Strasbūras tiesa noraidīja sūdzību, kuru bija iesniedzis bijušais padomju Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieks Staņislovs Drelings, kuru Lietuvas tiesa atzinusi par vainīgu genocīdā, jo viņš 1956. gadā piedalījās operācijā, kurā tika aizturēts lietuviešu pretpadomju partizānu komandieris Ādolfs Ramanausks-Vanags.
ECT piekritusi Lietuvas Augstākās tiesas skaidrojumam, ka padomju okupantu veiktā Lietuvas partizānu sistemātiskā iznīcināšana var tikt uzskatīta par genocīdu.
Strasbūras tiesa atzinusi, ka padomju represiju "nepārprotams mērķis bija ietekmēt lietuviešu tautas demogrāfisko stāvokli" un ka partizāniem "bija būtiska loma nacionālās identitātes, kultūras un nacionālās pašapziņas saglabāšanā".
Lai gan Drelings pats nepieņēma lēmumu nogalināt Ramanausku-Vanagu, "pat ierindas karavīrs nedrīkstēja pilnībā, akli pakļauties pavēlēm, kuras būtiski pārkāpj starptautiski atzītās cilvēktiesības, īpaši tiesības uz dzīvību, kas ir augstākās cilvēktiesību hierarhijā", norādījusi ECT.
Par šī sprieduma pieņemšanu balsojuši pieci ECT tiesneši, bet divi bijuši pret.
Spriedumam nepiekrita tiesneši no Rumānijas un Lihtenšteinas. Savukārt to atbalstīja tiesas sēdes vadītāja, tienese no Ukrainas, kā arī tiesneši no Lietuvas, Portugāles, Bosnijas un Ungārijas.
1931. gadā dzimušais Drelings tika notiesāts par to, ka 1956. gadā oktobrī piedalījās slepenā operācijā Kauņā, kurā tika aizturēts Ramanausks-Vanags. Drelingam tika piespriests piecu gadu cietumsods, taču, ņemot vērā notiesātā slikto veselības stāvokli un viņa otršķirīgo lomu operācijā, Augstākā tiesa nolēma viņa ieslodzījuma termiņu samazināt līdz pieciem mēnešiem sešām dienām - laikam, ko viņš līdz tam brīdim bija pavadījis nebrīvē.
Partizānu karš Lietuvā, kurā piedalījās vairāk nekā 50 000 cilvēku, norisinājās no 1944. līdz 1953. gadam. Alītas skolotāju semināra pasniedzējs Ramanausks (1918-1957) partizānu kustībā iesaistījās 1945. gada pavasarī, sākoties otrajai padomju okupācijai. 1948. gadā viņš tika ievēlēts par Dienvidlietuvas partizānu apriņķa komandieri. 1949. gadā Ramanausks, kurš partizānu kustībā tika saukts par Vanagu, kopā ar citiem partizānu kustības komandieriem parakstīja Lietuvas brīvības cīņas kustības padomes deklarāciju, bet 1952.-1953. gadā izstājās no aktīvas bruņotās cīņas un ar ģimeni slēpās līdz 1956. gadam, kad viņš un viņa sieva Kauņā tika aizturēti. Pēc aizturēšanas Ramanausks-Vanags nežēlīgi spīdzināts un gadu vēlāk viņam izpildīts nāvessods.
Nacionālo partizānu komandiera atdusas vieta tika meklēta desmitiem gadu, līdz beidzot arheologi viņa mirstīgās atliekas atrada Viļņas Bāreņu kapos, kur apglabāti bezpajumtnieki, slimnīcās miruši cilvēki bez tuviniekiem un neatpazīti mirušie.
2018. gada oktobrī Ramanausks-Vanags valsts bēru ceremonijā tika pārbedīts Viļņas Antakalnes kapsētā, bet novembrī Seims rezolūcijā atzina, ka Ramanausks-Vanags uzskatāms par Lietuvas valsts augstāko vadītāju laikā no 1954. gada novembra līdz savai nāvei 1957. gada novembrī.
