Kopš kara sākuma Krievijai jau trīskārt nācies atkāpties no ieņemtajām pozīcijām. Vispirms – pie galvaspilsētas Kijivas, tad pie Ukrainas otrās lielākās pilsētas Harkivas un tagad – jāaiziet arī no Hersonas. Tieši Hersona Krievijai ir smagākais zaudējums. Hersona bija vienīgais no Ukrainas apgabalu centriem, ko Krievijas armijai bija izdevies ieņemt. Bet noturēt to nebija iespējams pat ar mobilizācijā savāktajiem papildspēkiem. Turklāt vēl pavisam nesen Maskavā noslēdzās pompozās ceremonijas ar sagrābto zemju pasludināšanu par Krievijai piederošām “uz mūžīgiem laikiem”.

Jau drīz vien – pēc nedēļas Kremlim nācās izdomāt, kā iedzīvotājiem iespējami saudzīgāk pateikt, ka no Hersonas tomēr būs jāaiziet, slikto ziņu vēstnešu lomu uzticot armijas vadībai.

Hersonas atstāšanas galvenais pamatojums – jāglābj krievu armijas dzīvības un jāsaglabā kaujas spējas. Apzināti vai nejauši tajā pašā dienā it kā satiksmes negadījumā gāja bojā Kirils Stremousovs – publiski pazīstamākais no Kremļa atbalstītājiem Hersonā. Bet Ukrainas armija turpina atbrīvot teritorijas. 

Nav jādomā, ka Krievija ir pasniegusi Hersonu kā dāvanu. Tādēļ Ukrainas armijas turpmākā virzība nebūs pārgalvīga – tā ir licis saprast prezidents Zelenskis.  

"Mēs pārvietojamies ļoti uzmanīgi. Bez emocijām. Bez lieka riska – visas mūsu zemes atbrīvošanas interesēs. Lai zaudējumi būtu pēc iespējas mazāki," stāstīja Zelenskis.

Līdz šim Hersona ir dzīvojusi okupācijā vairāk nekā astoņus mēnešus. Pašā okupācijas sākumā iedzīvotāji aktīvi protestēja. Taču okupanti protestus nežēlīgi apspieda. Hersonas deputāte Jevgēnija Belaja no okupācijas ir patvērusies Odesā. Viņa intervijā pastāstīja, ka zina par daudziem spīdzināšanas gadījumiem.

"Par spīdzināšanām pagrabos – ja līdz augustam viņi pagrabos ieslodzīja arī sievietes, bet viņas neaiztika, tad pēc tam viņi sāka spīdzināt arī sievietes. Visdažādākās spīdzināšanas bija," stāstīja Belaja.

Pašlaik situācija Hersonā esot kritiska, Krievijas armijai evakuējoties, tā paņēma līdzi medikamentus, medicīnisko aprīkojumu, kā arī pat ārstus no slimnīcām. Hersonas deputāte uzsvēra:

"Viņi rīkojas, kā mongoļu-tatāru jūgs. Aiz sevis atstāj postījumus un aizved prom visu.

Tā ir māju un dzīvokļu apzagšana, muzeju apzagšana un medicīnas aprīkojuma izvešana. Aizveda mūsu ātrās palīdzības mašīnas. Līdz pat tam, kas man sākumā šķita ļaužu izdomāts, bet vēlāk pēc fotogrāfijām pierādījās, ka viņi pat virknē uzņēmumu bija demontējuši tualetes podus un plastmasas logus un durvis. To visu sakrāva smagajos auto un aizveda." Pilsēta patlaban ir bez elektrības.

Atbildot uz jautājumu par pašas reakciju, uzzinot, ka Krievija atkāpjas, sieviete sacīja, ka bija divējāda sajūta. "No vienas puses – jā, bet no otras – ziniet, Krievija saka vienu, bet dara pretējo. Nav tā, ka būtu ņēmuši un pilnībā aizgājuši no pilsētas. Jā, viņi tur ir.

Viņi ir pārģērbušies civilās formās kā parastie iedzīvotāji.

Es gan neesmu militāriste, bet saprotams, ka mūsu karavīriem ir stratēģija un izpratne, ir satelītu uzņēmumi par to, kur notiek militāro spēku un tehnikas pārvietošanās. Tas viss tagad ir Dnipras kreisajā krastā. Es vienkārši baidos no tā, ka Hersona var kļūt par tādu buferzonu kā Mariupole. Ka viņi nesāktu no kreisā krasta pilsētu vienkārši sagraut," stāstīja Belaja.

Pēc viņas domām, Hersonā nav daudz cilvēku, kas varētu sadarboties ar okupantiem. "Neraugoties uz to, ka bija nepatīkami uzzināt par tiem cilvēkiem, ko personīgi pazīstu, kuri ir pārgājuši viņu pusē sadarboties, bet to skaits ir neliels. Varbūt kādi 10%. Mūsu skolotāju vidū, izglītības jomā – tikai ap 2%. Manuprāt, muļķa cilvēki, kas kādā brīdī uzķērās uz kaut kādiem amatu piedāvājumiem, uz lieliem atalgojumiem. Bet – ne velti saka, ka nodevējus nemīl ne viena, ne otra puse," stāstīja Hersonas iedzīvotāja.

Belaja vienmēr bijusi pārliecināta, ka Krievijai neizdosies noturēt Hersonu. Viņa uzskata, ka Krievijas armija aizbēgs arī no Krimas. To sieviete pamato tajā, ka astoņu mēnešu laikā Ukrainas armija, no kuras neviens negaidīja tādu kaujas gatavību, ir parādījusi, ka tā spēj atkarot Ukrainai piederošo teritoriju. Ukrainieti satrauc, ka Rietumi varētu ierobežot savu ieroču piegādes. Viņa pieļauj iespēju, ka tā var notikt. Tomēr neuzskata, ka tas notiks pēkšņi, spiežot sēsties pie saruna galda ar Krieviju. 

Hersonas deputāti plāno pilsētā atgriezties tikko kā tas būs iespējams, tiklīdz armija atļaus.

"Arī civiliedzīvotāji, brīvprātīgie – viņi var iebraukt tikai, kad armija pateiks, ka tas nav bīstami. Tādēļ, ka tas ir pareizi. Armija atbild par civiliedzīvotāju drošību. Un tiklīdz armija teiks – jā, var, neraugoties uz riskiem, kas iespējams tur būs ar mīnēšanu un atmīnēšanu, tad, protams, mēs brauksim uz Hersonu. Te jau ir ieņēmuši zemo startu, lai tiklīdz kas – mēs tur būsim pirmie!  Jo visi ir neprātīgi noilgojušies pēc mājām. Jā, izlaupītām, jā, šķībām un greizām – bet tās ir tavas mājas. Tā ir tava spēka vieta, tavas atmiņas, ģimene, daudz kas..." stāstīja Belaja.

KONTEKSTS: 

24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Rudens sākumā Ukrainas pretuzbrukumā no okupantiem atbrīvota lielāka teritorija, nekā Krievijai bija izdevies ieņemt kopš aprīļa sākuma.

9. novembrī Krievijas karaspēka vadība paziņoja, ka ir pieņemts lēmums par karaspēka izvešanu no Hersonas pilsētas un pārcelšanos uz Dņepras upes kreiso krastu. 11. novembrī Krievijas karaspēka vienības pameta Hersonas pilsētu, kur drīz vien ienāca Ukrainas karavīri.