Uģis Lībietis: Sākumā es gribētu prasīt tādu vispārīgu jautājumu. Ar kādām sajūtām jūs sagaidāt šīs Taivānas neatkarības dienas svinības?
Endrjū Lī: Personīgi es esmu ļoti sajūsmināts, jo man šī ir pirmā reize, kad es kā diplomāts strādāju Eiropas kontinentā. Iepriekš es esmu strādājis Londonā, un pirms ierašanās Rīgā es strādāju Brunejā. Un šī nacionālā diena būs pirmā, ko es atzīmēju Latvijā un arī Igaunijā, kur arī esmu akreditēts. Arī pieņemšanu par godu šiem svētkiem es uzskatu par iespēju veicināt kontaktus starp dažādiem cilvēkiem, kā arī iespēju atskatīties uz paveikto iepriekšējā gada laikā.
Turklāt šī ir iespēja parādīt, ka Taivāna ir pilntiesīga un dzīvīga demokrātija, kā arī dinamiska ekonomika. Man kā diplomātam šis noteikti ir ļoti nozīmīgs pieturas punkts.
Jūs jau minējāt, ka strādājat Latvijā un Igaunijā. Kā jūs raksturotu – kuras ir tās sfēras, uz kurām jūs visvairāk koncentrējaties un kurām jūs vēlētos pievērst vislielāko uzmanību nākotnē?
Par spīti diplomātisko attiecību trūkumam starp Taivānu un Latviju, kā arī Igauniju, Taipejas misija Latvijā ir "de facto" vēstniecība, un mēs darām visu no "A" līdz "Z". Taču mēs cenšamies izvairīties no nevajadzīgiem politiski jūtīgiem jautājumiem, lai neradītu nevajadzīgas nepatikšanas uzņemošajai valdībai. Mēs darbojamies ļoti piezemēti, vienlaikus cenšoties atrast piemērotāko formulu, kā veicināt abpusējās attiecības. Par vienu no savām prioritātēm uzskatu izglītības, tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības veicināšanu.
Tā kā Taivāna ir viens no pasaulē vadošajiem spēlētājiem informācijas un komunikāciju industrijā, mēs pievēršam lielu uzmanību arī zinātnei un tehnoloģijām.
Šīs attiecības ir veidojušās jau gadu desmitiem, un tas ir labs sākuma punkts turpmākajai darbībai. Protams, arī jaunatne, jauniešu apmaiņas programmas, mobilitāte un cilvēku savstarpējo kontaktu veicināšana – tas viss ir ārkārtīgi svarīgi.
Jūs pieminējāt par piezemētajām diplomātiskajām attiecībām. Pirms neilga laika mēs dzirdējām par problēmām un saspīlējumu starp Ķīnu un Lietuvu, kas, viņuprāt, centās palielināt šo diplomātisko rangu. Taču tas izraisīja asu reakciju no Pekinas puses. Vai, jūsuprāt, šī situācija kaimiņvalstī ir ietekmējusi jūsu attiecības arī ar atbildīgajām personām un politiķiem šeit Latvijā?
Skaidrības labad es gribu precizēt, ka mēs neesam šeit ieradušies, lai radītu kādas nepatikšanas. Mēs šo laivu nešūposim, bet gan meklēsim veidus, kā mūsu abu valdības var veiksmīgi sadarboties. Tas gan nenozīmē, ka mēs nevēlamies izcelt vienu lietu – Taivāna ir suverēna valsts. Ķīnas Republika Taivāna var būt uzticams un konstruktīvs partneris starptautiskajā sistēmā. Taču mēs kā diplomāti esam pacietīgi. Pēdējos 70 gadus kontinentālā Ķīna dara visu iespējamo, lai apšaubītu Taivānas statusu un censtos to padzīt no visām starptautiskajām organizācijām.
Ja mēs runājam par Lietuvu, tad mēs esam pateicīgi par to, ka viņi ir spēruši soli uz priekšu un uzņēmušies vadošo lomu ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, nosaucot mūsu pārstāvniecību par Taivānas vēstniecību. Nekas tāds iepriekš nav noticis. Tā ir kā robežšķirtne, kas parāda, kā valsts veido savu ārpolitiku, no vienas puses, veicinot sadarbību ar Taivānu, no otras puses, pārskatot savu "Vienas Ķīnas" politiku, ko kontinentālā Ķīna un liela daļa pasaules valstu uzskata par neapstrīdamu.
