Eiropas Parlamentam atšķirībā no nacionālajiem parlamentiem formāli nepieder likumdošanas iniciatīvas tiesības. Tās pieder Eiropas Komisijai, un tieši tāpēc Eiropas Parlaments bieži vien tiek uzskatīts par vāju institūciju.
Taču eksperti norāda, ka Eiroparlaments ne vienreiz vien, ja patiešām iekarsis par kādu tēmu, spējis panākt, ka Eiropas Komisijas iniciē kāroto likumdošanu. Pie tam bez EP ziņas neviena Eiropas regula vai direktīva netiek pieņemta. Tradicionāli savā nostājā Eiroparlaments vienmēr bijis radikāls un asāks nekā Eiropas Savienības (ES) Padome, kurā pārstāvētas dalībvalstis, vai Eiropas Komisija.
Ja paskatāties uz nacionālo līmeni, bieži redzam, ka parlamenti atrodas savu valdību ietekmē, proti, valdība ir tā, kam de facto pieder vara, un vairums parlamentu pārsvarā piekrīt savām valdībām, ko tās liek darīt, saka domnīcas EPC pētnieks Janis Emmanouilidis. "Ar Eiropas Parlamentu sistēma ir daudz komplicētāka – tas ir pagātnē parādījis, ka tam ir pašam savs viedoklis, sava pozīcija, kas atšķiras no Eiropas Komisijas, ko daudzi uzskata par tādu kā Eiropas izpildvaru un kam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības," viņš paskaidro.
Atšķirībā no Saeimas deputātiem eiroparlamentāriešiem ir pieejami lielāki finansiālie un organizatoriskie resursi, ja vien, protams, ir vēlme strādāt un plāns, ko darīt.
Viena sasaukuma – piecu gadu laikā - eiroparlamentārietis algā saņem apmēram pusmiljonu eiro (pirms nodokļiem), bet biroja izdevumiem – tai skaitā pasākumu rīkošanai - ap 250 tūkstošiem eiro.
Eiroparlamentārietis no Skotijas Alans Smits Eiroparlamentā ir bijis 15 gadus un vaicāts par to, vai EP notiek tikai runāšana, ir pragmatisks. "Runāšana ir labāka par karu. Ja tas ir sarunu šovs, tad tas ir krietni labāks nekā bija agrāk," viņš uzsver. "Šī ir vieta, kur mēs mēģinām risināt ideoloģiskās, ģeogrāfiskās atšķirības un atrast konsensusu. Te ir pārstāvēti 500 miljoni cilvēku. Liekot roku uz sirds, es varu teikt – eiroparlamenta deputāts ir krietni jaudīgāks nekā nacionālā parlamenta deputāts."
To atzīst ar Ziemeļīrijas "Sinn Fein" partijas pārstāvji, kas gan savas vietas Lielbritānijas parlamentā demonstratīvi atstāj tukšas.
"Droši zinu, ka "Sinn Fein" komanda – 4 īru eirodeputāti ir mainījuši vienu lielu lietu šajā parlamentā," saka eiroparlamentāriete no Ziemeļīrijas Martina Andersone. "Ja paskatāties atpakaļ, pēc "Brexit" referenduma neviens nerunāja par Īriju, visi runāja par Skotiju. Mēs nostājāmies Lielās piektdienas vienošanās aizstāvības pozīcijā un panācām, ka parlaments savā rezolūcijā novelk "Brexit" sarkano līniju, – Īrijā jāizvairās no jebkādas robežas parādīšanās dabā, un šie īpašie apstākļi jāņem vērā."
Arī "Brexit" atbalstītājam Naidželam Farāžam Eiroparlaments izrādījies liela un ietekmīga skatuve, no kuras viņš ilgus gadus centies panākt Lielbritānijas izstāšanos no ES. Uz šīs skatuves ieradušies runāt arī tie, kas nacionālajiem parlamentiem pateikuši "nē". Tāpēc
par eiroparlamentārieša mazo ietekmes spēju sūdzas tie, kas to nav pratuši izmantot.
To atzīst arī eiroparlamentāriete no Vācijas Rebeka Harmsa. Viņa uzsver savu darbu Ukrainā, arī Ignalinas atomelektrostacijas demontāžas panākšanā. "Daudzi cilvēki zina, ka, ja mēs tiešām strādājam un darām savu darbu, tad varam palīdzēt risināt lielas problēmas," viņa uzsver. "Tāpat kā visos pasaules parlamentos – ir ļoti aktīvi cilvēki, ir mazāk aktīvi un tādi, kas meklē, ko darīt. Bet tas ir normāli – parlaments ir sabiedrības spogulis."
Izdevums "Politico" norāda, ka Eiropas problēma ir nevis it kā “vājais” Eiropas Parlaments, bet gan pārlieku nevienprātīgā ES Padome, proti, dalībvalstis, kas ne vienreiz vien labas un drosmīgas idejas nolikusi “uz bremzēm”, nespējot savstarpēji vienoties.
