Ar ko skaidrojams nesenās ekonomiskās izaugsmes prognozes samazinājums Eiropas Savienībai? Kā tā pašlaik izskatās uz ASV un Ķīnas fona?
Esmu daudz dzīvojis citās valstīs, 20 gadus ASV un citur, un es argumentētu, ka dzīves kvalitāte Eiropā pārliecinoši ir labākā pasaulē. Un ja raugāmies uz datiem, ko sniedz dažādas starptautiskās organizācijas – demokrātijas līmenis, caurspīdīgums, uzticēšanās, vide, iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju, veselības aprūpe, laime – visos rādītājos redzam Eiropas valstis pirmajā desmitniekā.
Es domāju, ka mums jāapzinās fakts, ka patiesībā mums iet ļoti labi.
Ja runājam par izaugsmi, jā, pēdējos 20, 30 gadus Ķīna augusi ik gadu par vairāk nekā 6%, taču paskatieties, no kādas pozīcijas viņi sāka, ja runājam par iekšzemes kopproduktu (IKP) uz cilvēku. Ļoti zemā līmenī, un tagad lēnām pietuvojas. Tikmēr ASV izaugsmes rādītāji, ja godīgi, nemaz tik ļoti ievērojami neatšķiras. Jā, nesenajās Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prognozēs redzama izaugsmes tempu palēnināšanās šajā gadā. Bet tā ir ekonomikas daba – tā ir kā pulksteņa svārsts, darbojas cikliski. Pēc krīzes bija izaugsmes periods, un tagad būs zināma stagnācija. Tā ir daļa no ekonomiskās attīstības.
Jūs minējāt, ka Eiropas valstis ir dažādu topu augšgalā, taču joprojām pastāv dažādi izaicinājumi, ja salīdzinām Rietumeiropu un tā sauktās jaunās dalībvalstis, kas gan vairs tik jaunas nav. Vai vispār saskatāt, ka tuvākajā nākotnē, tostarp arī ar tādu institūciju kā Eiropas Investīciju banka līdzdalību, varam panākt līdzvērtīgu dzīves līmeni starp abām Eiropas daļām, jo pašlaik taču tāds tas nav?
Pilnīgi noteikti! Divas atbildes. Mums ir jāapskata divi atslēgas datumi, man kā Ziemeļvalsts pārstāvim, jums – kā no Baltijas valsts. Pirmais ir 1989. gads, Berlīnes mūra krišana, cerību laiks. Rietumi satiek Austrumus, un komunisms sabrūk. Tādas valstis kā Latvija faktiski iegūst trīskāršu loto – kļūstat par Eiropas Savienības dalībvalsti, eirozonas un NATO dalībvalsti. Ja raugāmies uz relatīvo izaugsmi tādās valstīs kā Latvija pēdējos 20 un 25 gadus, domāju, ka tā ir vienkārši brīnumaina. Ir lieliski šeit, Rīgā, ierasties un redzēt katru reizi, kā valsts plaukst.
Otrais datums, protams, ir 2016. gads - "Brexit" balsojums un Donalda Trampa ievēlēšana. Daudzējādā ziņā tā bija liberālās pasaules kārtības noraidīšana, kurai mēs uzticējāmies, un ar kuru es uzaugu pēdējos 25 gadus. Es stingri ticu, ka labākās sabiedrības ir balstītas uz trīs pīlāriem – liberālā demokrātija, sociāla tirgus ekonomika un globalizācija. Un es domāju, ka Latvija ir liela ieguvēja no tā visa. Otra atbilde ir vienkārša. Ja raugāmies uz latviešu uzņēmumiem, Eiropas institūcijām, kohēzijas politiku un Eiropas Investīciju banku – ir skaidra kopsakarība starp Latvijas labklājību un to, ko darām no Eiropas puses. Vai domāju, ka ienākumu atšķirība starp dažām Rietumeiropas valstīm un Austrumeiropas valstīm var tikt mazināta un satuvināta? Mana atbilde ir – jā. Un es pat teiktu, ka, paskatoties uz atsevišķiem datiem, Latvijai jau tagad iet labāk nekā dažām no vecajām dalībvalstīm.
Jūs jau pieminējāt "Brexit". Reiz jūs to nosaucāt kā atslēgšanos no interneta. Tad kāpēc, jūsuprāt, vairāk nekā puse britu gribēja, tēlaini sakot, atslēgties no interneta?
