Turcija patlaban cīnās ar lielām finanšu un ekonomikas grūtībām, tāpēc vidusmēra pilsoņi ir aizņemti ar ikdienas problēmām, bet NATO paplašināšanās nešaubīgi nodarbina Turcijas politisko eliti – pozīcijas un opozīcijas partijas, žurnālistus un analītiķus.
Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana nostāja arvien paliek nemainīga – nedz Somija, un jo īpaši Zviedrija nedrīkst pievienoties NATO, kamēr izmitina pie sevis aizliegtās kurdu politiskās organizācijas biedrus.
Erdogans sacījis: "Kā valsts, kas maksā par NATO, mēs vēlamies redzēt konkrētus soļus, nevis beztermiņa diplomātiskus paziņojumus par jautājumiem, kas skar mūsu nacionālo drošību."
Politisko zinātņu profesors Berks Esens vairāk paskaidroja par Erdogana nostāju: "Erdogans noteikti ir tas cilvēks, kurš ir pacēlis šo jautājumu kā Turcijas prezidents, bet tas noteikti neuztrauc viņu vien. Šis ir viens no jautājumiem, kur Erdogana pozīcija sakrīt ar Turcijas ierasto ārpolitiku, proti, pat tad, ja Erdogans nebūtu prezidents, jebkurš cits valdības vadītājs rīkotos tāpat. Turcijai jau sen ir strīds ar Zviedriju, kas ir uzņēmusi Turcijā un Eiropas Savienības dalībvalstīs par teroristiem klasificētās grupas "PKK" biedrus."
Erdogana draudi izmantot veto, bloķējot Zviedrijas un Somijas tālāko ceļu uz NATO, ir ļoti ticami, uzskata analītiķi, jo šādā veidā viņš arī gūst labumu.
"Pirmkārt – pašmāju sabiedrībai viņš sevi nodemonstrē kā spēcīgu līderi, kas var izturēt Rietumu spiedienu, kā to līdzīgi dara Orbāns Ungārijā. Un vēl tas pastiprina Erdogana tirgošanās spēku ar Putinu. Līdz šim Erdogana valdība ir ieturējusi balansa pozīcijas attiecībā uz Krievijas karu Ukrainā. Turcija ir atbalstījusi Ukrainas teritoriālo integritāti un palīdzējusi arī militāri, īpaši ar droniem. Taču tajā pašā laikā Turcija nepievienojas Eiropas Savienības noteiktajām sankcijām pret Krieviju, Turcija arī nav aizslēgusi savu gaisa telpu Krievijas lidmašīnām. Un izskatās, ka visas puses to pieņem. Un šādos apstākļos Erdogans var diktēt noteikumus," atzīmēja Esens.
Taču Erdogans ir arī pietiekami pragmatisks, lai saprastu, cik tālu iet, īpaši apstākļos, kad paša valstī ir pamatīga ekonomiskā lejupslīde. Un eksperti uzskata, ka izšķirošā kārts šoreiz ir ASV rokās, kas Turcijai ir noteikušas sankcijas ieroču iepirkumos, bet kas varētu tikt atceltas apmaiņā pret Turcijas "jā" vārdu Zviedrijai un Somijai.
Savukārt par Krievijas iesākto karu Ukrainā Turcijas sabiedrībai ir divējāda nostāja.
Esens norādīja: "Lielākā daļa cilvēku ir pret šo karu un ir nobažījušies par Krievijas ambīcijām izplesties. Šis karš notiek mūsu kaimiņos. Melnā jūra, kas mūs abas savieno, ir ļoti svarīga Turcijas drošībai. Taču noteiktā daļā Turcijas sabiedrības un mediju šī situācija tomēr ir līdzīga kā Ungārijā un Bulgārijā, proti, joprojām dzīvs ir Eirāzijas sentiments – proti, ir cilvēki, kuri vaino NATO, proti, ka tā ir provocējusi šo krīzi.
Savukārt valdībā un pats Erdogans kā autoritārs līderis nav bijis priecīgs par to, ka Rietumi kritizē Turciju par cilvēktiesību pārkāpumiem, tāpēc Putins šajā ziņā ir bijis ērts diplomātiskais sabiedrotais, un daļas sabiedrības proeirāziskie uzskati dod viņam aizsardzības iespējas."
Arī resursu ziņā Turcija nav pilnīgi neatkarīga no Krievijas – vismaz 30% dabasgāzes tā iegūst tieši no Krievijas un īsti negribētu zaudēt šo avotu vai par resursiem maksāt dārgāk. Un Krievijas rokās ir vēl viena kārts – Sīrija. Tur joprojām atrodas Krievijas karaspēks, kas ir gatavs sākt ofensīvu Idlibas provincē, izraisot jaunu lielu bēgļu plūsmu uz jau tā bēgļu pārņemto Turciju.
KONTEKSTS:
Somija un Zviedrija ilgstoši atturējās no iesaistīšanās aliansē. Taču Krievijas iebrukums Ukrainā radikāli mainīja drošības situāciju Eiropā, un abās valstīs politiķu un sabiedrības vidū zibenīgi pieauga atbalsts dalībai NATO.
18. maijā gan Somija, gan Zviedrija iesniegušas pieteikumus dalībai NATO.
Par gaidāmo alianses paplašināšanos pozitīvi izteikusies gan NATO vadība, gan arī daudzas NATO dalībvalstis, taču bažas rada Turcijas paziņojums, ka tā neatbalsta šo valstu iestāšanos NATO. Alianses vadība un dalībvalstis cer atrisināt situāciju, neaizkavējot gaidāmo paplašināšanos.
Latvijas valdība jau ir atbalstījusi abu valstu pievienošanos aliansei. Arī Igaunija to ir izdarījusi.
Tikmēr Krievija, kas pirms kara Ukrainā pieprasīja NATO paplašināšanās pārtraukšanu, pēc sākotnējā sašutuma par Somijas un Zviedrijas gaidāmo dalību NATO mainīja retoriku, sakot, ka šo abu valstu iestāšanās NATO nemaz Krieviju tik ļoti neuztraucot.
