Latvijas Radio: Jūs bijāt ziņotāja laikā, kad Eiropas Parlaments gatavojās pieņemt likumu, kura mērķis bija cīnīties ar naudas atmazgāšanu un izvairīšanos no nodokļu nemaksāšanas. Kopš tā brīža ir pagājuši daži gadi. Cik, jūsuprāt, šie likumi ir izrādījušies veiksmīgi?
Judīte Sargentini: Šajā procesā ir bijuši divi posmi, un abos es esmu sadarbojusies ar jūsu pašreizējo premjerministru Krišjāni Kariņu. Man izdevās pārliecināt viņu un viņa partiju (un tas prasīja diezgan daudz laika un manevrēšanas) piekrist patiesā labuma guvēju reģistra izveidošanai. Tas ļauj uzzināt, kuram patiešām pieder bizness – nevis, kurš ir direktors, bet gan kurš aiz visa stāv. Un tas, manuprāt, ir liels veiksmes stāsts, jo šādā veidā mēs varam mēģināt atbrīvoties no visām pastkastīšu firmām un čaulas kompānijām, par kuru darbību neviens neko nezina. Tā vietā mums ir skaidrība par to, kurš, piemēram, ir nopircis zemi un kuram tā patiesībā pieder. Un tas notiek visā 28 dalībvalstīs, izgaismojot dažādus negodīgus veidojumus.
Bet vai, jūsuprāt, šī sistēma patiesi strādā?
Tā joprojām ir ieviešanas stadijā, lai arī šeit, Latvijā, pēc problēmām, kuras jums bija, jūs esat strauji pavirzījušies uz priekšu, izveidojot patiesā labuma guvēju reģistru. Manuprāt, tas strādās, bet jums pašiem ir jāpanāk, ka tas strādā. Te ir darbs žurnālistiem un nevalstiskajām organizācijām, kuri vēlas izpētīt, kam kas pieder. Ar šādām zināšanām
mēs varam informēt sabiedrību un varam piespiest viņus maksāt nodokļus. Mēs varam kaunināt cilvēkus un likt maksāt nodokļus, jo viņiem vairs nebūs iespējas slēpties.
Man ir sajūta, ka šāda aktivitāte jau ir novērojama un mēs arvien vairāk dzirdam par dažādiem aizdomīgiem darījumiem. Bet kāda, jūsuprāt, ir situācija Eiropā? Un vai tas vienlīdz labi darbojas visos reģionos?
Tā tam vajadzētu būt. Taču mums ir gana daudz dalībvalstu, kuras vēlas spēlēties ar nodokļiem. Ja jūs vēlaties piesaistīt uzņēmējus savam reģionam, piedāvājot zemākus nodokļus, jūs patiesībā apzogat savus iedzīvotājus. Es jums minēšu vienu piemēru. Eirozonas krīzes dziļākajā punktā Portugālē izrādījās, ka portugāļu lielveikali patiesībā nemaz nebija portugāļu, - tie bija holandiešu uzņēmumi, kas reģistrēti manā valstī Nīderlandē, tādējādi nemaksājot nodokļus. Taču krīzes laikā viena no lietām, ko cilvēki turpina darīt, ir iet uz veikaliem un pirkt pārtiku. Jūs vēlaties, lai nodokļu ieņēmumi atgriežas pie Portugāles pilsoņiem, nevis nonāk pie čaulas kompānijas Hāgā vai Amsterdamā. Mēs mēģinām nodrošināt, ka lietas, kas notiek manā valstī, Maltā, Kiprā vai šeit, Latvijā, turpmāk nenotiktu. Mums nodokļu jomā nevajadzētu konkurēt savā starpā un nevajadzētu pieļaut, ka lielajiem uzņēmumiem izdodas izvairīties no nodokļu nemaksāšanas. Kā gan citādi mēs finansēsim savu veselības aprūpi, izglītību un ceļus, ja nodokļi netiek maksāti?
Tad sanāk, ka labākais risinājums būtu vienādi nodokļi visās Eiropas Savienības valstīs un nebūtu iespēju ar tiem manipulēt?
Mēs līdz tam vēl neesam nonākuši. Pašlaik ideālais būtu pārliecināties, ka mēs nekonkurējam un nezogam citu valstu uzņēmumus. Un ka mēs neesam kā brīvosta šaubīgiem uzņēmumiem, vai likumīgiem uzņēmumiem, kuri atsakās maksāt nodokļus.
Parasti, kad mēs runājam par ēnu ekonomiku, man rodas sajūta, ka tā vairāk ir Centrālās un Austrumeiropas problēma, bet, piemēram, bagātajās un demokrātiski attīstītākajās Ziemeļeiropas un Rietumeiropas valstīs šis jautājums nav tik izteikts. Taču tas tā laikam nav?
