Gluži kā laika kapsulā iesaldēta, Piedņestra ar Ļeņinu Tiraspoles centrā ir piemērs klasiskam "iesaldētajam konfliktam". Par tādu tā ir jau kopš 1992. gada, kad prokrieviskie spēki un Krievijas 14. armija nodrošināja faktisku, bet starptautiski neatzītu neatkarību no Moldovas. Pašā Piedņestrā pēc 2016. gada likuma Krievijas armijas klātbūtnes kritizēšana ir krimināli sodāma. Vienlaikus abas puses turpina uzturēt politisku un ekonomisku dialogu un pat sniedz iespēju iedzīvotājiem no Piedņestras balsot pagājušā mēneša Moldovas parlamenta vēlēšanās.
Kā uzsvēra "Carnegie" centra Austrumeiropas pētnieks Balāžs Jarabiks – Piedņestra ir cerīgākais no iesaldētajiem un gruzdošajiem postpadomju konfliktiem. “Piedņestra virzās uz atrisinājumu – tas ir interesants, bet ļoti lēns process, taču nav pilnīgi nekādu lamatu, kurās varētu iekrist, lai atsāktos vardarbība,” uzskata Jarabiks.
To pašu nevar teikt par Gruzijas neseno vēsturi, kur prezidents Mihails Saakašvili tieši šādās lamatās iekrita 2008. gadā. Abhāzijas un Dienvidosetijas konflikti uz Gruzijas suverenitātes rēķina un ar Krievijas līdzdalību tika iesaldēti deviņdesmitajos gados. Taču aizdegās no jauna 2008. gada Augusta karā, kad Krievijas armija aizgāja gandrīz līdz Tbilisi. Kopš tā laika Gruzija runā par okupēto teritoriju arvien intensīvāku rusifikāciju un militarizāciju, kā arī cilvēktiesību pārkāpumiem.
Gruzijas amatpersonas norāda, ka ir ļoti smaga drošības un humānā situācija šajās valsts daļās. Cilvēktiesības tiek pārkāptas katru dienu, ieskaitot slepkavošanu, cilvēku nolaupīšanu un spīdzināšanu. Savukārt cilvēkiem, kas tur dzīvo, ir atņemtas tādas pamattiesības kā tiesības uz izglītību dzimtajā valodā, tiesības brīvi pārvietoties un saņemt medicīnisko palīdzību.
Par spīti Krievijas nelegālajām aktivitētēm, Gruzija uzsver, ka ir uzticīga miermīlīgai šī konflikta risināšanai. Valsts amatpersonas norāda, ka tiek darīts viss iespējamais, lai konstruktīvi meklētu risinājumu. Tomēr kā norāda eksperti – arī Gruzija spēlējusi savu lomu tajā, ka teritorijas zaudētas šķietami neatgriezeniski.
"Abhāzijas gadījuma izpēte ir labs piemērs tam, kā Gruzijas veiktā Abhāzijas izolēšana nesasniedza mērķi, lai mainītu tur esošo iedzīvotāju nostāju, un par to ukraiņiem vajadzētu aizdomāties – kā tu pārliecināsi otru pusi, ja to vienlaikus izolē? Ja tu parādi otrai pusei vidējo pirkstu, vienīgā atbilde būs vidējais pirksts jeb pretošanās atpakaļ," uzsvēra Jarabiks.
Tomēr pašlaik arī šie konflikti ir pilnībā iesaldēti, ko nevar teikt par Kalnu Karabahu, pār kuru Azerbaidžāna zaudēja kontroli pēc 1994. gada kara ar Armēniju. Arī šeit neiztika bez Krievijas līdzdalības. Kalnu Karabahā karavīri gāja bojā katru gadu, un tieši šim konfliktam Austrumukraina ir vislīdzīgākā. Tikai – daudzreiz asiņaināka.
"Salīdzinājumam: Ukrainas konflikts ir līdzīgāks Kalnu Karabahai, kas abas valstis – Armēniju un Azerbaidžānu – visu laiku tur spriedzē. Tas ir ļoti emocionāls konflikts ar ļoti mazu izpratni par to, kāds kompromiss starp abām pusēm varētu būt iespējams. Ukrainas konflikts nav iesaldēts, jo abas puses ir pārāk tuvu viena otrai. Un, ja nav progresa sarunās, pašreizējais zemas intensitātes ierakumu karš turpināsies. Dati liecina, ka 70% ukraiņu tagad vēlas kaut kādu kompromisu, taču domas ļoti krasi dalās, kādam šim kompromisam jābūt. Arī Ukraina skatās ļoti negribīgi uz Donbasa teritoriju atgriešanu, vienkārši tāpēc, ka tās ir nopostītas un izlaupītas, un tām būs nepieciešams daudz naudas, kuras Ukrainai pašlaik nav," teica Jarabiks.
Eksperts šeit nesaskata kādu īpašu iniciatīvu no Eiropas Savienības, lai palīdzētu Ukrainai. Donbasa atjaunošana būs ļoti svarīga lieta, un Ukrainas valdībai, tās kontrolētajā daļā ar Eiropas Savienības atbalstu būtu jāparāda, kāda var būt pozitīva atšķirība.
