Briselē bāzētā Vilfrīda Martensa Eiropas pētījumu centra direktora vietnieku un vadošo pētnieku Rolandu Froidenšteinu (Roland Freudenstein) izjautā Latvijas Radio korespondents Uģis Lībietis.
Eiropa uzskata - Tramps rīkojas tuvredzīgi
Amerikas Savienoto Valstu lēmums izstāties no Irānas kodolvienošanās ir radījis visai savdabīgu situāciju visām iesaistītajām pusēm. Daži eksperti jau saka, ka vienošanās ir mirusi un par spīti Eiropas Savienības labajiem nodomiem to vairs nekādā veidā nebūs iespējams atdzīvināt. Vai jūs tam piekristu?
Rolands Froidenšteins: Pirmkārt, manuprāt situācija nav tik dramatiska, kā tā izskatās no Eiropas skatupunkta. Jo vienošanās nav mirusi. Eiropieši reti piedzīvotā vienotībā ir paziņojuši, ka paliek uzticīgi šim līgumam. Irāna ir paziņojusi, ka paliek tam uzticīga. Jautājums ir, kas notiks tuvāko nedēļu laikā? Taču mēs pilnīgi noteikti nevaram teikt, ka mums priekšā stāv jauns Tuvo Austrumu karš.
Irānas kodolvienošanās
Sarunas sākās 2013.gada jūnijā, tajās iesaistījās ANO Drošības padomes pastāvīgie pārstāvji – Lielbritānija, Ķīna, Francija, Krievija, ASV - , kā arī Vācija.
Vienošanās panākta 2015.gadā. Teherāna iesaldē savu kodolprogrammu apmaiņā pret starptautisko sankciju atcelšanu. Tā stājās spēkā 2016.gada janvārī, izbeidzot 12 gadus ilgu rietumvalstu un Irānas pretstāvēšanu un Rietumu bažas par iespējamo kodolieroču attīstīšanu Irānā.
Irāna gandrīz par divām trešdaļām samazinās urāna bagātināšanas centrifūgas un turpmāko 10 gadu laikā arī neizmantos visas no atlikušajām. Arī turpmāko 15 gadu laikā urāna bagātināšanas apjomi nedrīkstēs pārsniegt 3,67%, bet to krājumi tiks pakāpeniski samazināti no 10 tonnām līdz 300 kilogramiem. Vienošanās izpildi kontrolē Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra.
Rietumvalstis daļēji atcēla 2006.gadā noteiktās sankcijas, atverot ārvalstu investoriem durvis uz Irāna.
Līdz ar sankciju atcelšanu “atsaldēti” aptuveni 100 miljardu dolāru lieli Irānas līdzekļi, un Irāna varēja dubultot savu naftas eksportu, kas drīz vien veicināja naftas cenu kritumu pasaules tirgos.
Tas ir grūts jautājums. Pilnīgi noteikti Eiropa uzskata, ka Trampa stratēģija ir bijusi tuvredzīga. Bet daudzi cilvēki Izraēlā, Tuvajos Austrumos un pilnīgi noteikti Vašingtonā uzskata, ka tieši Eiropas reakcija ir bijusi tuvredzīga. Tas tāpēc, ka viņi neredz, cik
Irāna patiesībā ir vāja par spīti tās militārajiem un politiskajiem sasniegumiem pēdējo gadu laikā.
Francija, vācija un Lielbritānija – trīs Eiropas ārpolitikas smagsvari mēģināja pārliecināt Trampu mainīt savas domas. Izdevums ''The New York Times'' nesen ziņoja, ka Valsts sekretārs Pompeo esot lūdzis laiku, lai panāktu vienošanos ar eiropiešiem, bet Tramps esot pateicis skaidru nē. Ko tas liecina par Trampa attieksmi pret eiropiešiem?
No Trampa skatupunkta - viņš jau pirms vēlēšanām solīja panākt izstāšanos no Irānas kodolvienošanās. Viņš kritizēja šo vienošanos kā ļoti nepilnīgu un kļūdainu. To pašu viņš darīja arī pēc vēlēšanām. Viņaprāt, viņš ir turējis savu vārdu!
Tātad nav pamata runām, ka Tramps ir ļoti neprognozējams. Sanāk, ka viņš ir pat ļoti prognozējams, jo pilda to, ko ir solījis.
