Grieķijas ministra vietnieks: Latvijai jāpiedalās bēgļu pārdales plānā, lai stiprinātu saites ar visu Eiropu

Dimitris Vitss: Salīdzinājumā ar šo pašu laiku pērn plūsmas šobrīd ir ļoti mazas. Taču ja salīdzinām ar plūsmām, kas bija pēc Turcijas–ES vienošanās, tad var redzēt, ka ir neliels pieaugums. Vidējs skaitlis šobrīd ir aptuveni 100 cilvēki dienā. To mēs varam pārvaldīt un tā nav lielākā problēma. Protams, būtu labāk, ja plūsmas vispār nebūtu un ES-Turcijas vienošanās tiktu izpildīta pilnā mērā. Ko es ar to domāju? Pirmkārt, lai tiktu piešķirta visa palīdzība, ko solīja ES. Otrkārt, lai darbotos neregulāro (ekonomisko) migrantu atgriešana Turcijā. Kā arī tiktu pārvietoti uz ES valstīm bēgļi, kurus tās piekrita uzņemt. Lai gan bija solīts [nosūtīt uz Grieķiju] dažus simtus ekspertu un speciālistu, kas palīdzētu ar patvēruma jautājumiem, šobrīd nav ieradušies pat piecdesmit. Tas rada problēmu patvēruma procesos un kavē cilvēku pārvietošanu citur Grieķijā vai arī pārējās Eiropas valstīs. Vienlaikus apvērsuma mēģinājums radījis papildu problēmu –

Turcija atsauca visas amatpersonas, kas atradās grieķu salās un kas reģistrēja tos migrantus, ko Turcija ņems atpakaļ. Tad arī mūsu amatpersonām nebija jēgas tur atrasties.

Tātad tagad turku amatpersonu grieķu salās nav un migranti netiek nosūtīti atpakaļ Turcijā?

Jā. Galvenā problēma ir nevis sīrieši, bet neregulārie migranti. Tas, ka uz Turciju nosūtām kādus 30 cilvēkus, nav apmierinošs daudzums. Atgādināšu, ka saskaņā ar vienošanos aprēķins bijis apmēram 600 cilvēki mēnesī. Galvenais jautājums tomēr ir cits. Daži tūkstoši cilvēku ir izgājuši vajadzīgās procedūras un ir gatavi pārcelšanai uz citām Eiropas valstīm, kuras neuzsāk nekādas darbības. Ir arī negatīvs Višegradas valstu piemērs, kas atsakās pieņemt bēgļus. Taču arī citas valstis, kas neatsakās pieņemt, taču arī neuzsāk uzņemšanas procesu.

Kāds ir jūsu komentārs šajā sakarā?

Šī tēma ir jāceļ ES līmenī, jo ir svarīgi īstenot pieņemtos lēmumus. Citādi, kāpēc lai vispār tos lēmumus pieņemt?!

Jūs minējāt, ka plūsmas ir nedaudz palielinājušās. Vai tas liek jums satraukties?

Ja netiks atrisināti pārējie jautājumi ar pārvietošanu un patvērumu, ar laiku objektīvi tas radīs problēmas. Tātad 100 cilvēki dienā, kas ierodas valstī, var nebūt daudz, bet mēneša laikā tie jau ir 3000 tūkstoši. Ja nevirzīsies ātrāk patvēruma, pārvietošanas (relocation) un pārcelšanas (resettlement) procesi, tad šie cilvēki paliks mūsu salās, kas būs pārpildītas.

Ja mums ir 60 000 bēgļu un migrantu, tad no tiem 12 000 atrodas piecās salās! Tas ir liels slogs!

Vai jūs nevarat viņus pārvietot kontinenta Grieķijā? Kādus pasākumus īstenojat šai sakarā?

Mēs esam paātrinājuši patvēruma lūgumu izskatīšanu, tātad lai cilvēks vai nu saņemtu patvērumu vai arī tā noraidījumu. Un nebūtu neziņā par savu nākotni, domājot kas notiks ar viņu un viņa ģimeni. Otrs jautājums ir neregulārie migranti, kam atšķirībā no, piemēram, sīriešiem, nepienākas politiskais patvērums. Tie mums ir jāatgriež viņu valstīs.

Te arī ir liela problēma, jo dažas valstis, piemēram, Pakistāna, nepieņem savus pilsoņus atpakaļ vai pieņem ļoti mazu skaitu.