Šis ir jautājums par Eiropas solidaritāti. Mana valsts ir nodokļu paradīze, un man par to ir kauns. Mēs Eiropas Savienībā joprojām esam 28 dalībvalstis, un politikas mērķis ir uzlabot visu cilvēku dzīvi. Manai valstij nevajadzētu būt nodokļu paradīzei, jo tas nav godīgi pret valstīm citur Eiropā. Un te nav runa tikai par neskaidras izcelsmes naudu vai noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem no Krievijas, pret kuriem - nenoliedzami - ir jācīnās.
Mums ir jācīnās pret to, kā legāli uzņēmumi meklē likumīgus veidus, kā nemaksāt nodokļus. Vai arī pret vietējiem uzņēmumiem, kuri nevēlas uzrādīt savu patieso peļņu un īpašumus.
Ļoti iespējams, ka šāds viedoklis varētu nebūt īpaši populārs Nīderlandē?
Ja jūs pienācīgi izskaidrojat, ka lielie uzņēmumi patiesībā zog no pilsoņiem, tādējādi piespiežot palielināt nodokļus manai un jūsu algai, nodrošinot mazāku finansējumu veselībai, izglītībai un ceļiem, manuprāt, visi saprot.
Taču tā ir tāda ļoti nopietna dilemma – likums šāda manipulācijas atļauj. Un jūsu spējas atrast dažādus apkārtceļus, kā iegūt izdevīgākus nodokļus, ir jūsu priekšrocība. Tas vairāk ir jautājums par politisko gribu kaut ko mainīt.
Tā tas ir. Pirmkārt, likums vienmēr nāk par vēlu. Vienmēr būs kāds uzņēmējs vai noziedznieks, kurš būs atradis kādu gudrāku pieeju. Un mēs vienmēr šajā cīņā iesaistāmies par vēlu. Taču tas, ko mums ir izdevies panākt, tostarp šajā valstī – lai arī jūs esat atradis legālu veidu, kā apiet likumu, mēs to varam padarīt publiski zināmu, un sabiedrība var pateikt, ka mēs to nevēlamies. Kauns! Tas palielinās spiedienu vai nu mainīt likumu, vai nu liks uzņēmumam mainīt savu darbību. Jo šādi sabiedrībai nevajadzētu darboties. Ir jādomā par apkārt notiekošo, jo tam būs ilgtermiņa izmaksas.
Vai jums ir sajūta, ka no vienkāršās sabiedrības vai uzņēmēju puses ir šī vēlme kaut ko mainīt? Jo daudziem vienkāršajiem strādniekiem nauda ir vajadzīga tagad un tūlīt un par nodokļu maksāšanu vai nākotni neviens nevēlas domāt. Savukārt uzņēmuma mērķis ir peļņa. Kāpēc kaut ko mainīt?
Ja šī uzņēmuma peļņa netiek ieguldīta cilvēku labklājībā, ja tā nepalielina pilsoņu algas? Par ko tad mēs runājam? Nevar būt tā, ka uzņēmumi plaukst, bet valsts kase tiek pildīta ar nodokļiem no vienkāršo darbinieku algām. Uzņēmēji izmanto mūsu zemi, mūsu ūdeni un tā tālāk, tāpēc viņiem ir jābūt lielai daļai no valsts ieņēmumiem. To saprot jebkurš darbinieks. Jūs nevarat vadīt valsti, balstoties tikai uz niecīgajiem algu nodokļiem.
Šis ir jautājums gan par politisko gribu, gan par sabiedrības organizāciju.
Mēs Eiropas Savienībā esam panākuši, ka uzņēmēji nepiesārņo mūsu upes, mēs esam panākuši, ka produkti atbilst augstiem kvalitātes standartiem. Nākamais solis ir nodrošināt, ka uzņēmēji dara to, kas viņiem būtu jādara sabiedrības labā.
Mēs esam nonākuši brīdī, kad šī Eiropas Parlamenta sasaukuma pilnvaru termiņš tuvojas beigām. Daudz kas ir paveikts, un noteikti ir arī vēl daudz darāmā. Kas ir tā bagāža, ko jūs atstājat nākamajam Eiropas Parlamentam tieši jautājumos par cīņu pret naudas atmazgāšanu un izvairīšanos no nodokļiem?
Es teiktu, caurskatāmība kā tāda. Cilvēkiem ir svarīgi zināt, kas notiek. Vai tas ir biznesā, vai politikā. Taču nākamajam parlamentam lielā cīņa būs par likuma varu, lai pārliecinātos, ka Eiropas Savienības dalībvalstis paliek demokrātiskas – ka jums ir brīvi mediji, ka jūs varat uzticēties savām tiesām, ka mēs cīnāmies pret diskrimināciju. Ir vairākas valstis, kā, piemēram, Polija, Ungārija, arī Rumānija un Itālija, kuras virzās prom no tā, ko vēlas katrs pilsonis, – tā ir uzticība valdībai un vienāda attieksme likuma priekšā.
