Šajās dienās Latvijā ir ieradies viens no viņiem – Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas vadošais kandidāts Jans Zahradils no Čehijas. Viņš ir apņēmības pilns reformēt Eiropu tā, lai tiktu saglabātas, ne mazinātas, dalībvalstu pilnvaras, turklāt pieļauj, ka, iespējams, nākamais Eiropas Komisijas prezidents nemaz nenāks no vadošo kandidātu vidus. Jans Zahradils vakar viesojās arī Latvijas Radio, kur viņu iztaujāja korespondents Uģis Lībietis.
Uģis Lībietis: Mums nav īpaši daudz iespēju satikt ''Spitzenkandidaten'' šeit, Latvijā. Tāpēc jāvaicā, kādi ir jūsu pirmie iespaidi mūsu valstī un vēstījums Latvijas vēlētājiem pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām?
Jans Zahradils: Pirmkārt, paldies, ka uzaicinājāt! Šī nav mana pirmā vizīte Latvijā. Daudzi, iespējams, zina, ka es esmu no tās pašas politiskās grupas, kuru pārstāv mans labs draugs Roberts Zīle. Tāpēc man ir bijusi iespēja šeit viesoties arī agrāk. Es nāku no Čehijas, un tāpēc es domāju, ka mums ir ļoti daudz kopīgā. Vēl pirms 30 gadiem mēs bijām daļa no tā dēvētās padomju impērijas. 1989. gadā par laimi šī impērija sabruka un mēs veiksmīgi sākām būvēt demokrātiju, tirgus ekonomiku un plurālistisku sabiedrību. Tāpēc man ir prieks šeit būt, jo
es domāju, ka man ir labāka izpratne par tām valstīm, ar kurām manai valstij ir kopīgs liktenis un pagātne.
Es būšu laimīgs cīnīties par tām un pārstāvēt to viedokli Eiropas Parlamentā un, iespējams, arī Eiropas Komisijā.
Kādas ir sajūtas, nākot no diezgan mazas un joprojām jaunas Eiropas Savienības valsts un atrodoties vienā grupā ar daudz ietekmīgāku Eiropas Savienības valstu pārstāvjiem? Ir diezgan liela konkurence…
Ir taisnība, ka mana valsts nav tā lielākā, bet arī Latvija tāda nav. Taču es domāju, ka mums nevajadzētu kautrēties aizstāvēt savas intereses. Arī citas mazās valstis nav kautrīgas, piemēram, Luksemburga, kas ir viena no mazākajām dalībvalstīm, bet kurai jau divreiz ir bijis Eiropas Komisijas prezidents. Tāpēc, manuprāt, mums ir jābūt pašpārliecinātākiem. Mēs Eiropas Savienībā esam jau 15 gadus un neesam vairs nekādi jaunpienācēji. Mums ir visi iemesli rādīt savu pieredzi un teikt tiem lielajiem vai vecajiem vīriem – redziet, mēs esam šeit, mēs līdzi nesam daļu no mūsu Eiropas vēstures un tradīcijām, un tas var bagātināt arī jūs. Tāpēc, lūdzu, uzklausiet mūs, uztveriet mūs nopietni un varbūt mēs varam kaut ko labu pasākt kopā.
Pēdējo mēnešu un gadu laikā mēs esam redzējuši pieaugošu viedokļu atšķirību starp Briseli un Centrālās un Auistrumeiropas valstīm. Gan, runājot par tradicionālajām, gan Eiropas vērtībām. Izpratne šajā reģionā ir visai atšķirīga. Tiek uzskatīts, ka Centrālās un Austrumeiropas valstu balss kļūst arvien skaļāka un vairāk sadzirdēta. Kā vēstījums no šī reģiona varētu ietekmēt Eiropas Parlamenta vēlēšanas?
