Artjoms Konohovs: Šis gads bija lielu pārbaudījumu gads: cīņa ar koronavīrusu, cīņa par daudzgadu budžetu, cīņa par tirdzniecības sarunām ar Lielbritāniju. Vai Eiropas Savienība bija savu uzdevumu augstumos?
Ilze Juhansone: Es domāju, ka absolūti un noteikti „jā”. Es tiešām varētu piekrist, ka šis ir bijis neparasts un izaicinājumiem pilns gads. Es nesauktu visus šos jautājumus par cīņu. Ja es paskatos atpakaļ, es domāju, ka Eiropas Savienība ir tiešām demonstrējusi izcilu vienotību un spēju pieņemt lēmumus. Ne vienmēr tas ir bijis ļoti viegls ceļš.
Mūsu cīņa ar vīrusu ir bijis ļoti nozīmīgs solis uz priekšu, lai demonstrētu, kā dalībvalsts spēj strādāt kopā. Ja mēs paraugāmies atpakaļ, ir skaidrs, ka pats sākums bija ļoti, ļoti izaicinošs un dalībvalstis tiešām centās reaģēt katra atsevišķi.
Kāda jums bija sajūta, kad valstis viena aiz otras sāka taisīt ciet savas robežas pavasarī? Un arī tagad līdzīgi notika ar Lielbritāniju. Šķiet, ka pirmais instinkts vienmēr ir aizslēgt savas durvis, nevis mēģināt meklēt kopīgus risinājumus.
Pirmajā brīdī, protams, tā sajūta ir bezspēks, jo tu esi zvanījis, tu esi pavadījis diennakti pie telefona, mēģinot pārliecināt atbildīgos ministrus, ka tā nav pareizā atbilde, ka ir jādomā citi veidi, kā rīkoties. Un saproti, ka tevi nedzird.
Tad, kad pēc divu nedēļu darba – un tas tiešām bija telefona zvani, telefona zvani, telefona zvani, lai tas tā notiktu, – pēc divām nedēļām mēs sākām saņemt ikdienas pārskatus, kuros sarkanie punkti lēnām kļūst par zaļajiem, un tu redzi, kā no 28 stundām lēnām gaidīšanas ilgums nonāk atpakaļ līdz 15 minūtēm. Tajā brīdī tu saproti, ka – jā, mēs atgriežamies ikdienā.
Ziemassvētku noskaņā, paraugoties atpakaļ: visam ir vēl papildu pievienotā vērtība. Mēs sapratām, tieši cik liela vērtība ir vienotais tirgus, cik liela vērtība ir Šengenas zona un iespēja pārvietoties pāri robežām bez kontroles.
Viens no lielākajiem panākumiem šogad. Un es tiešām esmu ārkārtīgi lepna par sevi, par kolēģiem, par visiem, kas bija iesaistīti. Tikai jūnijā mēs sākām runāt ar dalībvalstīm, jo parādījās pirmās idejas, ka tūliņ varētu parādīties vakcīnas. Mēs sākam runāt ar dalībvalstīm, ka patiesībā tā varētu būt Eiropas Komisija, kas ved sarunas ar kompānijām, lai nodrošinātu, ka mēs rezervējam Eiropas Savienības dalībvalstīm zināmu daļu vakcīnu, ko kompānijas pozitīvu iznākumu rezultātā saražos.
Tagad mums ir līgumi ar septiņām kompānijām. Šobrīd izskatās, ka visas vakcīnas ātrāk vai vēlāk būs veiksmīgas. Kad mēs sākām pirmās sarunas jūnijā, tas bija liels izaicinājums, jo mēs nezinājām, vai kaut viena no šīm vakcīnām būs veiksmīga. Tas bija izmēģinājumu pats sākums.
Zināmā mērā mēs dažādojām riskus, liekot naudu uz to, būtībā mēģinot piedalīties loterijā. Un tagad nākamā gada laikā Eiropas Savienības dalībvalstīm būs pieejami divi miljardi dozu, kas, protams, ir krietni vairāk, nekā mums visiem ir vajadzīgs. Bet vismaz no komisijas puses mums ir sajūta, ka mēs tiešām izdarījām visu, lai visu dalībvalstu pilsoņiem būtu vienādas iespējas saņemt vakcīnas, piedalīties iepirkumos un darīt visu, lai stiprinātu veselības sistēmas.
Jo lielākais risks, kas bija tajā brīdī bija, ka lielajām dalībvalstīm vest sarunas ar kompānijām būtu daudz vieglāk. Tās ātri norezervētu lielāko daļu no saražoto vakcīnu daudzuma. Un tad jautājums, kas notiek ar mazajām dalībvalstīm. Vai tām ir tādas pašas iespējas vest sarunas ar kompānijām? Vai kompānijām ir interese par tik maziem tirgiem un tamlīdzīgi? Tas ir ārkārtīgi nozīmīgs solis uz priekšu.
Tagad pievērsīsimies tirdzniecības sarunām ar Lielbritāniju. Kurā brīdī jūs noticējāt, ka vienoties ar Lielbritāniju tomēr ir iespējams, ja mēs runājam tagad par pēdējām nedēļām?
Parasti, kad mēs sākām sarunas, tad ar sarunu partneri mums ir kopīgas intereses, mēs gribam tuvināties. Šeit pati loģika, kas filozofiski bija sarunu apakšā, bija tas, ka mūsu partneris vēlējās attālināties no mums, nevis tuvināties.
Pašas, pašas nopietnākās sarunas patiesībā ir bijušas pēdējās astoņas nedēļas, jo līdz tām mums tā īsti nebija pārliecības, ka mūsu partneri tiešām grib vienošanos. Pēdējās astoņas nedēļas mūsu sarunu komanda ir pavadījusi tādās absolūtās „non-stop” sarunās septiņas dienas nedēļā, bez pārtraukuma, bez brīvdienām, visu laiku ļoti rūpīgi, mērķtiecīgi mēģinot atrast vienošanos par visiem, visiem, visiem jautājumiem. Un mums ir šobrīd līgumus, kas ir vairāk nekā 1000 lappušu garš, tiešām ļoti visaptverošs.
Man liekas, ka tā pozitīvākā sajūta ir kādu nedēļu varbūt pēc prezidentes fon der Leienas sarunas ar britu premjeru pagājušo pirmdien, varbūt… Vienmēr atstājot zināmu elementu šaubām, bet mums bija kopīga sajūta, ka jā, mēs varam nonākt galā.
Bet, neraugoties uz to, protams, pēdējas dienas, pēdējas stundas bija ļoti izaicinošas un tās atšķirības pašās beigās bija tik ļoti nenozīmīgas, ka bija naktī brīdis, kad mēs skatījāmies mūsu komandā viens uz otru un teicām: „Vai tiešām šī dēļ mēs tagad pateiksim ''nē''?”
Mēs turpinājām uzstāt uz mūsu interesēm, un es domāju, ka līgums ir ļoti, ļoti sabalansēts.
