Nesen Kasjanovs viesojās Rīgā un runāja par diezgan bezcerīgu ainu dzimtenē nedēļas nogalē gaidāmo prezidenta vēlēšanu priekšvakarā.
“Šīs vēlēšanas atšķirsies. Uz slikto pusi. Ja kādreiz visi domāja, ka vēlēšanas nav pietiekami brīvas un taisnīgas, bija sabiedrības viedokļa manipulācija, falsifikācija, tad tagad pašreizējā vara padarījusi šīs vēlēšanas par pilnīgu imitāciju.
Es tās pat nesauktu par vēlēšanām, bet par referendumu par uzticību Vladimiram Putinam,” norādīja Kasjanovs.
Viņš neslēpa, ka vairums to pilsoņu, kas vēlas pārmaiņas un redzēt demokrātisku valsti, ir pesimistiski un vīlušies.
Iesaistīšanās bruņošanās sacensībā - pašnāvība Krievijai
Toms Pastors: Dzirdēts arguments, ka tomēr Krievijai nepieciešama stingra roka un Putina labā ir ne tikai administratīvie resursi. Kā jūs raugāties uz viedokli, ka lielākā daļa iedzīvotāju Krievijā nemaz nevēlas liberālu un demokrātisku Krieviju?
Kasjanovs: Es teikšu tā, ka tas ir jautājums par manipulēšanu ar sabiedrības viedokli. Jā, Vladimiram Putinam ir liels atbalsts. Balstoties uz neatkarīgu sociologu viedokli, es domāju, ka šis atbalsts sasniedz aptuveni 50% un aptuveni tā vienmēr ir bijis jau kopš pirmajām vēlēšanām 2000. gadā, kad viņš ieguva 52% balsu. Tad tā bija tīra uzvara. Pēc tam tika ieviestas dažādas metodes, lai parādītu, ka it kā atbalsta kādi 65%, 90% un tā tālāk. Tāpēc, jā – nevar neatzīt, ka Putinam ir liels atbalsts, taču šis atbalsts ir balstīts propagandā.
1. martā ikgadējā uzrunā mēs redzējām Putina atskaiti par pēdējiem sešiem gadiem, kurā tika apgalvots, ka cilvēki sākuši labāk dzīvot, un solīts, ka nākamos sešus gadus dzīvos vēl labāk.
Taču pats galvenais ir, ka runas lielāko daļu Putins veltīja, teiksim tā, draudiem.
Tas bija domāts Krievijas vēlētājam, lai pilsoņu vidū radītu mobilizācijas efektu. Nobaidīt, ka mums it kā draud karš. Mums visiem jābūt gataviem kopā iesēsties ierakumos, atvairīt uzbrukumu un tā tālāk. Ir radīta tāda atmosfēra, ka it kā ļaunie amerikāņi kopā ar visu NATO grib Krievijai atņemt suverenitāti un tā tālāk. Tāpēc liela daļa sabiedrības Krievijā tik tiešām domā – kurš tad vēl, ja ne Putins?
Viņš vienīgais mūs glābs no ļaunajiem un sliktajiem Rietumiem. Jūs zināt, ka aptuveni puse valsts iedzīvotāju iegūst informāciju no viena avota – centralizētās televīzijas. Viņiem nav iespējas arī dzirdēt citus viedokļus vai kaut ko salīdzināt vai novērtēt tos vai citus notikumus savā valstī un ārpus tās un izdarīt savus secinājumus.
Tāpēc viņi vadās pēc tās propagandas, ko viņi dzird – Krieviju grib padarīt vāju, pazemot un tā tālāk.
Bet Putins mūs it kā paceļ no ceļiem, atjauno bijušo varenību un tamlīdzīgi. Jūs droši vien skatieties Krievijas televīzijas kanālus un redziet, kā tas tiek darīts. Tāpēc viennozīmīgi tas rada efektu par labu tam, ko vēlas Putins; un atbalsts viņam, kas ir aptuveni 50%, saglabāsies, vienīgi mums pateiks, ka viņu atbalsta kādi 65%, varbūt pat lielāku skaitli uzzīmēs un pateiks, ka kādi 70%.
Jūs jau minējāt Putina uzrunu, kurā tik liela uzmanība pievērsta jauniem ieročiem. Vai tā, jūsuprāt, bija tikai pirmsvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa vai kas vairāk? Jaunā Aukstā kara pazīme, varbūt vēl kas cits?
Līdz ar šiem priekšvēlēšanu vēstījumiem un šādas atmosfēras veidošanu viennozīmīgi tā ir arī apbruņošanās sacensību izprovocēšana. Putins faktiski atzina, ka viņa vadībā tiek pārkāptas starptautiskās vienošanās par vidēja rādiusa raķešu ierobežošanu un tā tālāk. Ar to tiek signalizēts, ka Krievija ir gatava bruņošanās sacensībām. No vienas puses, viņš it kā aicina visus pie sarunu galda, izdarot spiedienu un draudus, lai viņi sēstos kopā ar viņu, bet, no otras puses, demonstrē, ka Krievija ir gatava bruņošanās sacensībām. Tā, protams, ir pašnāvnieciska politika, kas novedīs valsti pie sagrūšanas.