Parasti, kad mēs runājam par ''Vienas Ķīnas'' politiku, tiek pieminēts Taivānas un, iespējams, arī citu reģionu neatkarības jautājums. Šis reģionu neatkarības jautājums ir ļoti jūtīgs arī Eiropā – vai tā būtu Katalonija, vai Skotijas neatkarība. Kā jūs kā valsts, kas ir izgājusi cauri šādiem procesiem, uz to skatāties? Vai varat šiem reģioniem kā palīdzēt kaut ko ieteikt? Vai varbūt viņi ir vērsušies pēc padoma pie jums?
Paldies par šādu paralēļu vilkšanu, taču visi šie trīs gadījumi tomēr savā būtībā ir pilnīgi atšķirīgi. Atgādināšu, ka Ķīnas Republika Taivāna 1911. gadā bija pirmā nodibinātā republika Dienvidaustrumāzijā, bet pirms 1939. gada mūs okupēja Kontinentālā Ķīna. Mēs pilsoņu karā zaudējām Komunistiskajai partijai, tāpēc arī bijām spiesti pārcelt savu valdību uz Taivānu. Kopš tā laika viņi uzskata, ka Ķīnas Tautas Republika ir vienīgais likumīgais visas Ķīnas interešu aizstāvis starptautiskajā arēnā. Taču, ja jūs atgriezīsities pie Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) hartas, tad viena no ANO dibinātājām un Drošības Padomes valstīm bija Ķīnas Republika.
Mēs pārcēlām savu valdību, un arī mūsu iedzīvotāju skaits sāka mazināties.
Taču mūsdienās Taivāna vairs nav maza un attāla salu valsts. Mēs esam 16. lielākais tirdzniecības partneris pasaulē un viens no lielākajiem mikroshēmu un pusvadītāju eksportētājiem pasaulē.
Kā jūs redzat, šis stāsts ir ievērojami atšķirīgs, piemēram no Skotijas stāsta, kuram gan arī ir sava vēsture. Taču mēs cienām visu valstu teritoriālo nedalāmību un mums ir jāciena "status quo". Jautājumi un vienošanās par visiem pieņemamiem risinājumiem ir jāpanāk mierīgu sarunu ceļā. Tāpēc jāsaka, ka šajā situācijā Taivāna no pārējiem diviem piemēriem atšķiras.
Jums aiz muguras es redzu arī Ukrainas karogu. Pēc kara sākuma izskanēja bažas, ka šis karš varētu novērst pasaules uzmanību no Ķīnas un Taivānas attiecībām, kā arī varētu likt Ķīnai izmantot Ukrainas piemēru, lai pastiprinātu spiedienu pret Taivānu. Kā jūs to komentētu?
Patiesībā, ja Ķīna gribēs kaut ko izdarīt vai paņemt, viņiem nevajadzēs nekādu ieganstu. Viņi vienkārši to izdarīs. Un tā tas notiek jau 70 gadus. Viņi visu laiku cenšas mūs izdzēst no pasaules kartes.
Un šeit mēs atkal varam vilkt paralēles ar to, kas notika Eiropā pirms Otrā pasaules kara. Arī Baltijas valstis savu neatkarību pasludināja 1918. gadā un varēja šo neatkarību izbaudīt kādus gadus 20, pirms nāca padomju un nacistu okupācija. Gan 1920., gan 1930. gadā Ķīnas Republika bija viena no tām, kas atzina jūsu neatkarību. Es jums varu parādīt šos dokumentus, ko mūsu kolēģi atrada jūsu nacionālajā arhīvā. 1921. gadā, kad Baltijas valstis pieteicās dalībai Nāciju līgā, Ķīnas Republika kā viena no līgas dibinātājām bija starp tām 36 pasaules valstīm, kas balsoja par jūsu neatkarības atzīšanu.
Bet kāpēc notika jūsu valstu okupācija? Samierināšanas politikas dēļ. Tas ir kā zilonis istabā. Kopš šīs okupācijas beigām, kopš 2000. gadu sākuma jūs gadu desmitiem zvanījāt trauksmes zvanus, bet neviens jūs neklausījās. Ja jūs būtu sadzirdēti, vai, jūsuprāt, tas, kas notika Ukrainā, būtu pieļauts? Samierināšanas politika mūs nav novedusi pie miera.
Novēršot skatienu, mēs tikai nosūtīsim nepareizus signālus agresoram par to, ka viņi var darīt, ko grib bez jebkādām sekām. Notiekošais Ukrainā ir ļoti smaga mācība visai pārējai starptautiskajai sabiedrībai
Viena liela atšķirība starp Ukrainu un Taivānu ir ASV nostāja. Ukrainas gadījumā ASV sniedz dažādu ekonomisko un militāro palīdzību. Savukārt, atbildot uz jautājumu, vai gadījumā, ja Ķīna iebruks Taivānā, ASV ies palīgā un nosūtīs savus spēkus, ASV prezidents Baidens atbildēja – jā. Kā jūs novērtētu šīs Taivānas un ASV attiecības plašākā Dienvidaustrumāzijas reģiona kontekstā?
