairākuma valdība, tad šāda referenduma nepieciešamība tiek likvidēta. Taču viss ir atkarīgs no tā, cik liels būs vairākums – ja tās būs 3, 4 vai 5 vietas, tas var izgaist ļoti ātri. Un kurš saka, ka konservatīvo rindās nav vēl vairāk nemiernieku, kuri neatbalsta Borisa Džonsona vēlamo likumdošanu? Ja viņš vēlas nodrošināt piecu gadu pilnvaru termiņu parlamentam, es teiktu, ka viņam ir nepieciešams vismaz 25 vietu vairākums.
Kādas tad ir jūsu prognozes? Es zinu, ka jūs visai skeptiski izturaties pret prognozēm, bet tomēr.
Es esmu skeptisks par prognozēm, jo iepriekšējā reizē es prognozēju lielu konservatīvo vairākumu un tas izrādījās pilnīgi nepareizi.
Bet jūs jau nebijāt vienīgais.
Jā, es nebiju vienīgais, un tas ir neliels mierinājums. Taču es tomēr ļoti skaļi un publiski izteicu prognozes. Šoreiz es esmu prognozējis, ka vairākums būs starp 20 un 40 parlamenta vietām. Daži no maniem kolēģiem un konkurentiem, kā arī aptauju rīkotāji šādu pārsvaru prognozē pat vēl lielāku. Tacu viņi to nesaka skaļi, jo negrib, lai pēc tam par to tiek kaunināti. Kompānija ("YouGov"), kas 2017. gadā vienīgā precīzi paredzēja iepriekšējo vēlēšanu iznākumu, pirms nedēļas prognozēja 68 vietu vairākumu, taču es tam negribētu ticēt. Kaut gan šajā valstī ir notikušas arī dīvainākas lietas.
Vēlēšanu priekšvakarā prognozes liecina vairs tikai par 28 balsu pārsvaru Konservatīvajai partijai.
