In Memoriam. Bernārs Sordē (1942–2021)

„Latvijai nav pretenzijas uz varu, Latvija ir saglabājusi savu pieticību un atrodas sevis meklējumos. Latvijā varētu būt iespēja domāt pa īstam”, tā uzskatīja Bernārs Sordē, izvirzot pieņēmumu, ka „tieši Latvijā rodams tāds potenciāls, kas spētu izveidot un piedāvāt Eiropai jaunas – solidāras un sociālas sabiedrības modeli” [1].

Bernārs Sordē uzskatīja, ka „21. gadsimtā viss ir jādefinē no jauna” – kāda būs jaunā baznīca, reliģija, valsts, Eiropa, pasaule. Pašreizējai socioekonomiskajai iekārtai, kas balstīta finanšu un personisko interešu loģikā, viņš nākotni nesaskatīja un aicināja domāt par, viņaprāt, galveno – cilvēku. „Nav jēgas domāt par sistēmu, tā ir mirusi. Jādomā par cilvēku ārpus sistēmas”. Bernārs Sordē uzskatīja, ne jau „institūcijas vai struktūras”, bet gan mūsu skatījums uz cilvēku, t.i. kā mēs uztveram sevi un attiecamies pret citiem, nosaka sabiedrības nākotni.

Uztvert sevi un citus kā Homo faber, Homo economicus, ko vada tikai un vienīgi personiskās intereses, pakļaut un izrīkot citus, attiekties antropocentriski pret dabu, – nozīmētu sabiedrības bojāeju.

Bernārs Sordē aicināja domāt par jaunu – Homo-Natura alteritas – pasauli, kurā mēs visi gluži kā ārsti, nododot Hipokrata zvērestu, kalpojam viens otram; kurā ikviens sabiedrības loceklis ir autonoms un reizē solidārs „pētnieks un sava amata meistars”. Viņam bija būtiski atgūt cilvēka cieņu un „uzlūkot cilvēkus līdzīgi kā augus, balstoties drīzāk organiskā nevis digitālā pieejā” [2]. Bernārs Sordē apliecināja savu dziļo ticību cilvēkam, spējai pašorganizēties, negaidot mesiju, jo „mesija ir ikvienā no mums”, un tā ir mūsu „vitālā enerģija”. „Es personīgi uz politiķiem pārlieku neceru, viņi vairāk strādā ar pagātni, nevis ar jaunām koncepcijām. [..] Toties es patiesi un dziļi ticu cilvēkam. [..] Cilvēks demokrāts ir atbildīgs par sevi un citiem, viņam būtu jābūt spējīgam veikt padziļinātu darbu un jābūt spējīgam iztikt bez politiķiem. Tādēļ es ticu cilvēkiem, kuri atrodas savā vidē, piemēram, universitātes pasniedzēji, labi žurnālisti, labi sava darba darītāji. Tie visi jau ir politiķi”.

Bernāru Sordē nodarbināja jautājums, kā veidot pasauli, lai tā jau saknē būtu mieru, nevis karu nesoša.

Kādai šodien būtu jābūt pasaulei, ja vēlamies to veidot saskaņā ar Jēzus Kristus principiem? Homo-Natura alteritas, viņa skatījumā, varētu būt „jauns, pasauli vienojošs universālisms”, „jaunā baznīca” vienotu visu konfesiju ticīgos un arī neticīgos, sabiedrība un universitāte kļūtu viens vesels un veidotu „pasaules mēroga Sabiedrību-Universitāti-pilsoņu Kopienu”, kas strukturētu sadarbību pasaulē pēc kompanjonāžas [3] principiem. Mieru garantētu kopējais labums, sabiedrības pamatā būtu liekamas trīs vērtības: vienlīdzība, autonomija un solidaritāte. Tieši samilzušās nevienlīdzības izskaušanai Bernārs Sordē savos darbos veltīja vislielāko uzmanību.

Viņa domas lauks bija pasaule, bet dziļi sirdī un uzmanības centrā vienmēr bija un palika Eiropa. Viņš uzskatīja, ka redzējums par pasauli noteiks to, vai cilvēki atbalstīs Eiropas projektu. Pasauli Bernārs Sordē uzskatīja par „vienu miesu” un valstis – par tās dažādiem, savstarpēji papildinošiem „orgāniem”. Miesa nevar būt vesela, ja kāds no orgāniem ir slims. Tādēļ viņš uzskatīja – vai nu demokrātija ir visā pasaulē, vai nu tās nav vispār. Lai cīnītos pret nevienlīdzību un veidotu solidāru globalizāciju, viņš aicināja uz „sociālo vienotību” [4], proti, „īstenot jauna veida paplašināšanos Eiropā un ārpus tās, veidojot sociālu savienību ar Āfriku, Tuvajiem Austrumiem, Kaukāzu u. c.”.

