ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ir vērsusies pēc palīdzības pie starptautiskās sabiedrības, brīdinot, ka pārtikas trūkumam var būt tālejošas sekas.
Koronavīrusa Covid-19 pandēmijas pašā sākumposmā ne viens vien komentētājs pauda viedokli, ka ar šīs slimības un tai sekojošo ierobežojošo pasākumu radītajām sekām visgrūtāk būs tikt galā pasaules nabadzīgākajām valstīm, kā arī valstīm ar lielu iedzīvotāju skaitu.
Īpaši liela uzmanība tika pievērsta tādām Āzijas lielvalstīm kā Indija, kā arī Āfrikas valstīm, kurās medicīnas aprūpes sistēma nav augstākajā līmenī. Šīs prognozes kopumā ir izrādījušās pareizas, taču maz tiek runāts par to, ka paralēli koronavīrusa apkarošanai daudzām valstīm jau mēnešiem nākas cīnīties ar kādu citu sērgu – siseņiem.
Šie kukaiņi, kuru bari vairākos Indijas štatos jau izpostījuši aptuveni 50 000 hektāru labības, var pārvietoties pat 150 kilometru dienā.
Ir aprēķināts, ka viens šāds aptuveni 40 miljonu siseņu liels spiets spēj noēst aptuveni tikpat daudz pārtikas, cik 35 000 cilvēku.
Ņemot vērā, ka Indiju šie kukaiņi ir pārņēmuši dažus mēnešus ātrāk nekā parasti, tiek prognozēts ievērojams novāktās labības apjoma kritums, kas varētu vēl vairāk apgrūtināt pašreizējo pandēmijas radīto krīzi, tostarp veicinot cenu kāpšanu.
Ieviestās karantīnas dēļ Indijā no bada jau ir miruši vairāki tūkstoši migrantu strādnieku un sagaidāms, ka siseņu nodarītie postījumi uzliks vēl lielāku slogu valstij.
Taču Indija nebūt nav vienīgā siseņu skartā valsts. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas vecākais siseņu prognozēšanas eksperts Kīts Kressmans atzinis, ka vissarežģītākā situācija tomēr ir Āfrikā.
“Siseņu invāzija pašlaik visnopietnākā ir Kenijā, Somālijā un Etiopijā.
Tā ir ļoti nopietna arī Irānas dienvidos un atsevišķos Pakistānas rajonos. No jūnija šie kukaiņi pārvietosies no Kenijas uz Etiopiju, Sudānu un citiem Rietumāfrikas reģioniem. Savukārt Irānas un Pakistānas dienvidrietumu kaitēkļi pamazām pārcelsies uz Indiju, kur šos spietus papildinās arī no Somālijas ziemeļiem atceļojušie kukaiņi,” sacīja Kressmans.
Pēc Kīta Kressmana vārdiem, ja Indijā šis ir nopietnākais siseņu uzlidojums aptuveni 30 gadu laikā, tad Kenijā šis ir lielākais uzlidojums pat 70 gadu laikā.
Turklāt, ņemot vērā šo kukaiņu milzīgo apetīti, bojā iet ne tikai graudaugi, bet arī kukurūzas, kokvilnas un citi stādījumi.
Kīts Kressmans stāstīja, ka iespēju robežās ANO sniedz palīdzību valstīm, lai censtos samazināt kukaiņu barus un to radītos postījumus.
“Mēs sadarbojamies ar valstīm, lai palīdzētu tām paplašināt un intensificēt uzraudzības un kontroles operācijas.
Tas nozīmē, ka mēs nosūtām savus ekspertus, kuru valstīm pašām nav, loģistikas speciālistus un lidmašīnas, lai palīdzētu īstenot kontroles operācijas no gaisa. Tās ir īpaši svarīgas, lai samazinātu siseņu skaitu. Protams, mēs veicam arī apmācību un, papildus visam iepriekš minētajam Pasaules Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ir vērsusies pēc palīdzības pie starptautiskās sabiedrības. Lai finansētu šīs pastiprinātās operācijas, mums ir nepieciešami aptuveni 150 miljoni dolāru. Kopš gada sākuma mēs īpaši koncentrējamies uz Keniju, Etiopiju un Somāliju, taču tagad mēs uzmanību pievērsīsim arī Jemenai, Irānai, Pakistānai, Indijai un, ja būs nepieciešams, arī Rietumāfrikai,” stāstīja Kressmans.
ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ir paziņojusi, ka līdz šim kopīgiem spēkiem ir izdevies izglābt aptuveni 720 000 tonnu graudaugu 10 valstīs.
Interesanti, ka par spīti pazeminātajam diplomātisko attiecību līmenim un vairākos medijos īpaši likto uzsvaru uz to, ka Indijā siseņi ir ieceļojuši tieši no Pakistānas, Indija ir vērsusies pie Pakistānas un arī Irānas, aicinot kopīgi domāt par šo kukaiņu apkarošanu. Irāna šādu piedāvājumu ir pieņēmusi, taču no Pakistānas oficiālas atbildes nav. Kā norāda analītiķi, abu valstu domstarpības jau ir spilgti pierādījušās to nespējā koordinēt savas darbības arī cīņā pret Covid-19.
