ES dalībvalstis un to uzņēmumi steidza kodolvienošanos izmantot un gūt iespējami augstus ieguvumus, bet bailes no ASV sankcijām piespieda lielākos investorus tomēr atteikties no sadarbības ar Teherānu. Kamēr ES valstu līderi gaida 2020. gada prezidenta vēlēšanas ar cerībām, ir vērts ielūkoties pēdējo gadu Irānas ārpolitikā.
ĪSUMĀ:
- 1979. gada Islāma revolūcija iezīmē radikālas izmaiņas Irānas politikā; reliģija kļūst nozīmīgāka politiskajā ikdienā un sāk definēt valsts ārpolitiskos mērķus.
- Tradicionāli sociālās un kultūras atšķirības ievērojami apgrūtina Irānas centienus sadarboties ar Tuvo Austrumu arābu valstīm.
- Savu ārpolitisko mērķu realizēšanai Irāna nosaka reģionālo dominanci par savu ilgtermiņa uzdevumu.
- Irāna veicina savas valsts reģionālo nozīmi, destabilizējot kaimiņvalstu politiskās iekārtas un atbalstot sev draudzīgo spēku nonākšanu pie varas.
- Irānas galvenais ārpolitikas izaicinājums ir sunnītu musulmaņu dominance reģionā.
- De facto valstu stāvoklis un iespējamie starptautiskās sabiedrības miera centieni Tuvajos Austrumos ir pretrunā ar Irānas ārpolitiskajiem mērķiem.
Irānas izaicinājumi sadarbībai ar Tuvo Austrumu arābu valstīm un centieni veicināt savu reģionālo nozīmi
Rubrika "Status Quo".
Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis - informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Irānas rīcība Tuvajos Austrumos ir kļuvusi graujoša. Arābu pavasara radītais spēku vakuums kaimiņvalstīs pavēra iespējas Teherānai ne tikai atkārtot Padomju Savienības stratēģiju, atbalstot sev draudzīgu spēku nonākšanu pie varas, bet arī veicināt savas reģionālās ietekmes vairošanos. Kamēr Irāna turpina savu ārpolitisko uzvaras gājienu, starptautiskajai sabiedrībai atliek vien nolūkoties.
Tradicionāli sociālās un kultūras atšķirības arābu pasaulē ievērojami ierobežoja Irānas iespējas sadarboties ar citām reģiona arābu valstīm. 1979. gada revolūcija tikai papildināja iepriekšējās domstarpības, nostādot šiītu Irānu vairāku izaicinājumu priekšā.
Cīnoties ar Saūda Arābiju par pasaules islāma līderību sunnītu musulmaņu dominētajā reģionā, Irāna arvien biežāk sastapās ar politiskām un ekonomiskām grūtībām, ko radīja izteikti spēcīgā reliģijas fragmentācija.
Uztraucoties par savas valsts politisko stabilitāti, ekonomisko izaugsmi un nacionālo drošību, Irāna par prioritāti izvirzīja savu dominanci Tuvo Austrumu reģionā.
Tāpat kā Irānas iekšpolitisko ikdienu, tā arī ārpolitiku definē šiītu islāms un tā izplatīšana pasaulē. Ignorējot starptautiskos likumus un nemitīgi pārkāpjot valstu suverēnās tiesības, Irāna tieši un netieši ir centusies iesaistīties kaimiņvalstu iekšpolitiskajās norisēs un mainīt to gaitu. Irāka ir Irānas uzskatāmi veiksmīgais ārpolitikas piemērs, kur, pakļaujot, apbruņojot un apmācot vietējās šiītu nemiernieku grupas, ir iespējams panākt sev vēlamas politikas izmaiņas.
Irāka, Sīrija, Jemena - Irānas destruktīvās ārpolitikas upuri
Kopš Sadama Huseina gāšanas 2003. gadā Irākā turpina atgriezties šiītu nemiernieku grupu vadītāji, kuri vairākas desmitgades pavadīja Irānā bēgļu gaitās. Kopā ar Islāma Revolucionārās gvardes un citu kaimiņvalstu nemiernieku atbalstu Irāna ir spērusi secīgus soļus, pārveidojot reiz sunītu pārvaldīto valsti par sev draudzīgu satelītvalsti.
Aizstājot Irākas armijas virsniekus un plašu loku armijas personāla, Irāna turpina virzīties pilnīgas kontroles pārņemšanā savā kaimiņvalstī.
Radikālā vēršanās pret sunnītu musulmaņu kopienām kļuva arī par pamatu ''Islāma valsts'' veidošanās pirmsākumiem, piespiežot bijušos Irākas un Sīrijas sunnītu armijas kaujiniekus vienoties kopīgos centienos atgūt zaudēto ietekmi. Irāka kā neizdevusies valsts (failed state) un pieaugošā Irānas ietekme pār iekšpolitiskajiem procesiem valstī tiek uzskatīta par sasniegumu, vairojot Teherānas reģionālo nozīmi un varu.