„Eiropas atjaunotnei nepieciešama kolektīvā iztēle [5], tā sacīja Bernārs Sordē, aicinot radīt jaunu mītu par Eiropu, kas atspoguļotu tās pastāvēšanas jēgu, skatījumu uz pasauli un nākotni.

Grāmatā „Iespējamā Eiropa” viņš raksta: “Eiropa, ļaujoties Finanšu loģikā balstītajai globalizācijai” un tās veidotajai „Sistēmai [..], kas dzīvo un pelna uz socioekonomiskās nevienlīdzības rēķina [..], ir zaudējusi pašnoteikšanos. Tā ir zaudējusi „valstisko mugurkaulu”, spēju nodrošināt taisnīgumu sabiedrībā un kļuvusi par Sistēmas satelītu jeb apakšsistēmu”. „Tautas dzīvo [no Eiropas institūcijām] neatkarīgu un paralēlu dzīvi” [6]. “Iespējamā Eiropa”, viņaprāt, radīsies, Eiropai pametot finanšu loģikā balstīto sistēmu un sistēmai aizejot bojā pašiznīcības ceļā. “Iespējamā Eiropa” radīsies līdz ar jaunu kolektīvo iztēli, mītu, stāstu. Bernārs Sordē Eiropas pamatos liek Homo-Natura alteritas pasaulskatījumu. „Mana ticība Eiropai ir stipra” [7], rakstīja Bernārs Sordē – pārliecināts eiropietis.

„Prāta pesimismam pretim jāliek gribas optimisms,” savā pēdējā uzrunā, Latvijas Universitātē sacīja Bernārs Sordē [8]. Tas, iespējams, izskaidro viņa duālo redzējumu par pasaules attīstību laikā, ko mēdzam dēvēt par „pēc-koronas” laiku, bet kas droši vien ir iestājies jau tagad. Viņš sacīja, ka pēc Covid-19 epidēmijas cilvēki vairāk domās par dzīves jēgu, būs nobriedušāki, pieaugušāki. Viņš saskatīja virzību uz Homo-Natura alteritas un lielāku solidaritāti. Vienlaicīgi viņš prognozēja autoritārisma pieaugumu pasaulē un no tā izrietošus konfliktus. „Mēs domājam, ka dzīvojam demokrātijā, un tajā pašā laikā nožēlojam, ka nav pietiekami stingras disciplīnas, autoritārisma”. Viņš neizslēdza konvencionālas sadursmes iespējamību, jo „pasaulē ir pārāk daudz tādu, kas jūtas kā zaudētāji”.

Prāta pesimisms, gribas optimisms. Bernāram Sordē allaž bija redzējums, kā izvairīties no pesimistiskiem scenārijiem.

Patiesībā viss viņa darbs ir bijis vērsts uz to, lai pasaule un sabiedrība nenonāktu līdz konvencionālam karam vai citiem cilvēku iznīcinošiem mehānismiem. Viņaprāt, „cilvēku un pasauli var glābt tikai un vienīgi dziļas, nopietnas zināšanas un garīga, dažādu ticību alianse”. Viņš sliecās piekrist, ka šodien vairs neko nevar prognozēt. „Nav iespējams uzrakstīt nākotnes scenārijus. Vienīgais, ko var, ir dot dzīvību, atgūt dzīvības elpu, jo mēs neesam vairs cilvēki, vien personāži, kas aizstāj cilvēkus”, jo eksistējam tikai “mehāniski, elektroniski”. Ja būtu jāizstrādā nākotnes attīstības plāns, viņš strādātu pie „kristīgas utopijas, pasaules mainīšanas caur jaunām vērtībām”.

Bernārs Sordē domāja un radīja divās paralēlās – filozofijas un mākslas – pasaulēs. Viņš uzskatīja, „bez mākslas jaunu pasauli izdomāt nav iespējams”. Māksla bija viņa dzīves filozofija, „kas palīdz progresēt”. Tādēļ māksla, mākslinieki, dzejnieki, sava amata meistari bija allaž klātesoši, līdzdalīgi Bernāra Sordē rosinātajā radīšanas procesā.

Latvija ir laba vieta, kur radīt. Tā, iespējams, varētu turpināt Bernāra Sordē sacīto par Latviju kā vietu, kur domāt pa īstam.

