Pretrunīgi vērtējami braucieni
Kad gada sākumā vaicāta par lielākajiem sasniegumiem kopš ievēlēšanas Eiropas Parlamentā, deputāte no Latvijas Iveta Grigule nekavējoties atzīmēja attiecību atjaunošanu ar Azerbaidžānu: “Lielā mērā pateicoties manam darbam, manai privātajai iniciatīvai – divas reizes tikos ar prezidentu Alijeva kungu, ar parlamentāriešiem – pirms tika pieņemts lēmums par Azerbaidžānas parlamenta atgriešanos “Euronest” un Austrumu partnerībā, pie viena galda.”
Attiecības starp Eiropas Savienību un Azerbaidžānu pasliktinājās pēc tam, kad Eiropas Parlaments pieņēma šai valstij kritisku rezolūciju. Tā joprojām ir spēkā. Tomēr Grigule tik un tā bija devusies uz Azerbaidžānu, lai pēc būtības atvainotos tās prezidentam Ilhamam Alijevam par savu kolēģu rīcību.
Uz jautājumu, kurš deva viņai šādas pilnvaras, Grigule uzsvēra, ka tas tika darīts Eiropas Savienības kopīgajās interesēs: “To, ko Eiropas Padome un Eiropas Komisija labu izdara, Parlaments nereti vienā dienā sagrauj. Un sagrauj uz vairākiem gadiem.”
Grigule nav vienīgā Eiropas Parlamenta deputāte, kura savos braucienos mēdz skaļi paust viedokli, kas atšķiras no parlamenta oficiālās nostājas. Februārī luksemburgiešu deputāts Franks Engels kopā ar vēl dažiem kolēģiem bija devies novērot konstitucionālo referendumu Kalnu Karabahā, kur jau kopš 90.gadiem ir iesaldēts konflikts starp armēņiem un azerbaidžāņiem.
Lai gan Eiropas Savienība oficiāli šo tautas nobalsošanu neatzīst, minētie eiroparlamentārieši to nosauca par demokrātisku.
Rosina noteikt sodus
Tas, acīmredzot, arī kļuva par pēdējo pilienu tam, ka Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Deivids Makalisters uzrakstīja oficiālo vēstuli Eiropas Parlamenta vadībai ar pamudinājumu mainīt nosacījumus, uz kādiem deputāti var doties individuālos darba braucienos.
Makalisters vēlas, lai pret tiem, kuri pauž no parlamenta oficiālās pozīcijas krasi atšķirīgu nostāju, tiktu ieviestas soda sankcijas.
Individuāla, ne EP nostāja
“Ja grib padarīt prasības stingrākas, droši. Bet aizliegt kaut kur braukt mums neviens nevar.
Mūsu darba devējs ir nevis Antonio Tajani vai kāds cits no augsti godātajiem kolēģiem, bet gan mūsu vēlētājs.
Un tikai viņiem mums ir jāatskaitās,” saka Jana Toma, eiroparlamentāriete no Igaunijas Centra partijas. Viņa iepriekš kopā ar no Latvijas ievēlēto Andreju Mamikinu (“Saskaņa”) ir apmeklējusi Sīriju un tikusies ar tās vadītāju Bašaru Asadu.
“Es vienmēr saku, ka tas ir mans personiskais viedoklis. Es nepārstāvu nedz parlamentu, nedz Liberāldemokrātu grupu un pat ne Centra partiju. Es te esmu pati par sevi un pārstāvu tikai savus vēlētājus. Un pat tad, droši vien, ka ne visus. Tā kā manā gadījumā viss ir pilnīgi skaidrs,” skaidro Toma.
Arī Mamikins saka, ka viņš lepojas ar to, ka ir ticies ar Asadu un uzskata, ka noteikti ir bijis vērts braukt: “Bija vērts, jo vienmēr ir vērts runāt. Un labāk ir komunicēt un runāt nevis tikai nosodīt un runāt tikai ar rezolūcijām, sēžot siltos kabinetos šeit, Eiropas Parlamentā.”
Pirms otrā brauciena Mamikins pat ir prasījis Latvijas ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam (“Vienotība”) viņa oficiālo portretu. Rinkēvičs toreiz atbildēja, ka portrets ir atrodams ministrijas mājaslapā, bet kontaktus ar Asadu Latvijas valdība neatbalsta, jo tā vietā Sīrijas prezidentu būtu jātiesā par ķīmisko ieroču pielietošanu pret savu tautu. Ar Sīrijas vadītāju tikās arī eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka.
Vairāki aptaujātie deputāti uzskata, ka braucienu noteikumi jau tagad ir diezgan skaidri. Katram deputātam šādām aktivitātēm gadā pienākas ap 4000 eiro, un par tiem ir jāsniedz atskaites.
Tomēr problēmas mēdz būt ne tikai deputātu, bet arī uzņemošās valsts pusē. “Jo tur ļoti bieži pie varas esošie ir ieinteresēti šos deputāta izteikumus pasniegt kā Eiropas Parlamenta pozīciju. Vairums cilvēku, arī Latvijā neatšķir, kur šī robeža beidzās,” skaidro eiroparlamentāriete Sandra Kalniete (“Vienotība”).
Diskusijas par to, kā padarīt Eiropas Parlamenta deputātu individuālos braucienus caurskatāmākus, visticamāk, turpināsies rudenī.
