Rikards Džosvjaks: Jā un nē! Es zinu, ka tā ir ļoti garlaicīga atbilde… Es biju pārsteigts, ka vēlētāju aktivitāte bija tik augsta – pāri 50%. Nekad nedomāju, ka kaut kas tāds notiks. Domāju – būs kā pagājušajās vēlēšanās nedaudz pāri 40%. No otras puses, lielāka vēlētāju aktivitāte nenoveda pie daudz proeiropeiskākiem rezultātiem. Populisti ir ieguvuši gandrīz trešo daļu deputātu vietu. Mums vienmēr tika teikts – jo vairāk cilvēku piedalīsies, jo mazākas izredzes populistiem uzvarēt. Rezultātā mums jāatzīst, ka trešā daļa Eiropas iedzīvotāju vēlas atbalstīt galēji labējās vai galēji kreisās idejas. Tā kā tas mani nedaudz pārsteidza.
Divas lielākās partijas ir zaudējušas daļu no savas ietekmes, taču proeiropeiskās partijas kopumā ir palielinājušas savu pārstāvniecību. Vai tas nozīmē, ka sarunas par vairākuma izveidi jaunajā parlamentā varētu arī nebūt tik smagas, kā sākotnēji plānots?
Manuprāt, tās būs nedaudz grūtākas. Ja atceraties iepriekšējās vēlēšanas, lielo cepumu savā starpā sadalīja Eiropas Tautas partijas grupa un sociālisti un demokrāti. Jo tolaik Eiropas Tautas partija vienkārši pateica – mēs vēlamies to, to un to pozīciju. Tagad vairs tā nenotiks. Savs vārds būs sakāms liberāļiem un zaļajiem, tāpēc ir gaidāma lielāka tirgošanās. Tas būs sarežģītāk, taču galu galā iznākums būs visiem pieņemams.
Būs gan nepieciešams nedaudz vairāk laika, diskusiju, jau minētās tirgošanās, kā arī nedaudz vairāk izdomas no Briseles puses.
Taču, kā jau jūs norādījāt, ir ES labvēlīgs vairākums, kuram vienkārši nāksies atrast risinājumu.
ES līderi ir izvēlējušies savus sarunvedējus diskusijām par vadošajiem ES amatiem. Eiropas Tautas partiju grupa ir izvēlējusies Latvijas un Horvātijas premjerministrus, taču partijas vadošais kandidāts Manfrēds Vēbers ir no Vācijas. Vai šie sarunvedēji no relatīvi mazām valstīm būs spējīgi pienācīgi cīnīties par savas partiju grupas līderi?
Es nedomāju, ka šādās sarunās nozīme ir valsts izmēram. Daudz svarīgāki ir spēcīgi argumenti. Un, par nožēlu, Eiropas Tautas partijas vadošajam kandidātam Manfrēdam Vēberam tādu īsti nav. Turklāt viņš arī nav pietiekami labi pazīstams. Viņš nekad nav bijis premjerministrs un viņa CV nav tik spēcīgs kā [Margrētei] Vestagerei vai [Fransam] Timmermansam. Tiešām nav svarīgi, cik lielas vai mazas valstis aiz viņa stāv, vai cik mērķtiecīgs būs jūsu premjerministrs vai Plenkoviča kungs no Horvātijas. Ir sajūta, ka viņš jau ir apzinājies savu zaudējumu, un tā ir galvenā problēma.
Manuprāt, Eiropas Tautas partijai ir nepieciešams (un tā jau cenšas) atrast kādu daudz saistošāku kandidātu, kuru nesauc Manfrēds Vēbers.
Un kādas būtu jūsu prognozes par vadošajiem amatiem EP, Eiropadomē un Eiropas Komisijā?
