20 gadus vecā sieviete ar pseidonīmu Isra nikābu vairs nevalkā. Viņai tas bija apspiestības simbols vairākus gadus, kuru laikā viņa kalpoja par seksa verdzeni desmit dažādiem “Daīš” kaujiniekiem. “Viņi man lika valkāt nikābu, un es jutos tā, it kā mani smacētu. Es negribēju valkāt, bet viņi man to lika darīt, teica, ka visas valkā. Katru reizi, kad paliku viena, es to novilku. Kad ierados šeit, es to novilku un sadedzināju. Kaut es varētu sadedzināt savus pāridarītājus, tāpat kā es sadedzināju savas drēbes,” saka Isra.
Līdzīgs stāsts arī Basehai, kura starp kaujiniekiem tirgota 17 reizes. Viens no viņas īpašniekiem – zviedru izcelsmes – viņu vairākas dienas bez ēdiena atstāja ieslēgtu mājās, kamēr devās kaujā. Basehas 12 un 13 gadus veci brāļadēli nēsāja ieročus un kalpoja par sargiem kādam vācu izcelsmes kaujiniekam. Viņi nekad neēda ar viņu kopā, jo sauca par neticīgo.
“Es prasīju kaujiniekam, kāpēc viņi izmanto deviņus gadus vecu meiteni, kas jau sešas reizes bijusi precēta. Viņš sagrāba manu roku un plēsa man matus, sakot, ka Dievs to pieļauj. Nav nevienas jazīdu meitenes, kurai nav mazuļu no teroristiem. Dažiem pat ir trīs vai četri. Viņām spieda to darīt, nebija izvēles,” stāsta Baseha.
Abas sievietes pārstāv jazīdu minoritāti – kurdu entoreliģisko grupu. Daudzus grupas pārstāvjus, arī sievietes un bērnus pirms pieciem gadiem Irākā sagūstīja “Islāma valsts” kaujinieki. Sievietēm piespieda kļūt par seksa verdzenēm, bet zēnus indoktrinēja džihādā. Daudzas no sievietēm arī dzemdējušas bērnus no kaujiniekiem, un šiem bērniem “Islāma valsts” ir pasaules centrs.
Ir arī tādas, kas kļuvušas par džihādistu sievām labprātīgi. “Es ierados šeit, jo nevaru savu reliģiju praktizēt Francijā. Es darīju to, kas bija jādara, neko nepareizu. Lai Francijā neuztraucas, es negribu braukt atpakaļ. Pagaidām nedomāju par nākotni,” atklāj “Daīš” kaujinieka sieva Dorotija.
Daudzas negrib pamest dzīvesvietu, jo baidās atstāt bērnus ar islāmistu tēviem. Citas paliek, jo ir pievērsušās džihādam. Citām vienkārši ir bail bēgt. Tomēr ir arī tādas, kas izteikušas vēlmi atgriezties mājās. Un ne mazums no viņām ir no Eiropas vai ASV. Kas savukārt rada izaicinājumu vietējām valdībām, kā tikt galā ar iespējamo risku.
Eksperti norāda, ka šīs sievietes nav Irākas vai Sīrijas, bet gan pašmāju ekstrēmisma produkts.
Un viņu atgriešanos vajag izmantot, lai pētītu radikalizācijas iemeslus. “Rietumu valdībām vajadzētu būt interesei izpētīt, kā notiek rekrutēšana, kā novērst jaunu cilvēku pievēršanos ekstrēmismam. Tāpēc kaujinieku atgriešanās ir iespēja ne tikai izmeklēt un notiesāt viņus par noziegumiem, bet saprast viņu motivāciju. Ja viņi ir pastrādājuši noziegumus, viņi pavadīs ilgus gadus cietumā. Irākā un Sīrijā viņiem nebūs taisnīgas tiesas, to neparedz šo valstu tiesu sistēma. Pieņemu, ka daudzām sievām arī riebās tas, ko “Islāma valsts” darīja,” saka “Human Rights Watch” Irākas vecākā pētniece Belkisa Ville.
Mediju redzeslokā nonākuši divi gadījumi ar džihādistu sievām, kas paudušas vēlmi atgriezties mājas. Viena no tām ir Hoda no ASV Alabamas štata, bijusi precēta ar trīs dažādiem kaujiniekiem. Tagad viņa izteikusi nožēlu par padarīto, bet ASV drošības apsvērumu dēļ mājās atgriezties viņai neļauj. Līdzīgs skandāls pieredzēts Lielbritānijā, kur tika atņemta pilsonība 19 gadus vecajai Begumai, kas kļuva par kaujinieku sievu vien 15 gadu vecumā.
Abu sieviešu ģimenes tagad iesaistījušās juridiskās cīņās ar valsti. Šo sieviešu gadījumi varētu kļūt par precedentiem, jo konkrētu likumu, kas noteiktu, kā valstij rīkoties šajos gadījumos, nav.
