Vēstnieka kungs, 2015.gads aiziet vēsturē ar diviem lieliem traģiskiem terora aktiem Francijā. Ar kādām cerībām un apņemšanos Francija tagad sagaida 2016.gadu?
Francūži, protams, joprojām ir dziļi ievainoti sirdī, bet tajā pašā laikā frančiem ir arī apņēmība turpināt dzīvot tā, kā mums patīk - ar iziešanu ārā, ar smiekliem, ar draugiem, darbu.
Un mūsos ir politiskā un militārā apņēmība, lai dotu spēcīgu atbildi izaicinājumiem, kurus mums sagādā šie barbari. Un es domāju, ka pēc nacionālo sēru laika, kuru mēs tikko aizvadījām, mums jāiet uz priekšu. Visa mūsu vēsture ir parādījusi, ka manai tautai ir viss nepieciešamais, lai ietu uz priekšu. Es tam patiešām ticu. Un tas bija sēru laiks arī starptautiski, jo mums ir draugi visur pasaulē, arī šeit, Latvijā, — tam es biju pirmais liecinieks.
Ja nerunājam par bezdarbu un līdzīgām lietām, ir jautājums, kas par problēmu piemeklējusi Eioropas Savienību (ES), ja tā nevar efektīvi risināt bēgļu jautājumu. Starp citu mēs sakām “bēgļi”, bet Francijā uzkrītoši plaši lieto apzīmējumu “migranti”. Daļa no patvēruma meklētājiem ir ekonomiska rakstura. Arī pārējie visbiežāk nekļūst par politiskiem bēgļiem, bet gan saņem pagaidu statusu. Kas tā par strukturālu problēmu ES, kas vesela gada laikā neļauj panākt risinājumu?
Tas ir jautājums, kuru arī mēs uzdevām. Tieši jautājumā par drošību pret terora draudiem pēc janvāra atentātiem Parīzē Francija piedāvāja veselu pasākumu sēriju, kurus Brisele tā arī neieviesa. Par laimi pēdējās Eiropas Padomes sēdēs ir sākta tādu svarīgu jautājumu ieviešana kā Pasažieru datu reģistrs, informācijas apmaiņa starp slepenajiem dienestiem, kā arī Francijas priekšlikums nodrošināt Eiropas ārējo robežu aizsardzību.
Jums taisnība, Eiropa ir bijusi lēna, un ir tiesa, ka mēs saskaramies ar ārkārtas un ārkārtīgi grūti pārvaldāmu situāciju no humānā un arī materiālā viedokļa pie Eiropas ārējām robežām.
Decembra beigās notika ļoti svarīga Eiropas Padomes sēde, kurā tika meklēti risinājumi ar tādu partneri kā Turcija. Šī valsts savā teritorijā uzņem daudz bēgļu, un tai ir liela loma migrācijas plūsmu kontrolē. Aiz visa tā ir arī politiskas grūtības, tas nozīmē, ka ir jābūt spējīgiem sākotnēji atrisināt šo masu kustību cēloņus. Pie tā mēs arī strādājam Sīrijā un Irākā.
Un tomēr. Jūs minējāt piedāvātos risinājumus. Starp tiem ir arī jauna robežapsardzības aģentūra ar lielākām pilnvarām. Taču šāds ierosinājums negūst atbalstu. Gana daudzām valstīm ir iebildumi, norādot, ka tas samazina valstu suverenitāti. Ko vajadzētu darīt ar ES, lai patiešām varētu arī ieviest labus ierosinājumus?
ES lēmumus pieņem Eiropas Padome. Tātad – valstis, valstu un valdību vadītāji, kas regulāri satiekas. Tādēļ valstīm jāuzņemas atbildība un jāsaprot, ka solidaritāte veido visa Eiropas projekta pamatu.
Nevajadzētu pieļaut, lai nacionālais egoisms kļūst pārāk liels. Pretējā gadījumā vienota Eiropa beigs pastāvēt. Tādēļ šo apdraudējumu uztveram ļoti nopietni.