Kā divas spēcīgas straumes tieši Latvijā sastapās Bernāra Sordē intelekts, pieredze, jutīgums, garīgums, šaubas, radītdziņa un latviešu urdīgie jautājumi, dzīšanās pēc patiesības, alerģija pret sistēmām un ideoloģijām, kritisks skats uz notiekošo, atvērtība citādajam, vēlme un spēja domāt par pasauli, jaunradīt to mūzikas un dzejas valodā. Šī liktenīgā satikšanās ļāva dzimt idejām, grāmatām, gleznām, filmām, instalācijām, intelektuālām meditācijām, esejām, sarunām Rīgā, Liepājā, Talsos, Madonā, Bauskā. Bernārs Sordē to patiesi novērtēja.  

Profesionālās gaitas Bernārs Sordē uzsāka Francijā. No 1966. gada līdz 1979. gadam viņš nodarbojās ar pētniecību Francijas valsts plānošanas institūcijās, tai skaitā Plānošanas komisijā (Commissariat au Plan). Viņa uzmanības lokā bija uzņēmumu attīstīšana un internacionalizācija, t.sk. ķīmijas un bioloģijas sektorā. No 1980. gada līdz 1992. gadam Bernārs Sordē ieņēma vadošu amatu Francijas farmācijas uzņēmumā ''Synthélabo''. 1993. gadā Bernārs Sordē atgriezās valsts sektorā. Divus gadus –  no 1993. gada līdz 1995. gadam – viņš strādāja Francijas Finanšu ministrijā un atbildēja par sadarbību ar Krieviju un Ukrainu. 1996. gadā Bernārs Sordē uzsāka darbu Eiropas Komisijā un līdz 1998. gadam atbildēja par sadarbību ar Krieviju.

Latvijā Bernārs Sordē nonāca 1998. gadā, uzsākot darbu Eiropas Komisijas delegācijā Rīgā, kur nostrādāja līdz 2005. gadam. Tādējādi pēdējos septiņus savas profesionālās dzīves gadus Bernārs Sordē veltīja Latvijai – Latvijas iestāšanās procesam Eiropas Savienībā un Latvijas valstiskuma stiprināšanai, sniedzot padomus Latvijas institūcijām ekonomikas un sociālajā politikā.

Kā mākslinieks un neatkarīgs domātājs Bernārs Sordē plašākai auditorijai sevi pieteica Rīgā 2004. gadā, personālizstādē „en face” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā (kuratore – māksliniece Valda Podkalne, sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem).

Rakstniecībai Bernārs Sordē aktīvi pievērsās 2006. gadā, un 2009. gadā Parīzē klajā nāca divdaļīga grāmata „Solidāra eiropieša dienasgrāmata” („Carnets d’un Européen solidaire (Tome I et Tome II)”, izdevniecība „L’Harmattan”).

Latvijas kultūrtelpā Bernārs Sordē atgriezās 2011. gadā ar eseju „Cerību (un poiēsis) elpa” literatūras žurnālā „Latvju Teksti”.

2013. gadā Talsu novada muzejā notika Bernāra Sordē gleznu un zīmējumu personālizstāde „Introrevolūcija” (rīkotāja – Guna Millersone, producente – Kristīne Našeniece). Izstāde notika radošā sadarbībā ar dzejnieci Liānu Langu, mūziķiem Raimondu Tigulu un Jolantu Strikaiti. Tajā tika demonstrēta 2012. gadā tapusī filma „Kādu pasauli nodosim  nākamībai?” (« Quel monde transmettre ?», teksta autors – Bernārs Sordē, režisors – Arno Ferē (Arnaud Féret)) un 2004. gadā uzņemtais Bernāra Sordē videoportrets „en face” par viņa mākslu un idejām (koncepcija – Valda Podkalne, operators – Anatolijs Pjatkins). Talsos Bernārs Sordē atgriezās vairākkārt, turpinot radošo sadarbību ar Inu Strazdiņu, Gunu Millersoni un Eduardu Juhņēviču.

Bernāra Sordē saruna ar Inu Strazdiņu „Latvija ir dārgakmens. Tās kultūra ir unikāla” 2013. gadā aizsāka viņa sadarbību ar Latvijas sabiedrisko mediju portālu LSM. Tai pašā gadā LSM sadarbībā ar Latvijas Ārpolitikas institūtu uzsāka Latvijai veltītas eseju sērijas „Iespējamā Eiropa” publikāciju, kas 2014. gadā papildinātā versijā pārauga grāmatā „Iespējamā Eiropa” (apgāds „Mansards”, tulkotāja – Kristīne Našeniece). Grāmata ir Bernāra Sordē un fotomākslinieka Jura Kalniņa dialogs. 

