Pirms gada ap pulksten deviņiem pēc Parīzes laika trīs spridzinātāji-pašnāvnieki uzspridzinājās netālu no stadiona “Stade de France”. Tam sekoja vairākas apšaudes un bumbu spridzināšanas kafejnīcās un restorānos. Bet masu apšaude notika Parīzes centrā koncertzālē “Bataclan”, kur bija paredzēts ASV grupas “Eagles of Death Metal” koncerts.
“Tajā dienā es biju darbā, pēc tam es biju pie zobārsta, tad es nācu mājās un tad es skatījos televizoru un tad vakarā parādījās pirmās īsziņas, man rakstīja par to, ka ir uzbrukumi Parīzei, bet tās bija ļoti aptuvenas, un man negribējās uzreiz tai vakarā par to domāt,” stāsta Aldis Kaufmanis.
Ap pulksten 11-12 vakarā kļuva skaidrs, cik situācija ir nopietna.
Kaufmanis ir ārsts un dzīvo Parīzes centrā jau astoņus gadus. Zobārsts, kuru tajā dienā apmeklēja, atradās tajā pašā ielā, kur klubs, kurā notika apšaude. Taču viņš uzskata, ka tam, cik tuvu vai tālu viņš bija apšaudes laikā, nav nozīmes.
“Es domāju, ka sabiedrība nevienojās bailēs, tā vienojās citās sajūtās. Tā vienošanās, tās sajūtas bija neatkarīgi no tā, vai es esmu 15 vai 45 minūšu attālumā no tās vietas. Un, kā es teicu, tajā vakarā man sāka pienākt jau nopietnākas īsziņas, es redzēju, ka cilvēki uztraucas un cilvēki viens par otru domā. Un es saņēmu īsziņas no cilvēkiem, kas ir 100 kilometru attālumā no Parīzes,” atceras Kaufmanis.
Tādas sajūtas bija pirms gada, bet pašlaik, kā atzīst Aldis Kaufmanis, Parīze vēl joprojām ir dzīvespriecīga.
Tādu to iepazina arī Metjū no Kanādas, viņš Parīzē kopš šī gada septembra maģistrantūrā studē valsts pārvaldību.
“No vienas puses viss ir droši šeit – daudz vairāk armijas un policijas vienības uz ielām. No otras puses, manuprāt, tikko kā tu sāc mainīt uzvedību un veidu kā tu dzīvo, tad tādejādi tu ļauj teroristiem uzvarēt. Jo nu, tas ir tas, ko viņi vēlas, lai mainītu uzvedību. Bet jā, es nebiju pārāk noraizējies un kopš ierašanās es neesmu jutis draudus vai juties nedroši, tā es varētu teikt,” stāsta Metjū.
Metjū atzīst, ka vecāki un draugi bija vairāk noraizējušies par došanos uz Parīzi, nekā viņš pats. Jaunietis stāsta, ka Parīzē viss ir mierīgi, bet visu laiku gan tūrisma objektos, gan priekšpilsētās manāmi policisti vai armijas spēki, kas patrulē uz ielām. To kā ikdienu jau uztver Aldis Kaufmanis.
“Militārpersonas, kas patrulē, - tā jau ir normāla sajūta jeb normāla aina, ko mēs redzam. Mēs esam pilnīgi pieraduši pie tā, ka lielveikalos vai publiskās vietās, vai valsts iestādēs, vai teātros vai operās jums pārbaudīs somas saturu, paskatīsies, kas ir somā. Tas ir normāli, bet tas ir kļuvis jau tik ikdienišķi, ka es šodien tieši, zinot, ka mēs runāsim, pārvaicāju, vai mums ir ārkārtas stāvoklis vai nav, jo es pats to jau biju aizmirsis, un es pārjautāju saviem kolēģiem, viņi arī nezināja. Tad es paskatījos internetā un secināju, ka tas vēl joprojām ir,” stāsta Kaufmanis.
Viņš saka, ka Parīzes presē ir stāsti par cilvēkiem, kas izdzīvojuši teroraktā un kuriem ir grūti iekļauties atpakaļ sabiedrībā, ir cilvēki, kam bail no pūļa vai slēgtām telpām.
Bet Metjū ir redzējis publikācijas, kurās runā par tūristiem un vēlēšanām.
“Jā, tas ir liela tēma medijos – kā atvest atpakaļ tūristus. Un arī tuvojas prezidenta vēlēšanas, kas Francijā notiks aprīlī, un pašlaik var izvēlēties, kādi būs kandidāti. Tā ir liela tēma, runā par imigrāciju, bēgļiem, islāmu un terorismu. Tas viss ir sasiets kopā, un par to daudz runā saistībā ar vēlēšanām,” klāsta Metjū.
“Un arī šīs militārpersonas, mēs varam redzēt, ka viņi ir dažādas izcelsmes franču cilvēki. Un, es domāju, ka tas arī varētu būt pēdējās diskusijās tāds iedrošinošs fakts — mēs redzam, ka sabiedrība savā daudzveidībā tomēr ir vienota savai drošībai un savam komfortam. Un arī tūristi atgriežas. Pirmajā brīdī varēja novērot mazāk tūristu tajās vietās, bet šobrīd sestdienās un svētdienās tādās vietās kā Tilerī parks, kur es mēdzu šad tad skriet, nemaz nevar tik viegli paskriet, jo ir daudz cilvēku,” novēroja Aldis.