Tautām reizēm ir īsa atmiņa. Francija gadu gaitā uzņēmusi bēgļus no Čīles Pinočeta laikā, „laivu cilvēkus” no Āzijas, poļus valsts apvērsuma laikā, ungārus 1956.gadā. Tātad desmitgažu griežos esam uzņēmuši bēgļus nozīmīgā apjomā, tostarp ekonomiskos bēgļus, taču kontrolētā veidā. Tagad rodas jautājums par to, kā vienlaikus veikt politisko bēgļu uzņemšanu — uzskatu, ka tas ir mūsu pienākumus un tas jādara solidaritātes garā — un ekonomisko bēgļu uzņemšanu. Tas jau ir cits lēmums, taču arī tas var būt interesējošs, jo īpaši valstīs tajā Eiropas daļā, kurās iedzīvotāju skaits diemžēl samazinās. Tas dotu jaunu sparu rūpniecībai, pakalpojumu nozarei, dzimstībai.
Vai Jūs nebiedē, ka mēs jau esam sasnieguši tieši to punktu, kur nacionālais egoisms ievērojami pārsniedzis daudz pieminēto solidaritāti?
2015.gads ir nostādījis Eiropu sarežģīta pārbaudījuma priekšā. Bija Grieķijas krīze, kas arīdzan bija solidaritātes problēma, satricinot pārliecību par eiro zonas pastāvēšanu. Tika izteikti dažādi pieņēmumi, un Francijai un Vācijai izdevās visus vienot, lai atrastu kopīgu risinājumu. Arī bēgļu jautājums šobrīd ir milzīga problēma Eiropas projektam, jo tā skar dziļākās humānisma vērtības, kas veido Eiropas vērtību pamatu. Jums taisnība, — Eiropas stabilitāte ir sašūpota, notiek konflikti pie Eiropas austrumu robežām, pastāv draudi Vidusjūras baseinā, un mēs tiešām rēķināmies ar visu mūsu partneru solidaritāti un atbildības apziņu, lai stātos pretim šiem izaicinājumiem.
Salīdzinot ar citām valstīm, Francija ir bijusi daudz pozitīvāka par attiecībām ar Krieviju. Kā Jūs domājat, cik vēl pozitīvāki jūs varētu kļūt tuvākajā nākotnē. Kādas būs Francijas un Krievijas, kā arī ES un Krievijas attiecības?
Ne tikai Francijai – arī daudzām citām šīs planētas lielajām valstīm, tostarp Eiropā, – ir senas sadarbības dialoga tradīcijas ar Krieviju. Acīmredzamu iemeslu dēļ, proti, ģeogrāfiskais tuvums, kopīgas intereses, vienota Eiropas kultūras zona, un mēs uzskatām, ka arī šodien nav nedz vēlams, nedz arī reāli iespējams censties izolēt Krieviju. Tam nav jēgas.
Lai gan Krievija ir sarežģīts partneris, tas nav partneris, kuru var apiet. Tas redzams, teiksim, drošības jautājumos.
Mums jānodrošina Eiropas kontinenta drošība, dialogam ir jātiek attīstītam, bez naivuma, it sevišķi pēc Krievijas rīcības Krimā un Ukrainā, bet par spīti visam mums jārisina krīzes mūsu kontinentā un ārpus tā. [Francijas] prezidentam Olandam bijušas 22 vai 23 tikšanās ar prezidentu Putinu 2015.gadā. Mēs strādājam kopā ANO Drošības padomē, kurā gan Francija, gan Krievija ir pastāvīgās locekles, mēs kopā strādājam pie Ukrainas situācijas stabilizācijas Normandijas formātā kopā ar Vācijas kancleri un [Ukrainas] prezidentu Porošenko. Protams, situācija nav perfekta, bet tas ir vislabākais variants, kurš ticis izvēlēts. Arī tādos svarīgos jautājumos kā enerģētika, informācijas apmaiņa, koordinācija mums ir dialogs ar Maskavu. Decembra beigās aizsardzības ministrs devās uz Kremli, lai izpētītu, kā uzlabot koordināciju, informācijas apmaiņu Sīrijas krīzes risināšanai, kā arī lai pārliecinātos, ka tie, kas cīnās pret "Daīš", nesaskartos ar lidmašīnu loģistikas problēmām konflikta gadījumā. Tātad šajā virzienā mēs tiešām vēlamies auglīgu dialogu ar krieviem, un mēs ceram viņus pārliecināt tuvoties tiem risinājumiem, kurus mēs iesakām.
