Salome Zurabišvili
Gruzijas imigrantu ģimenē Parīzē dzimusi diplomāte ar spilgtu starptautisku karjeru.
Gruzijas politikā iesaistījās pēc tā sauktās Rožu revolūcijas.
Par Gruzijas prezidenti tika ievēlēta pērnā gada beigās.
Šonedēļ Eiropa ne vien pieminēja Otrā pasaules kara beigas, bet arī atzīmēja Austrumu partnerības diplomātiskā formāta desmitgadi. Tā ietvaros sešas Austrumeiropas un Dienvidkaukāza valstis mēģināts tuvināt Eiropas Savienībai, tās normām un izpratnei. Formāts tika izveidots īsi pēc Krievijas un Gruzijas kara 2008. gadā. Tieši šajās dienās Latviju apmeklē jaunā Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, lai stiprinātu valstu divpusējās attiecības un atbalstu Gruzijas ceļam uz Eiropas Savienību un NATO. No Austrumu partnerības valstīm tieši Gruzija nogājusi tālāko ceļu šajā virzienā, lai gan šis ceļš joprojām ir ļoti garš.
LTV: Kā vērtējat to, ko Gruzija sasniegusi pēdējos desmit gados?
Salome Zurabišvili: Šis ir bijis nozīmīgs laiks Gruzijai. Esam ne vien tiekušies uz Eiropu, bet arī ļoti mērķtiecīgi uz to virzījušies. Pēdējos desmit gados esam virzījušies no partnerības uz asociācijas līgumu, padziļinātu tirdzniecību un vīzu liberalizācijas režīmu. Tie visi Gruzijas tautai bijuši ļoti nozīmīgi soļi uz Eiropas pusi, konkrēti soļi, kas daudz vairāk izgaismojuši ceļu uz Eiropu, kas ir redzams arī ikdienā. Tas ir ļoti svarīgi, ka šodien – pēc desmit gadiem – Gruzijas tauta sevi sajūt daudz tuvāk Eiropas Savienībai, pie pašām durvīm.
Vienlaikus redzam, ka Eiropas Savienībā ir dažādas problēmas – “Brexit”, kā arī augošais populisma un nacionālisma kāpums daudzās valstīs. Jūs gan esat teikusi, ka tas ir izdevīgs mirklis Gruzijai vēl vairāk pietuvoties Eiropas Savienībai. Bet vai tas nav īpaši grūti, ja tā pati īsti nezina, kas tā tagad ir?
Tajā brīdī, kad cilvēki nezina, ko tie grib, parasti tu vari virzīt to, ko gribi tu, ja zini, kas tas ir. Un Gruzija šajā posmā ļoti labi zina, ko grib. Ir tiesa, ka Eiropa pati ir nedaudz nepārliecināta par to, kas tā ir vai par ko tā kļūst. Taču tas neietekmē Gruzijas apņēmību. Pērn decembrī pieņemtajā konstitūcijā mēs dziļi iesakņojām mūsu vēlmi tiekties uz Eiropas Savienību un NATO, un tas precīzi atspoguļo Gruzijas tautas viedokli un amatpersonu viedokli, un mēs iesim šajā virzienā. Tiesa, Eiropas Savienībai var būt grūti pieņemt atsevišķus lēmumus, taču arī mēs varam pacīnīties par dažiem lēmumiem.
Šis ir sevis meklēšanas mirklis, un daudzi Eiropas līderi nāk ar redzējumu, kādai Eiropai jābūt nākotnē. Zinu, ka arī jūs par to esat rakstījusi. Kā jūs saskatāt to, kā Eiropas Savienībai būtu jāattīstās?
No ārpuses mums ir grūti pateikt, kā mēs gribētu redzēt šo attīstību. Tas, ko varam teikt, kā saskatām savu attīstību. Jūlijā Batumi mēs atzīmēsim desmitgadi kopš Eiropas ceļa izvēlēšanās, un ceru, ka visi mūsu partneri tur būs pārstāvēti augstā līmenī. Tur mēs runāsim par to, kur redzam sevi šajā Eiropas Savienības pārejas periodā. Un patiesībā, kur mēs jau esam gatavi būt par spīti tam, ka Eiropas Savienībai pašai vēl jātiek galā ar savām vēlēšanām, “Brexit” un citām lietām. Mēs nevaram apturēt nekādus strāvojumus tur. Tas, ko varam, – saīsināt savu ceļu līdz Eiropai. Mēs nevaram atļauties to nedarīt, jo mums nav un nedrīkst būt nekādu šaubu par Eiropas Savienības un NATO svarīgumu. Un mēs tās nepieļausim, jo
labi zinām, ka tādā gadījumā mums blakus ir ''lielais brālis'', kas gaida brīdi, kad varēs manipulēt ar šādām šaubām.
