Polija - pret, Lietuva – pret, Latvija – pret. Šajā Eiropas pusē vienīgā valsts, kas viendzimuma pāriem ir nākusi pretim, ir Igaunija. Vienīgā arī no bijušās Padomju Savienības. Precēties Igaunijā viendzimuma pāri aizvien nedrīkst, bet reģistrēt partnerattiecības gan. To nosaka Kopdzīves likums, ko Igaunija ar pavisam nelielu balsu pārsvaru pieņēma 2014.gadā, bet spēkā tas stājās 2016.gada sākumā. Saskaņā ar likumu attiecību reģistrācija notiek pie notāra, noslēdzot īpašu vienošanos, kas garantē vairākas tiesības, kādas viendzimuma pāriem līdz tam Igaunijā nebija.
Pēdējo trīs gadu laikā Igaunijā kopumā apprecējušies aptuveni 19 000 heteroseksuālu pāru, savukārt partnerattiecības pēdējo triju gadu laikā reģistrējuši tikai 108 pāri jeb aptuveni pusprocents, salīdzinot to ar laulību skaitu.
Evas un Anneli pieredze
“Aizliegtais paņēmiens” uzrunāja igaunietes Anneli un Evu, kuras kā pāris ir reģistrējušas savas attiecības. Viņām ir kopīga meita, kas Evai piedzima 2017. gada beigās un kuru Anneli ir adoptējusi.
“Man šķiet, ka viena lieta, ko cilvēki nesaprot par šo kopdzīves likumu ir, ka tas ir ļoti atšķirīgs no laulības. Tāpēc, ka laulība ir svarīga diviem cilvēkiem, kas precas, bet kopdzīves likums ir svarīgs visai ģimenei. Ja sievietei un vīrietim kopā ir bērns, tad viņi abi automātiski būs vecāki, bet, ja divām sievietēm ir kopīgs bērns, tad tikai viena var būt vecāks, bet otra vismaz juridiski bērnam ir nekas. Tas tad arī ir galvenais iemesls, kāpēc kopdzīves likums ir svarīgs – tu vari būt vecāks saviem bērniem,” skaidro Eva.
Viņa norāda uz virkni ikdienas lietu, kurā tas ir svarīgi: “Ejot pie ārsta. Vai tad, kad dodies uz bērnudārzu vai skolu, kur jāpierāda, ka esi vecāks. Bet tāpat arī ļoti ekstrēmās situācijās. Piemēram, ja bērna bioloģiskā mamma nomirst, kas tad notiek ar bērniem. (..) Bērns zaudē pilnīgi visu, gan otru vecāku, gan mājas, jo juridiski es nebūtu nekas saviem bērniem.” Šādā gadījumā viss būtu atkarīgs no sociālā darbinieka vai tiesas.
Bet likums šo jautājums tagad ir atrisinājis – viņām abām uz bērnu ir līdzvērtīgas tiesības, arī šķiršanās gadījumā. Bet citādi būtiskus uzlabojumus viņas neizjūt vai ar attiecīgām situācijām nav saskārušās.
“Jāsaka, ka mēs joprojām nezinām ļoti daudz lietu, jo ir tā, ka tu ej caur dzīvi un regulāri atklāj ko jaunu. Piemēram, tikai šajā nedēļā mēs veicām nodokļu atskaiti un sapratām, ka precētiem pāriem ir iespēja savu nodokļu atskaiti iesniegt kopā, bet mēs to nevaram. Mēs jau nekad par to iepriekš nebijām iedomājušās. Es domāju, ka ir daudz lietu, par kurām mēs vēl nezinām,” saka Eva.
“Un droši vien, ja mēs kopā censtos pieteikties aizdevumam vai darīt citas lietas, mums vajadzētu vienmēr ņemt līdzi papīrus,
jo tas nav digitalizēts un neviens nezina, ka esam [reģistrējušās],” piebilst Anneli.
“Pusizcepts likums”
Tātad partnerattiecību reģistrs nav elektronisks. Turklāt ar Kopdzīves likumu situācija nav rožaina, jo likums ir pieņemts, bet daudzi tā pavadošie noteikumi, kas to precizētu tehniski, palikuši nepieņemti. Un patlaban ir maz ticams, ka tas notiks.
Proti, pēc pēdējām parlamenta vēlēšanām Igaunijas valdībā ir iekļāvusies konservatīvā Tautas partija EKRE, kas pirms vēlēšanām agresīvi solīja šo likumu atcelt vispār. Nē bēgļiem, nē migrantiem, nē homoseksuāļiem – šāds lozungs aizrāva daudzus.
“Viņu sauklis pirms vēlēšanām bija “Pielaidīsim uguni šim likumam!”. Viņi gan neiekļāva koalīcijas līgumā punktu par šī likuma atcelšanu, bet viens no viņu programmas galvenajiem punktiem joprojām ir – līdzko mums būs iespēja, mēs centīsimies šo likumu pārsūdzēt,” stāsta “Eesti Päevaleht” speciālkorespondents Kristers Pariss.