Kurš šobrīd spēlē pirmo vijoli Eiropas Savienībā? Iepriekš tā bija Merkeles kundze. Varbūt tā bija Grieķija vasarā, kur šis stāvoklis dramatiski mainījās? Vai būtu pareizi teikt, ka šobrīd tā ir Parīze, kas pārņēmusi pirmās vijoles partiju šajā orķestrī?
Manuprāt, - vajadzētu atturēties no pārāk shematiskiem secinājumiem par to, kā darbojas Eiropa. Vispirmām kārtām Eiropa darbojas 28 valstu sastāvā. Lēmumos nav mazu un lielu valstu, jo balstās konsensusā. Vēsturiski, ņemot vērā iedzīvotāju daudzumu, gan tiesa, ka Francija un Vācija spēlēja vadošu lomu, faktiski izveidojot Eiropu un vedot to uz priekšu. Šis Francijas – Vācijas partneriāts, kura gadskārtu mēs ik gadus atzīmējam 22.janvārī, tātad pēc nepilnām trim nedēļām, ar Elizejas līgumu kopīgi izveidoja ES. Mūsu starpā pastāv atšķirības gan valstu struktūrā, gan vēsturē, gan ideoloģiskā pieejā ekonomikai un vēl, un vēl. Bet par spīti tam visam mēs rodam kompromisus, lai strādātu kopā, lai rastu risinājumus visai Eiropai. Reizēm varbūt tas vairāk sliecas uz Francijas viedokļa pusi, kā tas bija Grieķijas gadījumā, un reizēm — vairāk uz Vācijas viedokļa pusi. Tomēr mēs vienmēr nonākam pie risinājuma un jāsaka, ka arī šodien — jautājumā par bēgļiem — uzskati var atšķirties, bet mūsu valstis sadarbojas visos līmeņos un cenšas pārvarēt atšķirības, lai rastu risinājumu. Jo no tā ir atkarīgs Eiropas liktenis. Uzskatu, ka Francija un Vācija sadarbībā ar citiem lielajiem partneriem turpina īstenot šo vadošo lomu.
Totāls konflikts Lībijā, konflikts Mali, Centrālās Āfrikas Republikā, atklāts pilsoņu karš Sīrijā, slikta drošības situācija lielākajā daļā Afganistānas, izņemot Kabulu un vēl dažas vietas, lai gan pat tur notiek terorakti. Jemena, vēl arvien Irāka. Cik vēl vairāk karu Rietumu pasaule kopumā un arī Francija kā valsts, kas piedalās daudzos no minētajiem, var izturēt?
Mūsu iespējas darboties dažādās vietās ir ierobežotas. Francija ir militāra lielvalsts ar lielāko budžetu un kaujas spējām Eiropā. Esam izvietojuši nozīmīgu skaitu personālsastāva un bruņojuma dažādās operāciju zonās, kā jau Jūs, Frederik, to minējāt. Arī amerikāņi un angļi ir izvietojuši resursus, kā arī citi mūsu partneri, savu spēju robežās un Eiropas kopīgās aizsardzības un drošības politikas ietvaros. Protams, arī NATO saistību ietvaros.
Jāapzinās, kā būt efektīviem un kādi ir politiskie mērķi. Mēs labi redzam, ka pagātnē dažas liela apjoma militārās operācijas nav nesušas risinājumu. Dažreiz tās pat ir pasliktinājušas situāciju, pazudinot valstis un destabilizējot valstu sociālekonomiskās struktūras. Domāju, - tā noteikti ir diplomātu loma, kuri bieži strādā kopā ar militārpersonām, bet kuriem mērķi nav gluži vienādi - ka ir jāfokusē līdzekļi politiska mērķa labad. Tas ir tas, ko cenšamies darīt, piemēram, Sīrijā. Ar plašu koalīciju, kas apņēmīgi cīnās pret "Islāma valsti", Francija ir dislocējusi reģionā lielo lidmašīnu bāzes kuģi “Šarls de Golls”, uz kura ir 26 kaujas lidmašīnas. Vēl 12 atrodas līcī un Apvienotajos Arābu Emirātos. Esam intensificējuši uzlidojumus un vienlaikus sadarbībā ar ANO Drošības padomes un Eiropas partneriem cenšamies rast politisku risinājumu Sīrijā, kas ir ārkārtīgi sarežģīti. Valsts atrodas kara stāvoklī jau četrus gadus. Šajā laikā ir neticami liels bojā gājušo skaits – 300 000 cilvēku. Pirmo reizi 2015.gada 18.decembrī tika sperts liels solis – ANO Drošības padomē vienbalsīgi tika pieņemta rezolūcija, kas paredz politisku pāreju – kontrolētu uguns pārtraukšanu. Varbūt arī vēlēšanas un jaunu konstitūciju – mēs vismaz uz to ceram – sākot ar 2017.gadu. Paralēli mēs, protams, esam izvietojuši spēkus šajā teritorijā, lai cīnītos pret "Daīš". Nedz "Islāma valsts", nedz "Al Qaeda" nav iekļautas politiskajā dialogā.