2015. gadā Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā notika Bernāra Sordē gleznu, instalāciju un akvareļu personālizstāde „Transcendence” (rīkotāja – Monta Cimdiņa, producente, tulkotāja – Kristīne Našeniece). Tāpat kā iepriekš Rīgā un Talsos, arī šī izstāde notika radošā sadarbībā ar māksliniekiem – dzejnieci Liānu Langu, mūziķi Haraldu Sīmani, fotomākslinieku Andreju Grantu, podniekiem Baibu un Eināru Dumpjiem, rokdarbniecēm Loniju Našenieci un Ēriku Našenieci, mākslinieci Valdu Podkalni, kinomākslinieku Arno Ferē, Jāņa Simsona Madonas mākslas skolu.

No 2015. gada līdz 2018. gadam Latvijā izskanēja filozofiski-māksliniecisks projekts – intelektuālās meditācijas „Da.zA”. 2015. gadā Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī un Liepājā, laikmetīgās mākslas festivālā „Akti naktī” izskanēja intelektuālā meditācija „Da.zA-1. Par atbrīvošanos no finansēm” (producentes – Maija Pavlova, Ineta Stadgale).  2016. gadā Liepājā Dzejas dienās pirmizrādi piedzīvoja intelektuālā meditācija „Da.zA-2. Par pašorganizāciju” (producente – Kristīne Našeniece). Savukārt intelektuālā meditācija „Da.zA-3. Homo-Natura alteritas” izskanēja 2018. gadā Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcā un Talsos, Bernāra Sordē gleznu, instalāciju un akvareļu izstādē „Transcendence II” Talsu Novada muzejā (producente – Kristīne Našeniece).

„Da.zA” intelektuālās meditācijas dzima un attīstījās ciešā, radošā sadarbībā ar dzejnieci Liānu Langu, scenogrāfu Rūdolfu Bekiču, kinomākslinieku Arno Ferē, fotomākslinieku Juri Kalniņu, filozofu un publicistu Ilmāru Latkovski, mūziķiem Ilzi Grunti, Zani Šmiti, Kristapu Krievu, Lieni Dobičinu, Rihardu Plešanovu, Arni Kalniņu, Miķeli Dobičinu. Meditācijas tulkoja Kristīne Našeniece un Astra Skrābane sadarbībā ar Rozmariju Fransuā (Rose-Marie François) un Emanuēlu Sandronu (Emmanuèle Sandron).

Liepāja līdzās Talsiem Bernāram Sordē bija īpaši tuva. Liepājā viņa domām palīdzēja ienākt Sandra Vensko, Raimonds Knesis un Ineta Stadgale, un 2014. gadā Dzejas dienās notikušajai sarunai „Esam radīti sadarbībai” [9]sekoja vēl daudz citu, tai skaitā priekšlasījums Liepājas Universitātē „Aicinājums veidot pasaulaptverošu Eiropu” [10]2016. gadā.

Bernāra Sordē 2015. gada priekšlasījums „Izvēle starp Cilvēku (saiknē-ar-Dabu) vai Sistēmu” Latvijas Republikas Saeimā, Ilmāra Latkovska vadītajā Integrālās politikas studiju grupā aizsāk 2019. gadā Rīgā, apgādā „Mansards” izdoto bilingvālo Bernāra Sordē grāmatu „Homo-Natura alteritas. Filozofija un māksla 2015-2018 / Homo-Natura alteritas. Philosophie et art 2015-2018” (tulkotāji – Kristīne Našeniece un Aivars Vaivods). Turpinot grāmatā „Iespējamā Eiropa” aizsākto dialogu, arī šoreiz Bernāra Sordē teksti mijas ar fotomākslinieka Jura Kalniņa oriģināldarbiem. Bernāra Sordē domas un pasaulskatījums grāmatā izpaužas arīdzan gleznās un instalācijās no sērijas „Veltījums migrantiem” (reproducējis – Juris Kalniņš).

Bernārs Sordē bija biežs viesis Eiropas Savienības mājā Rīgā, kur notikušas diskusijas un 2015. un 2017. gadā izstādītas viņa gleznas un instalācijas no sērijas „Veltījums migrantiem”. Viņa filozofiskās pārdomas lasāmas vairākos desmitos rakstu (t.sk. interviju, diskusiju izklāstu), kas publicēti Latvijas plašsaziņas līdzekļos un periodikā no 2013. gada līdz 2019. gadam (Arterritory, Bauskas Dzīve, Dienas bizness, Kultūras Pulss, LSM, Latvju Teksti, Latvijas Avīze, Scriptus Manet, Talsu Vēstis, Vārds).

Bernārs Sordē ir vairāku rakstu autors par mākslu un māksliniekiem (Maryan S. Maryan, Paul Rebeyrolle, Pierre-Yves Boehm, Jean Dubuffet, Peng Wan-Ts).