Nespēju saprast. Esmu precējies ar britu, maniem bērniem ir dubultpilsonība un esmu anglomāns. Mīlu šo valsti. Taču joprojām šo rezultātu nesaprotu un ceru, ka tas viss ir viens liels murgs un nemaz nenotiks. Taču 17 miljoni nobalsoja par "Brexit". Es tam nevaru atrast vieglu atbildi, taču man gribētos zināt, cik cilvēku to atbalstītu tagad, kad Apvienotajā Karalistē ir notikušas patiesas debates par to, ko "Brexit" nozīmē.
Mans arguments tiešām ir – Eiropas Savienības pamešana līdzinās interneta pamešanai. To var izdarīt, taču tas nav loģiski.
Daudz labāk ir palikt un mēģināt ietekmēt tā saturu. Un es domāju, ka tagad daudzi "Brexit" atbalstītāji pamostas šajā skarbajā realitātē. Saprot, ka pasaule kļūst diezgan vientuļa brīdī, kad sāc aizvērt savas robežas un kad pārtrauc mijiedarboties ar saviem sabiedrotajiem un draugiem, ar kuriem tevi vieno līdzīgas vērtības. Kaut kas ir nogājis greizi stāstā par to, ko nozīmē Eiropas integrācija, un, protams, "Brexit" ir tā rezultāts. Taču vienlaikus, ja britu mediji pēdējos 40 gadus ir lamājuši pilnīgi visu eiropeisko, šis rezultāts ir likumsakarīgs.
Taču tajā pašā laikā redzam populisma un nacionālisma popularitātes pieaugumu arī citur. Drīz arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Domāju, ka varam droši teikt, ka šie spēki kļūs vēl ietekmīgāki. Vai jums ir skaidrojums – kāpēc? Un vai šādā politiskā klimatā joprojām tiešām ir jādomā par ciešāku Eiropas integrāciju?
Es varu mēģināt skaidrot cēloņus un piedāvāt risinājumu, taču diez vai tā būs pilna aina. Iemeslu es redzu vienā mazākā notikumā un vienā lielā. Mazais ir dubultkrīze pēc 2008. gada. Finansiālā krīze, kas noveda pie parādu krīzes un eiro krīzes. Jūs to Latvijā tā sajutāt, ka man nemaz nav latviešiem jāatgādina, cik smagi tas bija. Otrā krīze, kas ar to, protams, ir saistīta, ir patvēruma meklētāju krīze 2015. gadā.
Un tas visā Eiropā noveda pie jautājumiem – vai eiro mums ir pareizā izvēle? Kāpēc ekonomika neattīstās? Un no otras puses – mums ir Šengena un brīva cilvēku pārvietošanās, bet kas notiek? Redzam, kā cilvēki aizplūst no Latvijas, lai strādātu citur, un te pēkšņi iekšā sāk nākt migrantu plūsma. Cilvēki jūtas nedroši.
Runājot par makro līmeni, varam atskatīties 100 gadu senā pagātnē. 20. gadsimta sākumā bija līdzīgas tendences. Globalizācijas, labklājības un kultūras uzplaukums. Internacionālisms. Un tad – Pirmais pasaules karš un komunistiskā revolūcija. Mans arguments ir – šī situācija veidojas no nedrošības sajūtas, no vidusšķiras izdilšanas, un šeit es domāju saprātīgus, smagi strādājošus cilvēkus ar vai bez izglītības, kas dzīvo labu dzīvi. Viņi redz – kūka kļūst lielāka, bet es no tās kūkas vairāk nedabūju. Tas nav godīgi! Tad arī seko pretreakcija un populisms.
Mans risinājums – pirmkārt jārunā skaidra valoda. Jāatbild uz iedzīvotāju problēmām un nedrošības sajūtu.
Un tas nozīmē, ka jāatrisina migrācijas jautājums, ekonomiskie jautājumi, jārada darbavietas. Jo pašlaik, kad tehnoloģijas attīstās, arvien vairāk darbu mainīsies. Un, kad lietas mainās, tu nejūties droši, tā ir cilvēka daba. Mums uz to ir jāatbild ļoti tieši. Mums ir arī jāuztur dialogs ar populistiskām partijām, jo tā nav cilvēku vaina, ka viņi balso par populistiem. Ir jāpanāk, lai populisti saprastu, ka šajā pasaulē vieglu atrisinājumu nav. Nezinu, kāds būs Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāts, daži saka, ka populisti un antieiropieši uzvarēs pārliecinoši. Nezinu. Zinu vienīgi to, ka iznākums būs haotisks un toni vairs nenoteiks Eiropas Tautas partija labajā flangā un sociāldemokrāti kreisajā. Būs daudz sarežģītāk.