Vai domājat, ka karu pret "Daīš" jeb "Islāma valsti" varētu jelkad drīzumā izcīnīt?
Francijas vārdā un arī tās galveno partneru, ieskaitot Krieviju, vārdā es uzskatu, ka, ja mēs apvienojam, koordinējam spēkus, ja mēs pareizi veicam triecienus, mēs varam uzvarēt "Islāma valsti" un likt tai atkāpties.
"Islāma valsts" jau atkāpjas Sīrijas teritorijā. Tur vairs nav teroristu patvēruma vietu. Mēs dodam triecienus tās finanšu avotiem, tās naftas infrastruktūrai un apmācību centriem, un islāmisti atkāpjas. Nedomāju, ka demokrātijas jāuzskata par vājām, jo tās ir demokrātijas. Ja esam vienoti, mēs varam uzvarēt "Islāma valsti".
Klimata konferenci Parīzē slavēja par ievērojamiem panākumiem, panākot vienošanos starp visām iesaistītajām valstīm. Tomēr vairums pat nesaprot, ka runa ir par klimata izmaiņu pārtraukšanu. Valstis parakstījušās par to, ka kopējā zemeslodes temperatūra tomēr pieaugs. Nav pat konkrētu soļu tā ierobežošanai. Esam piedzīvojuši ārkārtīgi siltu decembri. Un mēs zinām, ka klimats mainās un mainīsies. Vai tas mums ļauj runā par panākumiem Parīzē?
Es tiešām domāju, ka mēs varam runāt par veiksmīgu Parīzes konferenci. Tā ir izdošanās arī Francijas diplomātijai, Ārlietu ministram Lorānam Fabiusam, kuram bija liels ieguldījums laikā, kad visi teica, ka tas ir neiespējams uzdevums. Arī tādēļ, ka tas notiek pēc teroraktiem Parīzē. Kādēļ tā ir izdošanās? No vienas puses tādēļ, ka tā ir vispārēja vienošanās – 188 valstis parakstīs šo vienošanos, tās ir apņēmušās rīkoties, un atšķirībā no iepriekšējās konferences vienošanās panākta arī ar tādām valstīm kā Ķīna, ASV un Indija. No otras puses tādēļ, ka vienošanās ir ambicioza, tā paredz planētas sasilšanu, nepārsniedzot 1,5⁰C temperatūras kāpumu, kā arī oglekļa neitrālu ekonomiku šī gadsimta otrajā pusē. Tātad nebūs vairs gāzu ietekmes, kas silda mūsu planētu. Vienošanās tiks pārskatīta ik pēc pieciem gadiem. Protams, temperatūras kāpums vēl būs, jo rūpniecību un dzīves veidu nevar izmainīt vienā dienā. Bet pēc tam paredzams kritums. Tātad šī vienošanās ir tiešām ambicioza (..).
Ko Jūs novēlētu Latvijai 2016.gadā, lai tās ietekme pasaules procesos būtu lielāka?
Mēs gaidīsim jaunās valdības izveidošanu, bet es uzticos latviešu gudrībai izveidot komandu, kura pārņems stafeti no komandas, ar kuru mēs ļoti cieši strādājām Latvijas Prezidentūras ES Padomē laikā. Tās veiksmīgo norisi es vēlētos uzsvērt. Es novēlu, lai Latvijā, kuras izaugsmes rādītāji ir tiešām labi un pēdējos trimestros bija vērojama tiešām iedrošinoša dinamika, šī dinamika turpinātos un lai prezidentūras veiksme iemiesotos jaunās komandās un arī uzņēmējdarbības vidē. Un, pat ja tas, ko teikšu, skanēs nedaudz banāli, es novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem labklājību, prieku un veselību.
