Ar viņu LTV filmēšanas grupa tikās Donbasā, kad Alekseju kopā ar vecākiem evakuēja no Bahmutas tuvumā esošās Časivjaras pilsētas, kas arī arvien biežāk pakļauta apšaudēm.

Alekseja ģimene no Bahmutas uz Časivjaru bija aizbēgusi jau pirms kāda laika, bet viņš ar velosipēdu joprojām ik dienas atgriezās Bahmutā.

"Braucam prom, jo šauj"

Časivjara atrodas vien kādus desmit kilometrus no Bahmutas, bet fronte – vēl tuvāk. Arī Časivjaru apšauda, arī te redzami postījumi.

Brīvprātīgo organizācijas "Glābsim Ukrainu" jeb "Save Ukraine" busiņš piestāj pie kādas mājas. Te evakuēties vēlas trīs cilvēki.

"Cilvēki jau sakravājušies. Vai esat gatavi? Labi, braucam," saka "Glābsim Ukrainu" brīvprātīgais Vitālijs Lozinskis.

Kā vēlāk noskaidrojam, šaipus ielai elektrība un ūdens vēl ir, bet otrpus – vairs ne.

Evakuējas Vladimirs un Natālija – kopā nodzīvojuši 46 gadus. Ar viņiem 37 gadus vecais dēls Aleksejs.

Viņi ir no Bahmutas, taču kopš augusta, kad Bahmutā sākās vēl aktīvākas apšaudes, jau nomainījuši vairākas dzīvesvietas.

"Braucam prom, jo šauj. Šī mums jau septītā dzīvesvieta. Pārējās sašāva," stāsta Natālija.

Brīvprātīgie palīdz cilvēkiem glābties no kara šausmām

Aleksejs vēlāk mums parāda video, kā pēc trieciena izskatījās nams Časivjarā, kurā viņi dzīvoja iepriekš, pirms dažām nedēļām. Paši brīnās, ka izdzīvojuši – tēvam šķemba nolidojusi gar galvu un trāpījusi skapī.

Aleksejs visu šo laiku gandrīz katru dienu ar velosipēdu turpināja braukt uz Bahmutu – kāpēc un par tur redzēto viņš pastāstīs vēlāk, kad būsim nokļuvuši drošākā vietā.

Pagaidām vēl esam Časivjarā. Šo ģimeni izved organizācija "Glābsim Ukrainu", kas gada laikā visā Ukrainā no piefrontes zonām izvedusi jau gandrīz 80 000 cilvēku. Organizācijas brīvprātīgais Vitālijs Lozinskis situāciju Časivjarā raksturo kā "stabili negatīvu", taču uzsver, ka šajā darbā neļaujas emocijām.

"Emocijas te ir nevietā, katra diena ir jauna. Galvenais, ka esam dienu pārdzīvojuši. Vakarā restartējamies, un nākamo dienu sākam kā no jauna.

Tiešām, bez emocijām. Ja mēs balstītos uz emocijām, mums nebūtu spēka. Katra situācija ir ļoti smaga. Traumas, asaras, zaudējumi. Kāds pamet mājas, kāds pamet vecākus. Tas ir ļoti smagi. Bet tu tam neļauj sevī ienākt, centies vienkārši palīdzēt cilvēkiem."

Fronte tikai piecu kilometru attālumā

Darbs ir ne tikai emocionāli, bet arī fiziski smags – bijuši gadījumi, kad cilvēki ar kustību traucējumiem jānes no devītā stāva, apstākļos, kad nav elektrības un apgaismojuma. Un apšaudes – tās ir psiholoģiski biedējošas.

Časivjarā regulāri dzirdama kara duna. Fronte piezogas arvien tuvāk pilsētai.

Saskaņā ar publiski pieejamo un Latvijas Televīzijas rīcībā esošo informāciju no šejienes tā atrodas vairs tikai piecu kilometru attālumā.

Evakuācijas busiņš dodas stundu, pusotru ilgā braucienā uz salīdzinoši drošāko Pokrovsku. No turienes pēc nelielas atpūtas kara bēgļus gaida brauciens ar vilcienu uz Dnipro.

"Lēniņām mūkam. Bet ko lai dara? Jāpaliek taču dzīviem. Cerēsim, viss tomēr būs labi. Bez cerības cilvēks ir miris," saka Natālija.

Līdz pēdējam cerēja, ka okupanti tiks patriekti

Līdz vilcienam pāris stundas jāpagaida. Brīvprātīgie pa to laiku siltumā piedāvā pusdienas un tēju.

74 gadus vecais Vladimirs bijis profesionāls saksofonists, ar grupu koncertējis visā Ukrainā un ārvalstīs. 69 gadus vecā Natālija bijusi stikla māksliniece, bet vēlāk strādāja ar dokumentiem.