Mēs strādājam pie tā, lai mainītu situāciju salās. Tur jāsūta vairāk speciālisti. Jārisina veselības aprūpes un izglītības jautājums. Neaizmirsīsim, ka trešdaļa bēgļu ir bērni jaunāki par 15 gadiem. Viņiem jāmāca svešvalodas – angļu, vācu, grieķu valoda. Lielākiem bērniem, kas apmeklēja skolu, jāturpina mācības, vismaz matemātikā, fizikā. Taču cik skolotāji un pasniedzēji zina arābu valodu? Vēl viens jautājums – kur jānotiek mācībām? Vienā lielā uzturēšanas centrā vari izveidot apmācību grupas, bet mazos centros ir jāmāca ārpus tiem. Un te mēs uzdodam jautājumu – vai vajag veidot lielus uzņemšanas centrus – lai 3000 būtu vienuviet? Tā ir vesela pilsēta, kur lielākā daļa ir labi cilvēki, bet vienmēr pastāv cilvēki ar sliktiem nodomiem. Ir jānodrošina drošība. 

Turklāt regulāri parādās informācija par nepieņemamiem apstākļiem uzturēšanas centros. 

Pastāv centri, kas ir labā, vidējā stāvoklī un pamazām samazinām to vietu skaitu kur apstākļi ir slikti. Līdz novembra beigām mēs reformēsim nometņu struktūru. Šobrīd ir aptuveni 50 centri, no tiem paliks apmēram 30 un tie būs mazāki.  Vairs nebūs telšu, bet mazas mājiņas.

Mūsu mērķis ir izveidot centrus, kur būtu ne vairāk par 1000-1500 cilvēkiem. Kas notiks ar pārējiem 15000? Daži būs pārvietoti vai atgriezti. Taču mūsu nolūks ir izvietot šos cilvēkus mājās, dzīvokļos. Te mums var palīdzēt nevalstiskās organizācijas, kas saņem naudu no Eiropas Savienības, un tā nauda nav maza. Šobrīd dzīvokļos dzīvo aptuveni 5000 bēgļi, šim skaitlim jāpalielinās.

Mēs vēlamies mainīt arī ēdināšanas veidu. Respektīvi, no sabiedriskās ēšanas, kad visiem izdala ēdienu, virzīsimies uz gatavošanu mājās, balstoties uz to, ko vēlas katra ģimene, kas varēs nopirkt priekšmetus.

Taču tas viss ir pie diviem noteikumiem: ja ES-Turcijas vienošanās darbojas un tiek īstenoti atgriešanas un pārvietošanas procesi. Grieķija ne tikai ekonomiskās situācijas dēļ, bet arī iedzīvotāju skaita dēļ nevar uzņemt lielu bēgļu skaitu. Jāņem vērā, ka Grieķija iepriekšējo gadu laikā uzņēmusi vairāk nekā 300 000 migrantu.

Cik tūkstoši, jūsuprāt, paliks Grieķijā?

Ir zināms, ka daļa bēgļu, kas pamet savu valsti, nekad neatgriežas dzimtenē. Man šķiet, ka pieņemams skaitlis varētu būt 20 - 30 tūkstoši cilvēku, pārsvarā ģimenes. Sabiedrība spēs integrēt šos cilvēkus nākamajos piecos gadus. Viņi atradīs darbu un sāks ierasto dzīvi. Ja būs būtiski lielāks skaits, par 7-10 vai vairāk tūkstošiem, tad mums būs daudz lielāka problēma.

Jautājums nav tikai par naudu. Vienlaicīgi vēlos uzsvērt vienu lietu –

pērn mūsu valsti šķērsoja viens miljons cilvēku, pie mums šobrīd pastāv aptuveni 60 000, ir slēgtas robežas. Tomēr mūsu sabiedrībā un politikā nav nostiprinājušas ksenofobiskās un rasistiskās tendences, kā tas ir citās valstīs.

Atgriežoties pie temata par Turcijas-ES līgumu, kura nākotne tagad paliek neskaidra. Kā jums šķiet, kas notiks?

Es teikšu savu viedokli. Šis līgums ir izdevīgs Turcijai. Runa nav tikai par naudu, bet arī par Turcijas lomu uz ģeopolitiskā šaha galdiņa.

Vai Turcija šobrīd vēlētos pārraut saites ar ES? Protams, nē. Vai tā vēlētos nonākt arābu valstu un Sīrijas izolācijā? Vai Turcija velētos radīt problēmu attiecībās ar savu robežvalsti - Grieķiju?

