Karls Bilts šonedēļ viesojās Rīgā, un viņu uz sarunu aicināja LTV žurnāliste Ina Strazdiņa.

Ina Strazdiņa: Priecājamies jūs redzēt Rīgā. Vispirms vēlos jums vaicāt – jūs esat sacījis, ka Krievijas iebrukums Ukrainā būs Putina ēras beigas. Vai jūs redzat, ka tā notiek?

Karls Bilts: Vēl neredzu to notiekam, bet domāju, ka tā būs. Putins slīdēs lejup šajā zaudējumā Ukrainā. Viņš turpinās šo karu, kamēr vien būs Kremlī. Mūsu politikai ir jābūt mērķētai uz to, lai viņš zaudē, cik vien drīz iespējams. Bet viņš noteikti zaudēs. Viņa uzvara nav iespējama.

Vai Rietumu līderi ir par to pietiekami pārliecināti?

Līdz šim – jā! Domāju, ka viņi nav vēl pietiekami sapratuši, ka tas var prasīt diezgan ilgu laiku. Tāpēc mums ir jāvirza viss iespējamais atbalsts Ukrainai – gan finansiālais, gan militārais – tā, lai tas būt ilgtspējīgs.

Līdz šim, un pilnīgi saprotami, ir bijušas dažādas atbalsta politikas, lai tiktu galā ar īstermiņa problēmām – sankcijas, militārais, politiskais atbalsts, un viss ļoti labi un veiksmīgi, daudz vairāk, nekā Kremlis gaidīja. Bet tagad ir jautājums, vai tas saglabāsies ilgtermiņā.

Izskanējušas arī bažas par Rietumu sabiedrību nogurumu no kara...

Jā, ir daudz runu par nogurumu. Bet nedomāju, ka tā notiks. Protams, mēs visi gribētu, lai karš beigtos rīt. Bet, tā kā Putins visu turpina un turpinās, mums ir jāpretojas un jāpalīdz Ukrainai pretoties. Nedomāju, ka tas mainīsies. Daudzi runā par inflāciju un enerģijas cenām. Jā, tas viss būs. Bet nedomāju, ka tas ietekmēs sankcijas vai mūsu atbalstu Ukrainai.

Arī Zviedrija noteikti izjūt energoresursu cenu kāpumu.

Daļēji. Mums nevajadzētu aizmirst, ka enerģijas krīze sākās vēl pirms kara. Un tam nav nekāda sakara ar sankcijām. Tam ir daudzu citu iemeslu, piemēram, atkopšanās no Covid-19 notika daudz ātrāk, mums bija problēmas ar piegādēm globālajā ekonomikā, inflācija. Līdz ar to enerģijas krīzei ir mazs sakars ar karu. Protams, citādi ir ar gāzes problēmām, bet mēs saskarsimies ar gāzes krīzi vēl ilgu laiku neatkarīgi no kara un sankcijām.

Kā jūs vērtējat drošības situāciju Baltijā? Ir ļoti daudz bažu un pati Krievija mēdz norādīt, ka mēs varam būt nākamie aiz Ukrainas. Kā jūs to redzat?

Īstermiņā es pārlieku nesatrauktos. Krievijas militāristiem jau tā ir pietiekami daudz problēmu, maigi sakot. Ja palūkojamies uz Krievijas karaspēku, kas ir mūsu reģionā, tā nav daudz. Visi spēki ir koncentrēti Ukrainā un cieš nozīmīgus zaudējumus.

Ja raugāmies uz ilgtermiņa attīstību šeit, tad ir ārkārtīgi svarīgi, lai Zviedrija un Somija pievienojas NATO, kas transformēs visa Baltijas reģiona stabilitāti un aizsardzību. Un tas, es ceru, šo reģionu padarīs vēl drošāku.

Kā norit sarunas par Zviedrijas pievienošanos NATO? Process ir sācies, viss izskatās stabili, taču Turcija izteikusi iebildumus. Kā jūs paredzat šo sarunu iznākumu?

Es ceru, ka viss beigsies ar to, ka Turcija piekritīs mūs dalībai NATO. Ja jūs man prasāt, kad tas notiks, es saku – nezinu. Turcijā tuvojas vēlēšanas, un liela ietekme ir arī iekšpolitikai. Pirms desmit dienām Helsinkos bija detalizētu sarunu kārta, un vēl būs sarunas. Bet esmu diezgan pārliecināts, ka iznākums būs labs.

Vai zviedri kopumā ir priecīgi par gaidāmo pievienošanos NATO?

Priecīgi nebūtu īstais vārds, jo jūs nevarat priecāties par karu. Bet tas, ka zviedru sabiedrībā ir liels atbalsts NATO, tas gan. Pirms gada daudziem zviedriem tas nebūtu bijis iedomājams. Un tad pienāca 24. februāris, un cilvēki, kuri pirms tam sacīja, ka nekas tāds otrreiz neatkārtosies, diezgan ātri mainīja savas domas, un tagad par to vispār vairs nav diskusiju.

Jums ir ļoti liela pieredze ārpolitikā gan kā Zviedrijas ārlietu ministram, gan kā premjeram. Ja šobrīd jūs būtu premjerministrs, vai jūs ieteiktu runāt ar Putinu vai Lavrovu, vai Krieviju vispār?

Es noteikti nerunātu ar Lavrovu. Manuprāt, viņš kā uzticams sarunu biedrs Rietumiem jau ir zudis. Viņš pats sevi ir iznīcinājis. Kas attiecas uz Putinu, tad daži – Turcija, Francija – ar viņu runā, un, manuprāt, tas ir pieņemami, ja viņi cenšas saprast situāciju.

Bet nedomāju, ka šobrīd ir jebkāda telpa sarunām, diskusijām, jo, manuprāt, Putins tam nav gatavs. Putins negrib runāt, viņš grib uzvarēt. Un viņš joprojām tic, ka var uzvarēt, lai gan patiesībā nevar.

Mūsu galvenais uzdevums Eiropas un ASV politikā ir atbalstīt Ukrainu tā, lai absolūti skaidri parādītu, ka Putins nevar uzvarēt. Un ļoti skaidri likt saprast arī pašiem krieviem un cilvēkiem, kas ir ap Putinu, ka šī būs lielākā neveiksme viņu valstij, ja tas tā turpināsies.