Krievija līgumu ar Sīrijas valdību par pastāvīgām militārajām bāzēm parakstīja jau janvārī, bet Maskavā parlaments to balsojumā apstiprinājis tikai šonedēļ pirms vienošanos iesniegt parakstīšanai prezidentam Vladimira Putina, lai tā stātos spēkā.
Līgums paredz, ka Krievija nomās Sīrijas Tartūsas karaflotes bāzi Vidusjūras krastos uz vēl 49 gadiem, ar iespēju vienošanos pagarināt uz vēl ilgāku laiku. Vienlaikus Maskava paziņojusi par plāniem jūras spēku bāzi Tartūsā ievērojami paplašināt.
Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu otrdien pēc balsojuma parlamentā paziņoja, ka Krievija Tartūsā ir sākusi „formēt pastāvīgu klātbūtni” un bāzi paplašinās, lai tajā vari izvietot 11 karakuģus. Saskaņā ar krievu mediju vēstīto, pašlaik bāze spēj uzņemt tikai vienu Krievijas karakuģi.
Vienošanās arī paredz Krievijas tiesības bez termiņa izmantot Hmeimimas gaisa spēku bāzi, kuru tā jau izmantojusi pēdējos pāris gados ar uzlidojumiem atbalstot Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīmu.
Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs norāda, ka Maskavai izdevies veiksmīgi atbalstīt Asadu, kurš ir konsolidējis varu, un Krievija savu ietekmi grib tikai palielināt. Un viens no veidiem ir paplašināt bāzes:
„Paplašināt bāzes, paplašināt savu ietekmi Sīrijā un, iespējams, ilgtermiņā arī plašākā reģionā. Mēs tagad lasām par grupējuma „Islāma valsts” tuvojošos sakāvi, ka Irākā izmesti ārā, Sīrijā arī tūlīt tiks sakauti. Bet Sīrijā vēl ir tālu no miera un stabilitātes. Sīrijā vēl ir nemiernieku kontrolētās teritorijas. Ir nemiernieki, ko atbalsta Turcija, ir kurdu kontrolētās teritorijas. Jautājums ir, ko Asads ar visiem šiem separātistu reģioniem darīs? Un Krievija spēlēs milzīgu lomu konflikta turpmākajā attīstības gaitā.”
Hiršs norāda, ka Krievijai bāzes Sīrijā nozīmē arī spēcīgāku kārti plašākā ģeopolitiskā spēlē:
„Tuvajos Austrumos notiek plašāka ģeopolitiska sāncensība starp šiītiem un sunnītiem, starp Irānu un Saūda Arābiju. Un, protams, Krievija arī grib kaut kādu ietekmi un veidu, kā ietekmēt notiekošo. Jo tādā veidā viņi var tirgoties gan ar Irānu, kas ir tuvāka Asada režīmam, gan Saūda Arābiju, kas ir diezgan kritiska pret Asadu un vairāk atbalsta nemierniekus. Tā ir diezgan liela ģeopolitiska spēle, kurā iesaistītas ne tikai Saūda Arābija, Irāna, bet arī Krievija, ASV, Turcija un citas reģiona valstis.”
Maskavai militārā klātbūtne Tartūsas karaflotes bāzē bijusi jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, un Kremlis tuvas attiecības ar Sīriju saglabāja arī pēc Padomju Savienības sagrūšanas.
2015.gadā Krievija iesaistījās Sīrijas karā atbalstot prezidenta Asada režīmu. Tas divu gadu laikā krietni izmainīja spēku samēru par labu Damaskai – opozīcijas kaujinieku grupas sāka strauji zaudēt teritorijas. Decembrī Putins pats ieradās Sīrijā, lai paziņotu, ka ir sakauti džihādistu grupējumi kā „Islāma valsts”, un Krievija sāk daļēju spēku izvešanu no Sīrijas, tiesa, daļu kontingenta atstājot uz palikšanu.
Vienlaikus konflikta politiskais noregulējums joprojām nav rasts, bez sekmēm decembrī noslēdzās arī kārtējais Apvienoto Nāciju rīkotais miera sarunu raunds Ženēvā.
Paralēli Krievija vēlas janvārī rīkot miera sarunas Sočos, ko Sīrijas opozīcijas grupas jau noraidījušas kā mēģinājumu apiet ANO vadīto miera procesu. Piesardzīgs par Kremļa plāniem ir arī ANO īpašais sūtnis Sīrijas jautājumos Stafans de Mistura. Nesen vizītē Maskavā viņš atzina, ka Ženēvas sanāksme nebija īpaši sekmīga, tomēr uzsvēra, ka politiskais risinājums jāpanāk Ženēvas procesa ietvaros:
„Ženēvā mums nebija laba sanāksme. Jūs to zināt, un es to zinu. Tādēļ mums ir jāstrādā, lai nodrošinātu, ka Ženēvas sarunās panākam izrāvienu. Jo šim starptautiski atzītajam Apvienoto Nāciju vadītajam procesam nav alternatīvas.”
Mistura cer nākamo Ženēvas sarunu kārtu starp Sīrijas valdības un opozīcijas delegācijām rīkoy janvāra nogalē, uzsvaru liekot uz diskusijām par konstitūciju un vēlēšanām.
