27 gadus vecais frizieris no Sīrijas galvaspilsētās Damaskas Atija al Jasems ar savu sievu un gadu vecu meitiņu devies Grieķijas austrumu virzienā. Pēc Balkānu tranzīta koridora slēgšanas viņi uz vairākiem mēnešiem iestrēga Maķedonijas pierobežā un tagad vēlas tikai vienu – nokļūt atpakaļ mājās.
“Mūsu situācija ir ļoti slikta. Es vēlētos atgriezties Turcijā, lai atpūstos,” saka Atija al Jasems.
“Tas ir daudz labāk, nekā grūtības šeit. Man ir maza meitiņa, vienu gadu veca, kura rāpo pa zemi ar kukaiņiem un slimībām visapkārt. Tas ir traģiski,” saka bēglis.
“Mēs negaidījām, ka pret mums tā izturēsies Eiropā. Mēs domājām, ka viņi būs humāni, parūpēsies par mums un mūsu bērniem, pasargās mūsu bērnus. Mēs cerējām, ka mums palīdzēs, bet sagaidījām pretējo. Eiropai nav nekādu jūtu pret mums,” saka Jasems.
“Ja mēs paliktu zem lodēm Sīrijā, tas būtu labāk, nekā ierašanās Eiropā,” uzskata Jasems.
Taču tikpat grūta kā nokļūšana Eiropā izrādījusies arī atgriešanās dzimtenē. Sīriešus nevar oficiāli nosūtīt atpakaļ uz kara plosīto valsti, un arī likumīgs ceļš uz Turciju būtu birokrātijas pilns un ilgs.
Tā ir kārtējā zelta dzīsla cilvēku kontrabandistiem. Atpakaļceļam viņi piedāvā īpašas atlaides – vairāku tūkstošu eiro vietā jāmaksā vien daži simti.
Pagājušajā gadā Vācijā ieradās teju pusmiljons sīriešu bēgļu, un lielākajai daļai, visticamāk, tiks piešķirts patvērums. Tomēr arī šo pieprasījumu apstrāde aizņems mēnešus, ja ne gadus. Tāpēc ik nedēļu desmitiem no viņiem tagad iesniedz atgriešanās pieteikumus.
