Tomēr nav garantēts, ka no šiem sešiem kandidātiem kāds tiešām kļūs par Eiropas Komisijas nākamo prezidentu Žana Kloda Junkera vietā. Izskan arī citi uzvārdi.
Debašu dalībnieki:
Atšķirībā no iepriekšējām valdošo kandidātu diskusijām Florencē un Māstrihtā, ko rīkoja starptautiskie mediji – “Financial Times” un “Politico” – šīs bija formālākas, taču šoreiz piedalījās vairāk kandidātu – 6.
Manfreds Vēbers (Eiropas Tautas partija) – kristīgais demokrāts no Bavārijas, kura vīzija par Eiropas nākotni ir ļoti tuvs Vācijas kancleres Angelas Merkeles redzējumam. Sākot debates, izteicās, ka vēlas atvērtāku Eiropas Komisiju, kas vairāk pārstāvētu Eiropas iedzīvotājus.
Franss Timmermanss (Eiropas Sociālistu partija) – ietekmīgais Eiropas Komisijas viceprezidents. Vēlas fundamentāli mainīt Eiropu, turpinot ciešāku sadarbību un integrāciju.
Margrēte Vestagere (Eiropas Liberāļu un demokrātu alianse) – Eiropas Komisijas konkurences komisāre, aicina neaizmirst, ka Eiropa ir labākā vieta, kur dzīvot (it īpaši sievietēm), un aicina to turpināt attīstīt.
Jans Zahradils (Eiropas Konservatīvo un reformistu alianse) – eiroskeptiskākais no vadošajiem kandidātiem, nevēlas turpināt ciešāku integrāciju un grib redzēt “mazāku, bet labāku Eiropu”, un atdot lielāku varu nacionālo valstu rokās.
Niko Kijē (Eiropas kreisie) – vēlas “solidaritātes Eiropu”, kas liktu sociālos jautājumus pirmajā vietā.
Interesanti, ka lielākie eiroskeptiķi un galēji labējie šeit nebija pārstāvēti – nebija ne Mateo Salvini, ne Marina Lepēna, tāpēc izpalika radikāla kritika par to, ka ES viss ir slikti.
Eksperti vērtē, ka no šiem sešiem kandidātiem vislielākās izredzes kļūt par EK prezidentu ir trim – tautas partijas “frakcijas” vadītājam Eiroparlamentā Manfrēdam Vēberam, konkurences komisārei Margrētai Vestagerei un EK pirmajam viceprezidentam Fransam Timmermansam. Gan tāpēc, ka viņu pieredze ir lielāka, gan arī tāpēc, ka viņi nāk no lielākām politiskajām grupām, kurām sola labākas izredzes priekšvēlēšanu aptaujas.
Taču vēlēšanu rezultāti sola sadrumstalotu Eiroparlamentu un netiek izslēgta iespēja, ka par Komisijas prezidentu galu galā kļūst kāds, kurš debatēs nepiedalījās, bet par kuru kā kompromisa kandidātu vienojas dalībvalstis un kam parlaments negribīgi, bet piekrīt.
Latvijas premjers Krišjānis Kariņš atbalsta Vēberu. Turpretī Ungārijas valdības vadītājs Viktors Orbāns uzskata, ka Vēbers neesot gatavs tik atbildīgam amatam. Vēbers uz šo kritiku atbildēja vien netieši.
“Līdz vēlēšanām ir atlikušas vien 10 dienas. Šobrīd nav tas brīdis, kad lēmumus pieņem partiju, frakciju vai valstu vadītāji. Šobrīd svarīgākos lēmumus par Eiropas nākotni var pieņemt tikai viena grupa – vēlētāji. Tieši viņi lems par Eiropas nākotni. Un tad mēs paskatīsimies, ko cilvēki mums saka,” norādīja Vēbers.
Timmermanss debašu laikā vairākkārt ir runājis par iespēju izveidot kreiso koalīciju, kurā nebūtu Eiropas Tautas partijas. Tomēr daudzus moka šaubas par to, cik ticams ir šāds scenārijs.
Migrācijas jautājums: Solidaritāte un robežkontrole
Zahradils kategoriski noraidīja bēgļu kvotu noteikšanu, tā vietā aicinot stingrāk cīnīties ar cilvēktirdzniecību un vairāk domāt par situācijas stabilizāciju Āfrikā.
Vēbers grib stingru robežkontroli ar 10 000 Eiropas Savienības (ES) robežkontroles aģentūras “Frontex” darbiniekiem, kurus var nekavējoties dislocēt, ja kļūst aktīvi cilvēku tirgotāji, taču aicina arī neaizmirst par kristīgo pienākumu palīdzēt cilvēkiem nelaimē.
Pārējie kandidāti vairāk runāja par solidaritāti ar migrantiem – Vestagere uzsvēra, ka “Eiropai ir liela sirds”, tāpēc nepieciešama solidaritātes sistēma un legālu migrācijas veidu attīstīšana.
Ska Kellere aicināja “glābt slīkstošos”, un Timmermanss uzsvēra, ka “Eiropa zaudē dvēseli” katru reizi, kad noslīkst imigrants, viņš arī bija dusmīgs uz Centrāleiropu par bēgļu neuzņemšanu.
Kijē emocionāli stāstīja, ka pats ir nelegālo imigrantu bērns, un aicināja palīdzēt migrantiem.
Bezdarba problēma: kā veicināt nodarbinātību un palīdzēt iekļauties darba tirgū jauniešiem?
Labēji centriskie kandidāti uzsvēra ekonomiskās iniciatīvas un vienotā tirgus stiprināšanu.