Pirmkārt, es piekrītu viedoklim, ka mēs esam sākuši runāt skaļāk. Un es uzskatu, ka tas aizsākās ar migrācijas krīzi, kad lielās Eiropas valstis tika pārpludinātas ar migrantiem no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas. Diemžēl tika izgudrots ļoti nepareizs risinājums, proti, migrantu pārvietošanas kvotas, kuras gandrīz vienbalsīgi noraidīja visas Centrāleiropas valstis. Ir arī sajūta, ka Brisele vai atsevišķas lielvalstis mēģina iejaukties mūsu sociālajās paražās un tradīcijās. Protams, Eiropas Savienībā ir ļoti daudz labu lietu – vienotais tirgus, brīva iedzīvotāju kustība, vienotā tirdzniecības politika. Taču brīžiem rodas sajūta, ka Brisele mēģina iejaukties un ietekmēt mūsu saknes un nacionālos principus. Un es domāju, ka tam tomēr būtu jāpaliek nacionālo parlamentu un valdību rokās.
Mūsu reģiona valstis sniedz atšķirīgu dzīves skatījumu uz šo Eiropas kopējo kausēšanas katlu. Mums ir tiesības tikt uzklausītiem un mūs ir jāuztver nopietni. Un tieši to mēs esam sākuši darīt.
Jūs jau pieminējāt šo visai jūtīgo jautājumu par Eiropas Savienības integrāciju. Daži saka, ka tā būtu jāpaātrina, citi saka, ka tā nav vajadzīga. Mēs jau runājam par divu vai vairāku ātrumu Eiropu. Kāds būtu jūsu vēlamais iznākums un skatījums uz Eiropas Savienības nākotni?
Es vēlētos Eiropas Savienību padarīt par daudz elastīgāku un uztverošāku organizāciju. Vienkārši sakot – par Eiropas Savienību, kas dara mazāk, bet dara efektīvāk. Es nebaidos no daudzu ātrumu Eiropas Savienības. Es pat uzskatu, ka tā varētu būt izeja no pašreizējā strupceļa. Daudzu ātrumu virzība jau notiek – ir dalībvalstis, kas ir un nav NATO, ir dalībvalstis, kuras ir eirozonā un kuras nav. Katrai dalībvalstij būtu jādot tiesības aizstāvēt savas intereses tajā veidā, kā tā uzskata par nepieciešamu.
Mums, protams, ir nepieciešams mazākais kopsaucējs, piemēram, kopējais tirgus, kopējas vērtības vai vienotā tirgus, fitosanitārie vai veterinārie standarti. Taču es nepiekrītu, ka mums viss būtu jādara kopā, jo viens modelis visiem neder.
Tāpēc es būtu priecīgs palīdzēt mainīt Eiropas Savienību šajā virzienā.
Varbūt tas ir iemesls, kāpēc Čehija nav eirozonā?
Tā tas ir. Es pilnībā atbalstu katras valsts suverēno lēmumu atrasties eirozonā. Taču vienlaicīgi es vēlos tikt cienīts arī tad, ja mana valsts izlemj eirozonai nepievienoties. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka 75 procenti no manas valsts iedzīvotājiem ir pret pievienošanos eirozonai. Tas ir ļoti spēcīgs viedoklis un tas ir jāciena.
Šīs vēlēšanas nesīs diezgan nozīmīgas pārmaiņas Eiropas Parlamenta vietu sadalījumā. Pašlaik jūs pārstāvat trešo lielāko politisko grupu, taču pēc breksita situācija var mainīties, jo britu konservatīvā partija arī pametīs jūsu grupu. Kādu jūs redzat savas politiskās grupas un visa Eiropas Parlamenta nākotni?