Tas, kas mums ir vajadzīgs, – kustība integrācijas atbalstam, un mēs to veidosim ar mūsu Eiropas Savienības partneriem, un mēs ceram, ka mūs atbalstīs visi mūsu partneri.
Ja runājam par šo ''lielo brāli'', kā, jūsuprāt, Gruzijai būtu jāveido attiecības ar Krieviju, ņemot vērā, ka tā ir cieši saistīta ar Gruzijas teritoriju okupāciju?
Ir divas lietas. Pirmkārt, pašai Krievijai ir jādomā par to, kādus kaimiņus tā vēlas šajā jaunajā pasaulē, un tā ir sevis meklēšana, kuru Krievija nav veikusi. Ir pēdējais brīdis, kad viņiem sev jāuzdod šis jautājums, kāpēc viņi tā izrīkojas ar mazu valsti, kurai nav nekādas pretenzijas pret Krieviju un tās teritoriju. Otra lieta ir tas, ko dara Gruzija –
mēs vienkārši ignorējam Krieviju, jo neko nespējam iesākt pret agresiju vai mūsu teritoriju okupāciju, vai ikdienas provokācijām, kas notiek pie okupācijas līnijas.
Jo, ja mēs sāktu kaut ko iesākt, mēs pārtrauktu savu virzību uz Eiropu. Tā kā mēs zinām, kas notiek, cenšamies pievērst tam mūsu partneru uzmanību. Mēs cenšamies būt skaļāki, un es uzskatu, ka mans pienākums ir lūgt skaļāku atbalstu no mūsu atbalstītājiem, taču vienlaikus mēs nevaram visu laiku koncentrēties uz to, ko tikai dara Krievija, jo tieši to viņi grib. Nē! Mums ir savs redzējums un ambīcijas, un mēs ejam to izpildīšanas virzienā, vai tas patīk Krievijai vai ne.
Viens no šīm centieniem ir dalība NATO.
Jā, tas ir cieši saistīts!
Jenss Stoltenbergs, NATO ģenerālsekretārs, pēc tikšanās ar jums izteicās, ka Gruzija pievienosies NATO un Krievija tur nevarēs neko padarīt. Vai esat tikpat optimistiska, un vai jums prātā ir kādi termiņi?
Diemžēl termiņi nav mūsu rokās. Diemžēl, jo mēs paši esam gatavi jau tagad un
patiesībā mēs droši vien esam gatavāki NATO nekā Eiropas Savienībai,
kur mums jāiziet visas šīs dažādās nodaļas un tās jāslēdz. Taču saistībā ar NATO esam praktiski pabeiguši visas reformas, kas nepieciešamas mūsu militārajai struktūrai. Ir divu procentu budžets, kas nav daudziem eiropiešiem. Esam daudz tuvāk šīm durvīm, taču tur nepieciešams NATO dalībvalstu lēmums. Ja tas būtu mūsu lēmums, mēs būtu NATO jau šodien.
Taču, kamēr mēs gaidām šo lēmumu, kas var tikt pieņemts ļoti drīz, mums jāredz kustība. Un šogad to redzam – ir bijušas NATO mācības, Gruzijā ieradās NATO militārā komiteja un ģenerālsekretārs, kā minējāt, ieradīsies Ziemeļatlantijas padome. Un mums ir divi galvenie virzieni, kas ir jāakcentē. Viena ir Melnās jūras drošība, kas kļuvusi īpaši nozīmīga NATO un, protams, ir ļoti nozīmīga mums. Tā kā mums jādara vairāk Melnās jūras drošībai. Otrs liels virziens ir kiberdrošība, kas mums visiem ir liels izaicinājums, un viena no idejām mums ir NATO kiberdrošības centra izveidošana Gruzijā, un mēs pie tā strādāsim.
Tā kā mēs vienkārši nestāvam pie durvīm un negaidām, kad tās pašas atvērsim pilnībā, mēs cenšamies paši iet uz priekšu.
Un, manuprāt, tā ir pareizā politika.
Kur jūs redzat Gruziju pēc desmit gadiem un arī visu Kaukāza reģionu?
Mēs būsim ļoti veiksmīga Eiropas daļa!
Jūs visi?
Mēs un Kaukāza reģions. Nezinu par kaimiņiem, nevaru runāt viņu vārdā, taču domāju, ka tas, cik Eiropā veiksmīga būs Gruzija, noteiks to, cik kaimiņi gribēs sekot šim pašam ceļam.
