Viņu uz sarunu aicināja LTV žurnāliste Ina Strazdiņa.
Ina Strazdiņa: Ar ko skaidrojami pēdējo dienu brutālie Krievijas gaisa uzbrukumi Ukrainai?
Patriks Barijs: Skatoties uz to, kas notika pēdējā laikā, Krievijas "Telegram" čatos bija daudz spekulāciju, kas varētu notikt. Un, vēl pirms tika uzspridzināts Kerčas tilts, bija vairāki uzbrukumi tieši Ukrainas kritiskajai infrastruktūrai. To varēja skaidrot kā reakciju uz Krievijas zaudējumiem Hersonas reģionā.
Domāju, ka pēc notikumiem uz Kerčas tilta Putins izvēlējās mērķus Ukrainā, kam ir liela kultūras nozīme – parks, universitāte, pieminekļi, vietas Kijivas centrā, kur bija intensīva satiksme.
Neesmu drošs, ka te ir cits skaidrojums, kā vien šis, arī tādēļ, ka Krievija ir izmantojusi raķetes, kam ir lielāka precizitāte, un dažas, kas īpaši var veikt triecienus pilsētām, ja tās ir palaistas no kuģiem.
Bet nevar arī nenovērtēt to, ka Kerčas tilta spridzināšanai bija liela ietekme uz Putina prestižu un arī uz Krievijas sabiedrības psiholoģisko stāvokli.
Kāda nozīme ir faktam, ka Krievija ir apstiprinājusi jaunu komandieri saviem spēkiem Ukrainā, kas izceļas ar īpašu nežēlību un ir vadījis Krievijas gaisa uzlidojumus Sīrijas pilsētām?
Krievija šajā postenī ir iecēlusi Sergeju Surovikinu, kurš ir gaisa spēku ģenerālis. Viņš ir zināms ar savu brutalitāti. Ne tikai kā tas, kurš vienīgais atklāja uguni pret protestētājiem 1991. gadā Maskavā, bet arī nesen, vadot Krievijas uzlidojumus civiliedzīvotājiem Alepo pilsētā Sīrijā.
Surovikins ir nežēlīgs, brutāls un ļoti korumpēts. Pāris reizes bijis cietumā. Viņš ir stājies ģenerāļa Aleksandra Dvorņikova vietā. Un, ja godīgi, arī Dvorņikovs bija vienlīdz brutāls.
Bet tas, kas ir pamanāms, proti, īsi pirms viņa nozīmēšanas un pēc tam ir bijuši pastiprināti uzbrukumi civilajiem objektiem, lielākoties Zaporižjas reģionā, un sekoja šie uzlidojumi vēl citām pilsētām.
Domāju, ka patlaban notiek visa tā, kas bija iepriekš, vēl intensīvāka izmantošana, un tas man liek domāt, ka Putins ir neapmierināts ar kara gaitu un kļūst izmisis. Tas ir bīstami mums visiem.
Cik daudz ieroču vēl ir Krievijas rīcībā, un cik šādus uzlidojumus mēs vēl varam pieredzēt?
Krievija vienmēr uz zaudējumiem ir atbildējusi vai nu militāri, vai arī inscenējot, piemēram, it kā ukraiņu specdienestu uzbrukumus pašiem savai infrastruktūrai, teiksim, sagraujot Krivijrihas dambi vai apšaudot Zaporižjas mājas. Un Krievija šādi atbild tādēļ, ka tai neveicas kaujas laukā.
Vai mums ir precīza informācija par to, cik daudz spārnoto raķešu ir Krievijas rīcībā? Nē, nav! Bet kopējā sapratne ir, ka Krievijas militārie krājumi ir noplicināti, un mazāk precīzo raķešu pielietošana to vēl vairāk apliecina.
Protams, ir jautājums, vai Ķīna piegādā Krievijai mikroshēmas, jo ASV ir sankcionējusi daudzus Ķīnas mikroshēmu ražotājus, cenšoties to apturēt.
Krievijas ieroču noliktavas ir patukšotas, bet tomēr ne pilnībā, un mēs varam sagaidīt to, ka katru ukraiņu panākumu kaujas laukā pavadīs varbūt mazāka mēroga, bet tomēr līdzīgi uzlidojumi.
Vai redzot šo Putina brutalitāti, Rietumiem tomēr būtu jāsper radikālāki soļi, proti, vai NATO būtu vairāk jāiesaistās?
No Baltijas valstu perspektīvas, protams, jums ir sava vēsture no PSRS laikiem, jūs jau gadiem esat brīdinājuši par Putina agresivitāti, bet Rietumi nav klausījušies.
Tomēr domāju, ka šis ir tas brīdis, kad nedrīkstam ļaut vaļu emocijām, lai tās aizēnotu iespējamās kodoldraudu briesmas.
Es zinu, ka Putins ir žvadzinājies ar atomieročiem jau iepriekš un viņš lielā mērā blefo, taču, ņemot vērā, ka viņa armijai neklājas labi (domāju, ja situācija nemainīsies, tad nākamgad ukraiņi viņus sakaus), tomēr stūrī iedzīts Putins sāks eskalēt situāciju tā, lai leģitimizētu atomieroču izmantošanu.
Un tas var novest līdz tādam līmenim, kāds, piemēram, bija Kubas raķešu krīzes laikā, kad Rietumiem jāpieņem ļoti nopietni lēmumi par to, kurā virzienā nosliekties. Man šķiet, ka šis konflikts diemžēl noslieksies šādā virzienā. Tas būs atkarīgs no Putina sarkanajām līnijām.
Bet līdz tam labs risinājums pret tagadējiem uzbrukumiem būtu "NASAMS" gaisa aizsardzības sistēma. Tā ir ļoti laba, lai aizturētu Krievijas raidītās tuvas darbības rādiusa raķetes, kuras ir ļoti grūti pārtvert.
Mums jādomā par aizsardzības mehānismiem. Ukraiņi prasa arī smagākās, tālās darbības rādiusa raķetes. Bet tad ir jautājums, kur tās tiks izmantotas. Ukraiņi ir teikuši, ka būtu priecīgi informēt amerikāņus par noskatītajiem mērķiem. Bet ja nu tā nenotiek? Un ja nu tiek palaista raķete, piemēram, uz Krievijas pilsētas Belgorodas loģistikas sistēmām?
Tas nozīmētu ārkārtīgi augstu eskalācijas risku, un ir ļoti svarīgi saglabāt skaidru galvu par spīti Putina režīma brutalitātei. Ir [atomieroču pielietošanas] risks, un tas ir augošs laikā, kad Krievijas karaspēks tiek atspiests atpakaļ. Šis risks ir liels un kļūst draudīgāks mums visiem.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu.
Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Rudens sākumā Ukrainas pretuzbrukumā no okupantiem atbrīvota lielāka teritorija, nekā Krievijai bija izdevies ieņemt kopš aprīļa sākuma.
10. oktobrī Krievija ar raķetēm īstenoja masīvus uzbrukumus Ukrainas pilsētām, apšaudot civilās infrastruktūras objektus un pilsētu dzīvojamos rajonus. Uzbrukumos nogalināti vismaz 19 cilvēki, vairāk nekā 100 ir ievainoti.