Irāna nav slēpusi, ka tā iesaistās Sīrijas pilsoņu konfliktā kopš 2011. gada. Nodrošinot nepieciešamo atbalstu Sīrijas prezidentam Bašaram Al-Asadam, Teherāna ir mērķtiecīgi mēģinājusi saglabāt sev draudzīgās kaimiņvalsts pārvaldes turpināšanos. Lai gan Irānai raksturīgā ārvalstu kaujinieku atbalstīšanas ārpolitika vien retos gadījumos paredz pašu Irānas militārā personāla iesaisti karadarbībā, skaitliski mazās šiītu kaujinieku grupas ir strauji augušas. Nepieciešamos papildspēkus visbiežāk papildina Irānas atbalstītie Libānas ''Hezbollah'', Afganistānas un Irākas kaujinieki, sniedzot kritiski svarīgo atbalstu Asada kaujās pret opozīciju.
Arvien biežāk ārvalstu mediji ziņo par Irānas armijas pieaugošo ietekmi Sīrijā, ko uzskatāmi apliecina Izraēlas uzlidojumi ''Hezbollah'' militārajiem konvojiem Damaskas lidostas apkārtnē. Islāma Revolucionārā gvarde nodrošina gaisa un jūras piegāžu atbalstu šiītu kaujiniekiem militārajās operācijās, kā arī piegādā nepieciešamos ieročus, izmantojot Irānas Sarkanā Krusta piesegu.
Līdzīgi Irāna rīkojās, nodrošinot atbalstu šiītu kaujiniekiem Libānā un Jemenā, sekmējot nemiernieku kaujas spēju kāpināšanu.
Kopumā tiek lēsts, ka Irānai lojālo kaujinieku skaits ir pārsniedzis 18 000 un nākotnē tikai pieaugs. Arvien ciešākās saites starp nemierniekiem un Irānu var likt atcerēties Irākas pieredzi, kur īsā mirklī nemiernieki spēja īstenot izšķirošas operācijas.
Irānas ietekme sliecas arī tālāk par tās robežvalstīm un tuvākajām kaimiņvalstīm. Nesenie notikumi Hodeidā, Jemenas nozīmīgākajā ostas pilsētā, un Jemenā kopumā uzskatāmi apliecināja, ka Irānas ārpolitiskā stratēģija konfliktu skartajās valstīs ir vēlamā augsne nepieciešamās ideoloģijas izplatīšanai. Irānas atbalstītie huti nemiernieki īsā laikā spēja konsolidēt savus spēkus un Arābu pavasara radīto vakuumu pārvērst jaunā politiskā ietvarā. Izmantojot gaisa un jūras militāro piegāžu atbalstu, huti nemiernieki izveidoja ievērojamu pretspēku Jemenas leģitīmajai varai un nodrošināja vēlamo platformu Irānai tās cīņā ar politisko pretinieku - Saūda Arābiju.
Irānas graujošā ietekme pār miera centieniem Tuvo Austrumu reģionā
Irānas ārpolitiskās nostādnes sev draudzīgo kaujinieku atbalstīšanā ir ievērojami ietekmējušas kopējo stabilitāti Tuvajos Austrumos. Pastāvošā islāma fragmentācija ir radījusi izaicinājumus lielai daļai arābu valstu, bet Irānas atbalstīto kaujinieku rīcība grāvusi jau tā trauslās Arābu pavasara pārcietušo valstu pārvaldes. Lai gan plašākai sabiedrībai šķita, ka iepriekšējā kodolvienošanās ar Irānu sniegtu tai nepieciešamo atbalstu ceļā uz iekšpolitiskām un ārpolitiskām pārmaiņām, de facto Teherānas nodomi nav mainījušies, un vēl joprojām tās rīcība ir plaši destruktīva.
Presē izskan asa vārdu un draudu apmaiņa starp Izraēlu un Irānas atbalstītajiem spēkiem, tomēr plaša mēroga sadursmes nekad neseko. Irānas ārpolitika netiek orientēta uz Izraēlu un tās radītajiem nacionālajiem draudiem, bet gan Irānas kaimiņos esošajām arābu valstīm. ES būtu atkārtoti jāizvērtē, vai nesen veiktās investīcijas Irānā ir vairāk vērtas nekā ES ārpolitikā paustās vērtības. Irānai sniegtajai atelpai vajadzēja kalpot, lai Teherāna atvieglotāki spētu mainītu savu politisko kursu, tomēr šādas izmaiņas netiek novērotas.
Varam paredzēt, ka tuvākajā laikā Irāna īstenos provokācijas pret sunnītu pārvaldītajām kaimiņvalstīm, pārcels militāro ražošanu uz Sīriju un turpinās konsolidēt spēkus valstīs ar vāju politisko pārvaldi.
Tajā pašā laikā izmaiņām Irānas iekšpolitiskajās norisēs nevajadzētu noritēt, opozīcijai esot pārlieku sadrumstalotai un savstarpēji konfliktējošai. Lai gan Donalda Trampa ciešajām attiecībām ar Izraēlu un Līča valstīm vajadzētu rezultēties vēl stingrākās sankcijās, to ieviešanai nevajadzētu sekot uzreiz.