Tāpēc, ja mēs strādāsim kopā, lai saglabātu vienošanos, kas ir izdevīga ES, Turcijai, Grieķijai un bēgļiem, tad spēsim veiksmīgi risināt bēgļu jautājumu.
 

Vai Eiropai un Grieķijai ir kāds Plāns B?

Es neesmu tas, kas atbalsta plānus B, C  vai citus. Jābūt plānošanai, kur ir paredzēti vairāki scenāriji un alternatīvie risinājumi. Alternatīvais risinājums nav Plāns B! Ja tu plāno izgāšanos, tad arī būs izgāšanās. Iedomāsimies, ka līgums izjūk. Tad mums ir ļoti satraucoša situācija, kas vairs nav Plāns B. Šī būtu pavisam jauna situācija, kas ir jāizpēta dziļumā.

Ziniet, Latvijā esam pieņēmuši vairākus desmitus bēgļus. Taču no 23 bēgļa statusu saņēmušajiem, Latvijā ir palikuši tikai 2. Pārējie devušies Vācijā. Kā jūs to skaidrotu?

Darbs ar bēgļiem nav vienkāršs. Lielākās problēmas kādā bēgļu uzturēšanas centrā var izrādīties, piemēram, ēdiens vai bezvadu internets. Teiksim, Portugāle vēlas pieņemt 600 bēgļus, mēs esam gatavi tos nosūtīt, bet vai pastāv 600 bēgļi, kas vēlas doties Portugālē?

Latvija ir jauna un maza valsts ar savām problēmām. Es domāju, ka Latvijai ir jāpiedalās šajā procesā, tādā veidā stiprinot attiecības ar visu Eiropu. Jārunā arī par viesmīlības kvalitāti, kāda tā ir Latvijā es nezinu, bet pieļauju, ka ir augstā līmenī, lai cilvēki vēlētos palikt un integrēties sabiedrībā.

Šobrīd bēgļi un migranti vēlas doties uz Vāciju, Zviedriju, Dāniju. Daudzi no viņiem nemaz nezina, kāda ir Latvija vai, ka tā vispār pastāv, arī to, ka pastāv Grieķija! Tas nozīmē, ka jābūt jauniem risinājumiem Eiropas un pasaules līmenī. Sevišķi attiecībā uz ekonomiskajiem migrantiem.

Kāpēc kāds cilvēks pamet savu sētu Islamabadas apkārtnē un dodas Eiropā? Viņam šķiet, ka šeit ir paradīze, kad ierodas šeit, tad redz, ka tā nav, bet ir labāk, nekā dzimtenē. Savukārt, daudzi no sīriešiem dzīvoja labi savā valstī, bet kad bombardē tavu māju, cilvēki vēlas glābt sevi un savus bērnus.

Esmu pārliecināts, ka laikā, kad Sīrijā būs atgriezusies stabilitāte, miers, aptuveni 80% sīriešu viena-divu gadu laikā atgriezīsies dzimtenē. Es nevaru teikt to pašu attiecībā uz Afganistānas iedzīvotājiem.

Kāds vēstījums būtu no Grieķijas Latvijas tautai?

Nevajag baidīties, ka sabiedrība sašķelsies. Bieži vien nākas dzirdēt radikālus viedokļus, ka Eiropa radikalizēsies. Šobrīd visā Eiropā 2% ir musulmaņi. Ir iebraucis viens miljons cilvēku, pat ja tie visi būtu musulmaņi, kas tā nav – daļa ir kristieši, citi iezīdi, - situācija nemainīsies, ja būs proporcionāls sadalījums. Mans aicinājums būtu šāds: risināsim šo jautājumu, pamatojoties uz Ženēvas līguma principiem, uz humanitārajiem principiem.

Es domāju, šādas lietas kāds var teikt politisko interešu vadīts, bet tam nav nekādas saistības ar to, kas notiek Eiropā. Šādi paziņojumi ir nevietā un nepiemērotā laikā. Personīgi es teiktu, ka Dublinas līguma noteikumi nevarētu izturēt un arī neizturēja krīzi.

Visi plāni, kas ir pieņemti Eiropā, lai mani piedod, ka tā saku, ir veiksmes plāni , ka viss būs labi. Taču cilvēces vēsture rāda, ka ne vienmēr viss iet labi.