Jā, viņš to tā redz. To tā redz arī Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti. Un arī Vašingtonas administrācija, manuprāt, uzskata, ka līdzīgi domā daudzi citi sunnītu arābi.
Vai mēs varam teikt, ka situācija reģionā ir daudz, daudz sarežģītāka, nekā tā izskatās no pirmā acu uzmetiena? Ir Izraēla, palestīnieši, Irāna, Libāna, arābu valstis, ASV, Krievija, Eiropa – visas šo pušu intereses ir tik ļoti sasaistītas, ka ir gandrīz bezcerīgi to visu atrisināt.
Jā, taisnība. Taču galvenā Tuvo Austrumu problēma ir tā, ka nekas nav tikai balts vai melns, nav tikai viena vai otra puse. Situācija tiešām ir ļoti sarežģīta. Kaut vai ņemot Krievijas iesaisti Sīrijā un attiecības ar Irānu. Pirms dažām dienām Izraēlas premjerministrs Netanjahu devās uz Maskavu, vēroja 9. maija parādi, nēsāja Georga lentīti un bija gatavs darīt visu, ko vēlas Vladimirs Putins. Vienlaicīgi Krievija ir Irānas sabiedrotā un tām abām ir vienādas stratēģiskās intereses Sīrijā. Taču ilgtermiņā šīs intereses noteikti atšķiras. Irāna ir fundamentālistu šiītu valsts. Krievija sevi Rietumu pasaulei cenšas pasniegt kā cīnītāju pret islāma fundamentālistiem. Pat šajās attiecībās ir atšķirības. Tas ir tikai viens no piemēriem, lai raksturotu, cik situācija ir sarežģīta Tuvajos Austrumos.
Arī Eiropas Savienība (ES) Sīrijas jautājumā atbalsta vienotu pozīciju pret Krieviju, tad mēs esam pret ASV lēmumu pārcelt savu vēstniecību uz Jeruzalemi un atbalstām nevis Izraēlu, bet palestīniešus. Citos jautājumos mēs atkal atbalstām Izraēlu. Vai esam nonākuši tādā kā strupceļā, vai joprojām ir iespējas manevriem?
Pilnīgi noteikti ir iespējas manevriem. To mēs redzējām nesenajos AV, Francijas un Lielbritānijas kopējos triecienos pret Asada režīmu. Neviens no šiem spēlētājiem nevēlas uzreiz panākt režīma maiņu Sīrijā. Taču
ASV mērķis, izstājoties no Irānas kodolvienošanās, var būt skaidrojams ar mērķi vēl vairāk vājināt jau tā vājo Irānas režīmu. Jaunas sankcijas to varētu garantēt, un, iespējams, tas arī ir galvenais mērķis. Šādu viedokli Eiropa noteikti nedala.
Eiropas Savienība vienkārši netic režīma maiņai. Punkts. Un tās ir stratēģiskas atšķirības. Un to pašu var teikt par Irānu. Eiropas Savienībai pēdējos gados nav īpaši daudz ar ko lepoties Tuvajos Austrumos. Tāpēc arī Irānas vienošanās tiek pasniegta kā viens no lielākajiem, ja ne pats lielākais veiksmes stāsts. Iespējams, ka šo faktoru ASV puse bija aizmirsusi ņemt vērā, cenšoties panākt pašreizējās vienošanās izmaiņas un jaunas noslēgšanu. Taču Eiropa ir uzticīga pašreizējam līgumam un uzskata, ka tas nemaz tik slikts nav.
Jūsu kolēģis, Dr. Ulrihs Špeks tviterī ir izteicies, ka galvenā mācība, kas Eiropai ir jāgūst no šīs situācijas: ja Eiropa vēlas, lai tai ir loma Tuvajos Austrumos, tai ir jābūt vienotam, neatkarīgam un nozīmīgam spēlētājam. Tikai tā ir iespējams līdzdarboties notikumu attīstībā. Vai, jūsuprāt, Eiropa ir spējīga to izdarīt?
Pašlaik – noteikti nē! Un iemesls tam ir viens – Eiropa nav spējīga nevienā reģionā nodrošināt militāru spēku, kas ir nepieciešams, lai kļūtu par globālu spēlētāju. Īpaši jau Tuvajos Austrumos, kur militārajam spēkam ir milzu nozīme.