Amerikas Savienotās Valstis ir bijusi aktīvākā mūsu atbalstītāja, kopš mana valdība pārcēlās uz Taivānu. Tā ļoti dāsni sniedza mums finansējumu, ļaujot kļūt par tādu valsti, kāda mēs esam pašlaik. Viņi palīdzēja reformēt izglītības sistēmu, palīdzēja attīstīties mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Mēs par šo draudzību esam ļoti pateicīgi. ASV nodrošina mums arī militāro aprīkojumu un palīdz ekonomikā un tirdzniecībā, kā arī veicina Taivānas redzamību starptautiskajā arēnā. Mums ir vajadzīgs arī ASV atbalsts, lai aktualizētu jautājumu par mieru, drošību un stabilitāti apkārt Taivānai. Mēs esam salu valsts, kurai blakus atrodas Taivānas šaurums – tas ir viens no nozīmīgākajiem kuģošanas ceļiem, pa kuru pārvietojas apmēram 70% reģiona preču. Energoresursus pat nepieminēsim.
Zeme, jūra un aviācija – tās nav Taivānas iekšējās lietas. Par šiem nopietnajiem jautājumiem ir nopietni jādomā arī pārējai starptautiskajai sabiedrībai.
Pēdējās nedēļas laikā mēs esam dzirdējuši par kārtējiem Ziemeļkorejas veiktajiem ballistisko raķešu izmēģinājumiem, tostarp arī netālu no jūsu valsts. Kā jūs komentētu šīs Ziemeļkorejas kodolaktivitātes reģionā un arī no Krievijas puses izskanējušos kodoldraudus? Kā jūs skatāties uz šo drošības jautājumu?
Tas ir ļoti satraucoši. Vien pirms dažām dienām Ziemeļkorejas līderis Kims Čenuns pasludināja Ziemeļkoreju par valsti ar kodolieročiem. Cilvēkiem citur pasaulē tas ir tikai tāds žests, tikai izteikumi, kas nav jāuztver nopietni. Taču viņš kā diktators, līdzīgi kā Sjī Dziņpiņs vai [Vladimirs] Putins, uz starptautiskās skatuves dara visu ar aprēķinu. Lai arī varbūt tas ir iekšējais jautājums, tiek pētīts, kāda būs reakcija ārpusē. Ziemeļkorejas līderis ir paziņojis, ka šis pieņemtais likums ir neatgriezenisks. Varbūt viņiem kā diktatoriem šī ir tikai ideja, bet varbūt kodolkarš ir tikai viena pogas spiediena attālumā. Tāpēc mums ir jābūt īpaši uzmanīgiem. Līdzīgi domājošām starptautiskās sabiedrības valstīm ir jāapvienojas un stingri jānodemonstrē sava vienotība un solidaritāte pret šādiem izgājieniem. Mums ir jāizstrādā uzticams atturēšanas mehānisms. Iespējams, ar atturēšanu vien nepietiks un būs nepieciešama kāda stingrāka rīcība, taču tā ir jākoncentrē ap ASV un Eiropas Savienību.
Ļoti bieži tiek teikts, ka ir nepieciešams reformēt ANO Drošības padomi, jo tādas valstis kā Ķīna un Krievija izmanto savas veto tiesības. Kāds ir jūsu viedoklis?
Pilnīgi noteikti, man ir viedoklis, jo laikā no 1996. līdz 2002. gadam es strādāju Ņujorkā, cenšoties panākt mūsu atzīšanu Apvienoto Nāciju Organizācijā. Šī nav jauna lieta, un diplomāti, politiķi un valstu līderi par drošības padomes reformēšanu runā ļoti sen. Taču Ķīna un Krievija savas veto tiesības uzskata par pamatvērtībām, kas ļauj ietekmēt procesus. Manuprāt, par to ir nepieciešamas plašākas diskusijas, jo pašreizējais lēmumu pieņemšanas process nav tik labs, cik mēs gribētu cerēt. Taču tā ir realitāte un cilvēkiem ir jāuzloka piedurknes un viss mierīgi jāizvērtē. Es nezinu, vai pārskatāmā nākotnē jebkādas reformas izdosies īstenot, un neviens arī nezina, kā šāds scenārijs varētu attīstīties.