Ja mēs iesaistīsimies bruņošanās sacensībās pret visu civilizēto pasauli, tā Krievijas Federācijai būs katastrofa.
Sentimentalitāte pēc PSRS - Putina pasaules uzskats
Putins kārtējo reizi arī izteicās, cik viņam ir žēl, ka sabruka Padomju Savienība. Vai tā ir tikai tāda politiskā retorika vai aiz tā slēpjas reālas teritoriālās pretenzijas, izņemot tās, kuras mēs jau zinām, piemēram, Ukrainā?
Es domāju, ka tāds ir viņa pasaules uzskats. Tā viņš redz lietas. Tāpat kā mēs visi viņš uzauga un mācījās Padomju Savienībā.
Viņam tāpat kā gandrīz visiem citiem, kas savulaik strādāja VDK, palikusi mīlestība pret PSRS.
Tāpēc arī viņš publiski paziņoja, ka PSRS sabrukšana ir lielākā 20. gadsimta katastrofa, un tāpēc viņam tik tiešām par to ir žēl.
Es nedomāju, ka tas ir tieši saistīts ar konkrētām teritoriālām pretenzijām. Tas ir pasaules uzskats, taču, tam attīstoties, var arī parādīties kaut kādas teritoriāla rakstura pretenzijas. Mēs redzam Krimas aneksijas piemēru, kas pilnīgi sagrāva Eiropas drošības sistēmu un, protams, uz ko mēs nevaram vienkārši pievērt acis. Tāpēc es ar izpratni raugos uz Rietumu, Eiropas Savienības un ASV pozīciju attiecībā pret šādu bezatbildīgu politiku, kas grauj Eiropas drošības sistēmu.
Krievijas ārpolitika - atkāpe no pārējās pasaules
Kā jūs kopumā raugāties uz Krievijas pašreizējo ārpolitiku – gan Ukrainā, gan arī par to, kas notiek Sīrijā?
Es uz to raugos ar lielu vilšanos.
Tas, kas notiek Ukrainā saistībā ar Krimas aneksiju un militārā atbalsta sniegšanu Donbasā, ir absolūti nepieņemami.
Man gribētos ticēt, ka kopējiem spēkiem, pirmkārt, Donbasā situācija tiks noregulēta un pilnībā tiks atjaunota Ukrainas teritoriālā nedalāmība un suverenitāte. Protams, Krimas jautājums paliks aktuālāks, un to atrisināt ir grūtāk nekā Donbasa jautājumu. Es piekrītu tiem, kas gribētu Ukrainā redzēt miera uzturēšanas misiju ANO vadībā Donbasā un izvietot to uz robežas ar Krieviju.
Sīrijas jautājumā mans viedoklis nedaudz atšķiras no citiem, jo uzskatu, ka Krievija kā pastāvīgā ANO Drošības padomes dalībvalsts ir atbildīga visu pasauli satricinošo konfliktu risināšanā un Sīrija ir viens no šiem piemēriem. Cīņa ar starptautisko terorismu ir visu ANO Drošības padomes locekļu uzdevums.
Tāpēc mums tur ir jārīkojās, taču ne tā, kā to pašlaik dara Putins. Nevis nostāties pret visu civilizēto pasauli, bet jābūt ierindā kopējā starptautiskajā cīņā ar terorismu.
Tā, kā Krievija to darīja 2001., 2002. gadā, kad Afganistānā mēs visi kopā cīnījāmies ar “Al Qaeda”. Tagad tā ir "Daīš". Un tām piecām ANO Drošības padomes valstīm, kas ir atbildīgas par miera uzturēšanu uz planētas virsas, ir jābūt vienotām cīņā pret terorismu, kas grauj noturīgu attīstību.
Latvijas krievi izvēli jau ir izdarījuši - palikt Latvijā
Kā jūs raugāties uz krievvalodīgo kopienām tādās valstīs kā Latvija? Vai Kremlis to izmanto kā savas ietekmes sviru vai kā kaut ko citu?
Ja runājam par Latvijā dzīvojošajiem krieviem, man liekas, ka viņi savu likteni jau ir izlēmuši. Viņi grib dzīvot Latvijā un mīl Latviju.
Viņi dzīvo Eiropas Savienības dalībvalstī un tur nav nekādu problēmu, nedomāju, ka viņi gribētu atgriezties Krievijas Federācijā.
Tomēr liela daļa no viņiem atbalsta Putinu...
Es domāju, ka viņi atbalsta Putinu tādā etnisko un kultūras saišu līmenī, jo viņiem liekas, ka, lūk, tur tiek teiktas pareizās lietas.