Runājot par savas grupas nākotni, jāatzīst, ka esmu visai optimistiski noskaņots. Pat ja Apvienotā Karaliste mūs pametīs, un es esmu pārliecināts, ka agri vai vēlu tas notiks, mums joprojām ir iespējas uzrādīt labākus rezultātus nekā šajā vēlēšanu posmā. Es skatījos mūsu grupas partiju rezultātus, un aptaujas liecina, ka visas šīs partijas uzrādīs labākus rezultātus un nodrošinās vairāk deputātu Eiropas Parlamentā. Par spīti britu aiziešanai mēs joprojām varam būt trešā lielākā grupa. Otrkārt, lielākās grupas – Eiropas Tautas partija un Sociālistu un demokrātu grupa – savas pozīcijas zaudē. To visi redz un saprot, ka tā dēvētā lielā koalīcija vairs nebūs iespējama. Tāpēc es ticu, ka mūsu balss kļūs skaļāka, mēs varēsim būt daļa no sarunām par jauno parlamenta vairākumu, kā arī varēsim atstāt savus nospiedumus diskusijās par nākamās Eiropas Komisijas sastāvu un programmu.
Uz politiskās skatuves ir parādījušies divi ietekmīgi spēki. Vieni ir eiroskeptiskie vai pat populistiskie spēki no dažādām valstīm, un otri ir liberālie spēki, kuru priekšgalā atrodas Francijas prezidents Emanuels Makrons. Kā šie spēki var ietekmēt turpmākās attiecības Eiropas parlamentā un sadarbībai ar kuriem jūs dotu priekšroku?
Tas ir ļoti interesants jautājums. Katrā valstī ir redzams eiroskeptisku vai eirokritisku spēku popularitātes pieaugums. Dažreiz viņi ir radikālāki, dažreiz mērenāk noskaņoti. Es teiktu, ka es piederu pie vairāk mērenas grupas, kas nevēlas iznīcināt Eiropas Savienību vai nevēlas no tās izstāties. Mēs gribam palikt un reformēt Eiropas Savienību. Mēs esam atvērti diskusijām par labēji centriskām, uz tirgu orientētām koalīcijām. Ja runājam par jūsu pieminētajiem liberālajiem spēkiem: es izlasīju Makrona kunga vēstuli Eiropas iedzīvotājiem par Eiropas renesansi, un man jāatzīst, ka es biju diezgan neapmierināts ar to. Makrons piedāvāja tieši tādu Eiropas integrāciju, kurai es nepiekrītu. Viņš aicināja padziļināt integrāciju, izveidot jaunas aģentūras, kas nozīmētu lielāku birokrātiju… tāpēc
man nepatīk Makrona idejas par Eiropas nākotni. Es dotu priekšroku Eiropas konservatīvo programmai, kas nozīmētu vaļīgāku, elastīgāku daudzu ātrumu Eiropu, kas labāk tiek galā ar visiem 21. gadsimta izaicinājumiem.
Runājot par vadošajiem kandidātiem: jūs esat izteicies, ka, iespējams, neviens no ''Spitzenkandidaten'' nekļūs par nākamo Eiropadomes prezidentu. Kāpēc tā? Un varbūt jums prātā nāk kāda persona, kas varētu kļūt par potenciālo līderi?
Man prātā nav neviena konkrēta persona. Taču es gribu uzsvērt, ka Eiropas līgumos ir noteikts, ka tieši Eiropadomei ir tiesības un pienākums izvēlēties savu prezidentu. Šī vadošo kandidātu shēma tika izveidota pirms pieciem gadiem. Mēs spēlējam šo spēli, jo to atļauj noteikumi, un mēs būtu muļķi, ja mēs nenominētu savu kandidātu – tā mēs zaudētu iespēju reklamēt savu programmu un savus principus. Tāpēc es saku, un tas mani atšķir no citiem vadošajiem kandidātiem, ka tieši valstu un valdību vadītājiem ir jāizvēlas atbilstošs kandidāts. Ja viņi izvēlas kādu no špicenkandidātu grupas, tas ir pilnīgi likumīgi. Ja tiek izvēlēts kāds no ārienes – arī tas ir pilnīgi likumīgi. Bet mēs redzēsim, kas notiks pēc vēlēšanām.