Jautāta, kāpēc nav ātrāk braukuši prom no apdraudētā rajona, atbild, ka negribot sēdēt "citiem uz kakla". Turklāt līdz pēdējam brīdim viņiem bijusi cerība (un joprojām ir – iestarpina vīrs), ka Ukrainas armija atstums Krievijas iebrucējus no Bahmutas.

"Cerējām, ka viņus padzīs un cilvēki varēs mierīgi dzīvot. Bet kā nav, tā nav. Rakstīja, ka tankus bezmaz vai tikai marta beigās atsūtīs. Bet vai mēs nodzīvosim līdz tam laikam? Nē, nenodzīvosim.

Tādēļ vajadzēja ātri braukt prom, un viss. Un dēls tik daudz nāves tur saskatījies. Stāsta, ka brauc, un – viens mirušais, otrs, vai vēl divi mirušie," stāsta Natālija.

"Aleksejs stāstīja – tur uz zemes gulēja pārklāts vīrietis. Skatos, armijas mašīna, čaļi kaut ko tur ņemas. Paskatos – nav galvas. Nu tur viņi eksperti, skatījās numurus un tā, droši vien centās noteikt, no kāda bataljona. Šausmas."

Sākumā tirgoja kafiju, pēc kara sākuma – vistas gaļu

Aleksejs pa to laiku jau sazinājies ar draugiem – pastāstīt par jaunāko, arī par situāciju Bahmutā. Pēdējo reizi viņš tur bija divas dienas pirms mūsu sarunas.

"Bahmutā man bija mazs kafijas kiosks. Gatavoju cilvēkiem kafiju," pirmskara dzīvi atceras Aleksejs.

"Te trāpīja pie manas kafejnīcas. Norauti vadi uz zemes. Un te atlūza izgāja cauri," Aleksejs rāda postījumu videoierakstu.

"Pirms kara man sanāca mazliet pastrādāt Anglijā. Kad atgriezos, sanāca tā, ka tieši pagājušā gada janvārī nopirku dzīvokli. Un tad sākās karš."

"Lūk, deg mana māja," rāda Aleksejs. "Pēc tam, kad pārdot kafiju vairs nebija aktuāli, tirgoju vistas gaļu. Daudziem tas bija vajadzīgs, nopirkt gaļu. Man viens cilvēks palīdzēja, preci atveda ar auto, un es tirgoju. Ar daudziem pircējiem jau kļuvām kā ģimene."

Brīnumainā kārtā paliku dzīvs

Arī pēc karadarbības sākuma Aleksejs nedēļām ilgi turpināja ar velosipēdu katru dienu braukt uz Bahmutu – no Časivjaras tas esot vidēji 50 minūtes garš ceļš.

Par spīti karam Bahmutā joprojām notiekot tirdziņš. Viņš tirgojis vistas gaļu, lai uzturētu sevi un vecākus. Preci ar auto Bahmutā atveda paziņa, un to glabāja dažādās lokācijās – lai nezaudētu uzreiz visu, ja trāpa lādiņš.

Par Bahmutā palikušo pirktspēju Aleksejs skaidro – vairums tur izdzīvojušo mitinoties kopā, un liels atbalsts, ja kādam ģimenē pensija. Taču nebija, kur izņemt naudu. Un protams – apšaudes.

"Gandrīz katru dienu man priekšā bija ainas, kad redzēju līķus, briesmīgas apšaudes. Situācija tur ir šausmīga," atceras Aleksejs.

"Bija ļoti spēcīga apšaude 9.30 no rīta. Tirgū bija daudz cilvēku. Apšaude turpinājās pusotru stundu, daudz nogalināto un ievainoto. Uzturēties tur ir bīstami dzīvībai. Es pats to pārdzīvoju vairākas reizes. Brīnumainā kārtā, droši vien pateicoties Dievam, paliku dzīvs. Pirmā reize bija 31. janvārī, kad bija trāpījums pa aptieku. Bija ļoti daudz ievainoto. Gāja bojā 14 gadus vecs puika, es viņu pazinu. Un onkulītis, 70 gadus vecs."

Galvenais, ka esam dzīvi

"Braucu augšā pa kalnu, un tur bija redzams, kā deg nami. Runā, ka tur nav palicis daudz cilvēku, taču kāds tomēr tur ir."

Aleksejs ar tēvu un māti tagad jau apmetušies Vinnicas apgabalā – 700 kilometru attālumā no dzimtās Bahmutas.

Bahmutā Aleksejs bija izveidojis kafijas biznesiņu, viņam izdevās nopelnīt, un, kā izrādās, tur viņš bija nopircis trīs dzīvokļus, pēdējo no kuriem kara priekšvakarā – ar domu reiz pārdot un pārcelties uz galvaspilsētu Kijivu.

Karš to visu atņēma, nosaka Aleksejs, bet piebilst – kaut ko izdomāsim, galvenais, ka esam dzīvi.