Taču viņi negrib būt šī procesa dalībnieki, nevēlas, lai Putins valdītu pār viņiem. Viņi grib visu vērot no malas.
Dzīvot Latvijā, kritizēt vietējo varu, atbalstīt Putinu, jo viņš, redz, ir īsts vecis, runā pareizās lietas, īsts valsts vadītājs. Tā ir tāda sadzīviska uztvere, taču kopējais skatījums, kad runa ir par pašu dzīvi un savu ģimeņu dzīvi, manuprāt, ir skaidri noformulēts, un viņi negrib dzīvot zem diktatoriska režīma jūga. Viņi grib dzīvot brīvā Latvijā.
Tā kā es nedomāju, ka krievvalodīgo kopienai šeit, Latvijā, ir kādi ļauni nolūki. Taču viennozīmīgi vairākos sadzīviskos jautājumos kāds var mēģināt uzkurināt situāciju un noskaņot viņus pieprasīt atrisināt vienu vai otru jautājumu.
Apjukusī demokrātija
Ja raugāmies uz Borisa Ņemocova traģisko nāvi. Kā tā ir ietekmējusi visu politisko opozīciju? Jums pašam nav bail? Vai kolēģiem?
Borisa Ņemcova vārds tagad ir kļuvis par vienotības simbolu.
Diemžēl šāda vienotība iespējama tikai viņa nāves dienā, kad Maskavā un citās pilsētās mēs izgājām ielās protesta gājienā viņa piemiņai. Taču reālajā politiskajā dzīvē diemžēl šāda apvienošanās nenotiek. Tāpat kā iepriekš mums nav vienota kandidāta prezidenta vēlēšanās. Valsts Domes vēlēšanās arī nav vienota saraksta, pat reģionālajās vēlēšanās nav. Tāpēc mēs nevaram izpildīt liberāli un demokrātiski noskaņoto cilvēku vēlmi pēc politiskās pārstāvniecības, reālas politiskās grupas, tostarp mana partija, to nevar nodrošināt.
Demokrātiskā opozīcija atrodas pilnīgā apjukumā, un diemžēl tāpēc mēs esam daļēji atbildīgi par to, kas tagad notiek valstī.
Mūsu nespēja apvienoties un spert pareizus politiskos soļus noved pie arvien lielākas Krievijas vēlētāju vilšanās. Daudzi vienkārši aizbrauc uz ārzemēm. Tie, kuri var, iegūst pastāvīgas uzturēšanās atļaujas. Vēl daži cer, ka situācija savā valstī uzlabosies.
Baidos vai nē – Krievijas Federācijā katrs cilvēks baidās par savu dzīvību.
Tas var notikt ar jebkuru – vai nu piekaut, vai nogalināt, vai atņemt īpašumu un vienkārši arestēt. Krievijā nav sajūtas, ka tevi un tavas tiesības kāds aizstāv. Policija pilsoņus neaizsargā, policija aizsargā varu no pilsoņiem. Tāpēc viennozīmīgi - pašlaik situācija mūsu valstī diemžēl ir vienkārši briesmīga.
Krievija būs demokrātiska, un Putins nav mūžīgs
Kā raugāties uz Krievijas nākotni?
Es ticu, ka Krievijas nākotnē ir demokrātiska valsts. Mēs pārdzīvojam nopietnus izaicinājumus, taču esmu pārliecināts, ka valsts izturēs.
Putins nav uz mūžīgiem laikiem, neraugoties uz to, ka tā to gribētu viņa atbalstītāji un propagandisti, kuri apgalvo, ka Krievija ir Putins un Putins ir Krievija. Tā nav. Ir Krievijas Federācija un krievu tauta, un ir Putins. Es vienmēr aicinu nejaukt šīs lietas. Jā, Vladimirs Putins grib, lai Rietumos domātu tikai tā, taču tā nav.
Agri vai vēlu, un es domāju, ka ilgāk par šiem sešiem gadiem šis režīms nenoturēsies, un viennozīmīgi būs pārmaiņas.
Tāpēc es sapņoju, ka mēs pārvarēsim šīs problēmas bez nekādām revolūcijām un vardarbības konstitucionālā ceļā. Diemžēl pašlaik man tas neliekas reāli, taču es ticu, ka šis laiks pienāks.
Taču tikpat iespējams, ka Putina mantinieks varētu būt vēl sliktāks.
Nu, ne obligāti sliktāks, var būt tāds pats vai pat kaut ko sākt mainīt, jo tā, kā pašlaik viss ir – tā nevar turpināties. Pārmaiņas ir vienmēr. Vai nu globālas, vai ne tik globālas. Pārmaiņu ātrums arī var būt atšķirīgs, tāpēc pašlaik nevaram neko prognozēt par to, kā tiks izvēlēts Putina mantinieks – vai būs ārkārtas vēlēšanas, vai kas cits. To mēs nezinām. Taču mums ir tam jābūt gataviem.
Paldies par interviju !