Zahradils atgādināja, ka darbavietas rada uzņēmēji, nevis Eiropas Komisija, kas vienīgi var palīdzēt radīt labākus apstākļus.
Katra dalībvalsts pati labāk zināšot, kas tās ekonomikai visvairāk vajadzīgs. Vēbers sacīja, ka jaunieši vēlas labu darbu, nevis vienkāršu minimālo algu, ko piedāvā sociālisti, un tāpēc viņiem jāpalīdz attīstīt savas spējas. Arī Vestagere uzskata, ka pamatā visam ir spēcīga ekonomika, bet spēcīgai ekonomikai – vienota Eiropa.
Kreisi centriskie spēki jauniešu bezdarbā Dienvideiropā vaino taupības pasākumus. Timmermanss vēlreiz pauda neapmierinātību ar Zahradila nostāju un atgādināja, ka bez Eiropas struktūrfondiem Zahradila dzimtā Čehija nebūtu tur, kur tagad. Tāpēc aicināja centrāleiropiešus būt solidāriem ar Dienvideiropas jauniešiem. Viņš vēlas, lai tiktu noteikta Eiropas Savienības līmeņa minimālā alga, kuru veidotu vismaz 60% no vidējās algas.
Ska Kellere saskata risinājumus “zaļās ekonomikas” attīstīšanā, bet Kijē runāja par lielo uzņēmumu līdzatbildību.
21. gadsimta izaicinājumi: Klimata pārmaiņas un jaunās tehnoloģijas
Visi kandidāti piekrita, ka klimata pārmaiņas ir būtisks izaicinājums. Taču Zahradils un Vēbers bažījās par pārāk straujiem risinājumiem, kas var apdraudēt valstu ekonomisko attīstību un cilvēku labklājību, runāja par pārejas laiku, vēloties likt uzsvaru uz inovācijām un jaunāko tehnoloģiju risinājumiem.
Ska Kellere bija visemocionālākā šajā jautājumā un atgādināja, ka “mums visiem ir viena planēta”, kura ir jāaizstāv, bet pieņemtās iniciatīvas klimata pārmaiņu ierobežošanai netiek pildītas.
Arī Vestagere atgādināja, ka jāizmanto esošās iniciatīvas. Timmermanss pie varas esošo Eiropas Tautas partiju klimata jautājumos nosauca par “dinozauriem” un uzsvēra – jo ilgāk gaidīsim, jo vairāk cilvēku no klimata pārmaiņām cietīs, it īpaši nabadzīgākie.
Kijē saskata risinājumus Eiropas lielo uzņēmumu, piemēram, “Airbus”, aplikšanā ar jauniem nodokļiem un negrib pieļaut, lai par to maksā nabadzīgākie iedzīvotāji ar saviem nodokļiem.
Nodokļu ieņēmumi un cīņa ar “nodokļu paradīzēm”
Kandidātiem tika vaicāts, vai tie var nosaukt valstis, kuras Eiropas Savienībā kļuvušas pa “nodokļu paradīzēm”, un jautāja, kā ar tām cīnīties.
Vairākkārt debatēs izskanēja Īrijas vārds. Vestagere atgādināja, ka ir konkurences komisāre un darījusi daudz, lai piespiestu lielās korporācijas taisnīgi maksāt nodokļus.
Konkrētākais piedāvājums sekoja no Timmermansa – piemērot vienotu korporatīvā nodokļa likmi visā Eiropas Savienībā – 18%. Viņš ir pārliecināts, ka var šim solim nodrošināt atbalstu Eiropas Parlamentā.
Vēbers atgādināja, ka ES no tehnoloģiju giganta “Apple” izdevās piedzīt 13 miljardus eiro nodokļos un šāds darbs ir jāturpina.
Zahradils kategoriski iebilda pret Eiropas līmeņa nodokļiem, aicinot šos jautājumus atstāt nacionālo valstu kompetencē.
ES ārējā politika un eiroskeptiķu popularitātes pieaugums
Ska Kellere aicināja saglabāt “miera un cilvēktiesību Eiropu”.
Vēbers vēlas atgūt to Eiropu, kuru uzcēla kristīgie demokrāti, aizsargāt demokrātiskās vērtības un izveidot sankciju mehānismu pret dalībvalstīm, kuras tās pārkāpj.
Zahadrils eiroskeptiķu popularitāti skaidroja ar to, ka cilvēkiem apnikusi Eiropas iejaukšanās cilvēku dzīvē. Viņš vēlas “tievāku” un decentralizētāku Eiropu un uzskata, ka pienācis noriets tradicionālajām partijām – kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem.
Timmermanss atzina, ka sociāldemokrāti zaudē balsis nacionālistiem, un grib, lai ES pretojas gan Krievijai, gan ASV prezidentam Donaldam Trampam.
Vēbers atgādināja, ka amerikāņi ir Eiropas draugi, ar kuriem jāturpina veidot ciešas attiecības, neraugoties uz prezidenta personību. Vestagere norādīja, ka vienota Eiropas Savienība ir lielāka par ASV, un viņa ir pārliecināta par ES spējām.
Debašu noslēgumā Timmermanss aicināja iedzīvotājus iet balsot. Tā darīja arī Vestagere, vēlreiz uzsverot, ka jācīnās par sieviešu līdztiesību.
Vēbers aicina Eiropu aizstāvēt no egoistiem, Zahradils aicināja katrai valstij meklēt savus risinājumus, reizē mācoties sadzīvot kopā. Ska Kellere aicināja pierādīt darbos, ka Eiropas Parlamentam rūp eiropiešu nākotne. Kijē atkārtoti runāja par “solidāru Eiropu”.