Lai spēlētu lomu Tuvajos Austrumos, ir nepieciešams diplomātiskais spēks un spēcīga iekšējā vienotība (kas Irānas jautājuma bija). Taču nepieciešamā militārā komponenta Eiropai vienkārši nav.
ASV sankcijas ietekmēs Eiropas ekonomiskās attiecības ar Irānu
Es gribētu jautāt arī par kādu aspektu, kurš šajā situācijā nav plaši apspriests. Proti, cik liela loma šajos konfliktos ir naudai? Vai nauda ir nozīmīga, vai arī tomēr runa vairāk ir par interesēm, ietekmi un tā tālāk?
Nauda vienmēr ir svarīga, vai ne? Irānas vienošanās gadījumā Amerikas Savienotajām Valstīm naudas faktors ir ārkārtīgi nozīmīgs. Vašingtonā pastāv uzskats, ka Irāna ir daudz vājāka, nekā tā sevi pozicionē, un tas ir tieši ekonomisko iemeslu dēļ. Militārajā un politiskajā jomā Irānai pēdējos gados ir bijuši fantastiski sasniegumi, piemēram, Sīrijā, piemēram, ierobežojot Saūda Arābijas ietekmi Jemenā; tā palielina savu ietekmi Āfrikā, tā vienmēr izmanto uzticības personas un vietējos kaujiniekus citās valstīs un tas netiek apstrīdēts. Taču ekonomiski Irāna ir ārkārtīgi vāja un to mēs redzam protestos, kas kopš Jaunā gada joprojām turpinās. Lielai daļai irāņu sabiedrības ir apnicis samierināties ar, viņuprāt, netaisnīgu līdzekļu sadali par labu ārpolitiskiem piedzīvojumiem, kuriem nav lielas pievienotās vērtības. Viņi vēlas, lai šī nauda tiktu izmantota infrastruktūrai Irānā, nevis grupējuma „Hezbollah'' atbalstam Libānā.
Un kā, jūsuprāt šī situācija attīstīsies tuvākajās nedēļās, mēnešos vai gados?
Ziniet, daži cilvēki saka, ka viņiem patīk prognozēt 10 gadus uz priekšu, jo tad neviens tāpat neatcerēsies, ko esat teicis. Tāpēc par tuvākajām nedēļām es nekādas prognozes neizteikšu. Taču, kā jau es teicu sākumā, manuprāt, situācija nav tik dramatiska, kā izskatās.
Manuprāt, Irānas vadība ir apņēmības pilna ievērot vienošanos un negatavojas atgriezties pie militārās kodolprogrammas. Un tas situāciju varētu deeskalēt. Taču īstais jautājums ir – cik iekšēji spēcīgs un noturīgs ir Irānas režīms?
Vēl var uzdot jautājumu, kā attīstīsies ASV sankciju un Irānā strādājošo Eiropas uzņēmumu spēle?
Atklāts ir jautājums – cik lielā apjomā Eiropas valstis varētu aiziet no Irānas, vienkārši dodot priekšroku amerikāņu tirgum, kurš daudzos aspektos ir vairākkārt nozīmīgāks.
Eiropieši varētu nedaudz atkāpties, un tas atkal varētu radīt grūtības Irānas režīmam, kas galu galā tomēr varētu atteikties no kodolvienošanās, atzīstot – hei, neatkarīgi no tā, ko saka Eiropas līderi, šī vienošanās mums nestrādā par labu. Tātad – lielais jautājums ir, cik spēcīgs un pacietīgs būs režīms, saskaroties ar ASV sankcijām un arī Eiropas Savienības de facto līdzdalību šajās sankcijās.
KONTEKSTS:
ASV prezidents Donalds Tramps 8.maijā paziņoja, ka ASV izstāsies no 2015.gadā noslēgtā Irānas kodollīguma. Pēc Trampa teiktā, Irānas kodollīgums bija "briesmīga, vienpusēja vienošanās", kas balstīta uz meliem. Vienošanās apturēja Irānas kodolprogrammas attīstību apmaiņā pret tai noteikto sankciju atcelšanu. Šo vienošanos parakstīja septiņas valstis, tajā skaitā ASV, Ķīna, Krievija, Lielbritānija, Francija un Vācija. Šīs valstis aicinājušas Trampu neizstāties no vienošanās, norādot, ka tas būtu zaudējums visiem.