Es esmu dzirdējis baumas, ka, ja vācieši nedabūs Manfrēdu Vēberu, šo amatu nedabūs arī Francija. Tas izsvītro Mišelu Barnjē kā reālāko Eiropas Komisijas prezidentu. Es arī neesmu pārliecināts par to, vai kādu no amatiem iegūs kandidāts no Eiropas austrumu valstīm, un to varētu uzskatīt par tādu nelielu sodu. Es esmu diezgan pārliecināts un esmu to vairākkārt teicis, ka par Eiropadomes prezidentu varētu kļūt liberālais Nīderlandes premjerministrs Marks Rutte. Par augsto pārstāvi ārlietās varētu kļūt spāņu sieviete. Un tad es atļautos minēt, ka no Eiropas Tautas partijas puses Eiropas Komisijas prezidenta amatam varētu tikt virzīts kāds cilvēks, par kuru neviens nav runājis. Es esmu domājis, un tas ir pilnīgs mans minējums, ka šāds kandidāts varētu būt Īrijas premjerministrs Leo Varadkars.
No pieredzes varu teikt, ka arī iepriekš ir bijuši gadījumi, kad pa durvīm ienāk kāds pilnīgi neiedomājams kandidāts, kurš paņem kroni.
Vai jums ir padomā kāda konkrēta spāņu sieviete, vai tas nepieciešams vien dzimumu līdzsvaram?
Es vairāk domāju, ka tas tiešām ir domāts dzimumu līdzsvaram. Man nav neviena konkrēta vārda, bet Spānijas premjerministrs Pedro Sančess šajās vēlēšanās bija lielākais sociālistu uzvarētājs. Līdzīgi kā pirms pieciem gadiem tas bija Matteo Renci Itālijā. Sančesam būs pienākums aizpildīt vienu pozīciju, taču tai ir jābūt sievietei, jo es nedomāju, ka šāda vieta atradīsies citā amatā. Un gan jau viņš kādu atradīs. Atcerēsimies, ka divas iepriekšējās ES ārlietu ministres pirms tam nebija faktiski nekas. Neviens nezināja, kas ir Katrīna Eštone vai Federika Mogerīni. Dalībvalstīm šādas lietas patīk, jo nevienai no lielvalstīm nav iespējas spodrināt savas spalvas, uzticos ārpolitiku savam cilvēkam.
Ja drīkst tā teikt, es domāju, ka šajā amatā būs kāds nenozīmīgs cilvēks. Galvenais, ka spānis un sociālists.
Mums ir diezgan liela skaidrība par nākamo EP sastāvu, taču tik daudz netiek runāts par to, ka pārskatāmā nākotnē līdz ar "Brexit" viss atkal mainīsies. Kādas būs šīs pārmaiņas un kuri būs lielākie ieguvēji vai zaudētāji?
Politiski "Brexit" jau ir noticis. Apvienotā Karaliste joprojām ir daļa no ES, taču viņi jau tagad tik daudz nepiedalās lēmumu pieņemšanā un vairs nav tik ietekmīgi. Galu galā, man ir sajūta, ka mēs jau esam redzējuši, kāds "Brexit" izskatīsies.
Manuprāt, lielākās zaudētājas būs tās ES dalībvalstis, kuras nav eirozonā. Un šeit es domāju par Poliju, Zviedriju, Čehiju, Dāniju,
kurām pēc Lielbritānijas aiziešanas pēkšņi vairs nebūs liela sabiedrotā, aiz kura muguras paslēpties. Īpaši tas ir jautājumos, kurus pastiprināti virza uz priekšu eirozonas dalībvalstis, bet ārpus eirozonas esošās valstis paliek aizmugurē. Lielbritānija bija liela un spēja šo plaisu aizvērt ar savu ietekmi un finanšu resursiem. Viņi vienmēr rūpējās par to, lai ārpus eirozonas esošās valstis joprojām varētu ietekmēt lēmumus. Tagad tas kļūs par ļoti nopietnu jautājumu, jo daudzas valstis pēkšņi jutīsies ļoti mazas un izolētas. Un rezultātā mēs varam prognozēt arvien vairāku valstu pievienošanos eirozonai.