Nepilnības regulējumā kā trūkumu atzīmē arī seksuālo minoritāšu – Igaunijas LGBT asociācijas pārstāve Kristīna Rauda. Tas, ka reģistrs nav elektronisks un nav pieejams valsts iestādēm, tas ir viens trūkums. Bet nav arī atrisināti citi. Piemēram, gadījumos, ja bērns ir slims, kurš var ņemt slimības lapu.
“Adopcijas dokuments, ko tiesa izdod, neko nedod, jo adopcijas faktam jābūt konfidenciālam. Attieksme atkarīga no darba devēja, darba vides, kaut gan ir sarežģīti risināt slimības prombūtnes jautājumus, kurš paliek ar bērnu, jo tiesiski adoptētājs nevar palikt mājās ar bērnu un saņemt pabalstu. Tas paliek darba devēja ziņā attiecīgi reaģēt gadījumos, ka sistēma rāda, ka konkrētajam darba ņēmējam bērnu nav, bet darba devējs ir informēts, ka darba ņēmējam ir adoptēts bērns,” skaidro Rauda.
Un ir vēl citi jautājumi, ko likums skaidri nepasaka un kas nereti jārisina tiesas ceļā. “Ir ļoti daudz problēmu. Piemēram, lai piekļūtu viens otra datu bāzēm. Bijuši gadījumi, kad partneri nav varējuši iegūt kādu valsts pabalstu tāpēc, ka atbildīgās iestādes nevar piekļūt kaut kādiem partnerattiecību reģistriem. Tātad pamatā tas ir pusizcepts likums.
Taču mūsu Augstākā tiesa jau vairākkārt ir lēmusi, ka tā nav attiecīgo cilvēku problēma, ka likums ir nederīgs.
Tas nozīmē, ka visas šīs lietas ir jātulko ar iespējami labāku rezultātu šiem cilvēkiem, kas nozīmē, ka patiesībā situācija nav nemaz tik slikta,” atklāj žurnālists Pariss.
Eksperiments: atrodi notāru!
“Aizliegtais paņēmiens” arī sarīkoja nelielu eksperimentu Igaunijā, meklējot un uzrunājot notārus, vai viņi reģistrē partnerattiecības.
Notāru birojs, kurā strādā notāres Trīna Leka un Egle Uri.
“Mūsu notāri neveic šādus līgumus. Nē, nē, neviens.”
Notāre Sirje Orman Tallinā.
“Ā! Piedodiet, es nezinu pilnīgi neko par to. Tas ir tik unikāli Igaunijā. Un mēs tos neslēdzam. (..) Viņi [notāri] var izvēlēties līgumus, kurus viņš vai viņa slēdz. Varbūt dažiem cilvēkiem vienkārši negribas to darīt. Tas arī viss. Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Piedodiet.”
Sazvanīts vēl viens notārs, bet aizvien neveicas. Tāpēc LTV dodas uzrunāt notārus klātienē.
Notāru birojs “Tallinn Notarid”.
“Nē, mēs to nedarām, taču notārs pāri ielai tos slēdz.”
Tātad beidzot izdodas atrast notāru biroju, kas nodarbojas ar šādu attiecību reģistrāciju.
“Man šķiet, ka mēs esam teju vienīgie, kas apstiprina šādus partnerības kontraktus.
Varbūt, ka kaut kur kāds cits to arī dara, bet ne īpaši kādam patīk to darīt. Tas ir kaut kas jauns.”
Tātad likums spēkā jau vairākus gadus, bet igauņu notāriem tas esot jaunums. Var manīt, ka notāru attieksme pret šo jautājumu nebūt nav viennozīmīga. Vieni norāda, ka nav likumu skaidrības, tāpēc nereģistrē, bet citi nereģistrē un viss.
Turklāt par šo jautājumu negrib runāt arī Igaunijas notāru palāta. Arī uz rakstisku jautājumu par to, cik notāri reģistrē partnerattiecības, biedrība pēc būtības neatbild.
Ko saka uz ielām uzrunātie?
LTV raidījums arī pajautāja igauņiem Tallinas ielās par to, vai viņi zina un kā vērtē Kopdzīves likumu.
“Nē, neesmu dzirdējis. Kāda man darīšana? Es kategoriski neatzīstu nekādas LGBT savienības, piedodiet.”
“Jā, esmu par to dzirdējusi, es esmu dzimusi Igaunijā, bet pašlaik dzīvoju Sanfrancisko, bet man šķiet, ka tas ir OK. (..) Man šķiet, ka nākotne ir ļoti atvērta, un man šķiet, ka tolerance ir atslēgas jautājums.”
“Jā, man šķiet, ka tas ir ok. Jā, tas ir ok - reģistrēt attiecības.”
“Ak, nē, nē, nē, es nevēlos. Es par šo nevēlos runāt.”
