Par to, kāda ir situācija Krimā, ar Refatu Čubarovu sarunājās LTV žurnālists Gints Amoliņš.

Gints Amoliņš: Cik liela nozīme bija triecieniem, kas tika vērsti pret Krievijas bāzēm Krimā?

Refats Čubarovs: Divi sprādzieni, kas nodarīja ļoti būtiskus zaudējumus Krievijas okupantu armijai. 9. augustā militārais lidlauks Fedorukas ciemā pie Saki pilsētas – iznīcināti vismaz deviņi moderni Krievijas iznīcinātāji. 16. augustā tika iznīcināta ļoti liela munīcijas noliktava Džonkojas rajonā. Citi sprādzieni iznīcināja apakšstaciju, kas apkalpo dzelzceļu.

Jums jāzina, ka Džonkoja Krimā ir īpašs transporta mezgls. Un pirmajā gadījumā Krievijas specdienesti teica, ka tā ir neuzmanīga smēķēšana un tāpēc tika iznīcinātas deviņas lidmašīnas. Otrajā gadījumā viņi ilgi domāja, tad paziņoja, ka tas tomēr ir sabotāžas akts.

Patiesība ir tāda, ka neatkarīgi no tā, ko viņi saka un lai ko kāds teiktu par šo sprādzienu cēloņiem, Krievijas sabiedrība ir pārliecināta, ka tās ir Ukrainas puses darba sekas.

Un tas ir labi, lai viņi tā domā. Tas ir tikai sākums.

Tikai sākums?

Tajā, kas attiecas uz Krimu. Jo Krimas atbrīvošana ir neizbēgama. Un, ja okupējošā puse kaut kādā veidā centīsies pretoties, tad mums paliks tikai viena iespēja – viņus iznīcināt.

Kādu iespaidu šie sprādzieni Krimā atstāja uz krieviem, kas tur dzīvo? Bija vērojamas garas automašīnu rindas, krievu tūristiem bēgot no kūrortiem.

Krima ir ļoti daudznacionāla. Pirms okupācijas tur, ieskaitot Sevastopoli, dzīvoja 2,3 miljoni cilvēku. Bet astoņos okupācijas gados Krievijas puse ar nodomu tur izmitināja aptuveni miljonu Krievijas pilsoņu. Jūs zināt, ka savu iedzīvotāju izmitināšana kara laikā okupētās teritorijās ir viens no kara noziegumu veidiem. Tas ir pretrunā ar visām starptautiskajām tiesībām.

Krievija to dara ar nolūku, lai pat tad, ja tai ir jāaiziet, jāpamet Krima, tā vēlas tur palikt ar saviem cilvēkiem, kurus tā tur tagad izmitina.

Šie cilvēki ir ļoti nobijušies no visa, kas tagad notiek. Viņi jau tā visu šo laiku neaizmirsa, ka ieradušies svešā zemē un ka izmanto svešus resursus. Bet tagad šie sprādzieni viņiem ir parādījuši un devuši tādu signālu, ka tomēr jādodas prom.

Bet Krimā ir arī ļoti daudz cilvēku, kas nepieņem okupāciju, pretojas ar tām metodēm, kas tur ir iespējamas. Pirmkārt, protams, nosaukšu Krimas tatārus, kuri jau pirmajās agresijas un iebrukuma dienās 2014. gada februārī publiski iestājās pret to, desmitiem tūkstoši izgāja ielās. Protams, mums neizdevās apturēt Krievijas armiju, Krievijas tankus – toreiz bija citi laiki. Tagad šie cilvēki ir saņēmuši ļoti lielu uzmundrinājuma lādiņu.

Patlaban notiek pretuzbrukumi Hersonas virzienā, tālāk jau Krima. Donbasā joprojām ļoti smagas kaujas. Harkiva jorpojām tiek apšaudīta no Krievijas puses. Ko jūs sagaidāt no nākamajiem mēnešiem?

Protams, lai kuram civiliedzīvotājam jūs tagad jautātu Ukrainā, viņi visi jums, tāpat kā es un citi, viennozīmīgi teiktu, ka mēs gaidām atbrīvošanu. Taču tajā pašā laikā mēs apzināmies un saprotam, ka īpašo atbildību un nastu nes Ukrainas bruņoto spēku karavīri. Tādēļ jebkurš pretuzbrukums apstākļos, kad Krievijas armija ir ierakusies – tas nozīmē zaudējumus Ukrainas karavīru vidū.

Mēs gribētu, lai atbrīvošana kļūtu iespējama ar mazākiem zaudējumiem. Tādēļ līdz ar pretuzbrukumu mēs ceram, ka jau patlaban milzīgais starptautiskais spiediens pret Krieviju kļūtu vēl lielāks. Lai Krievijai nebūtu spēka pretoties Ukrainas ieročiem.

Jūsuprāt, kāda jēga no Putina skatupunkta bija sākt šo iebrukumu? Impēriskās ambīcijas?

Krievijai Krima bija īpašs placdarms NATO dienvidu flangā, lai to pārveidotu par militāru cietoksni. To parādīja 24. februāris – Krievijas armijas kolonnas no Krimas devās uz Hersonu, Melitopoli, Zaporižju.

Jau toreiz bija skaidrs, ka Krima ir sākums tālākai ekspansijai. Putins uzskatīja Ukrainu par būtisku, bet tomēr tikai vienu posmu viņa agresijai un virzībai uz Rietumiem.

Putinam Ukraina praktiski nozīmē visu. Tā ir gan impēriskās varenības atdzimšana, gan apmierinājums ļoti nozīmīgai iedzīvotāju daļai, kas ilgojas pēc PSRS.

Bet tas arī būtu bijis viens no tādiem spēcīgiem mehānismiem, pat soda vēršana pret jaunajām neatkarīgajām valstīm – pirmkārt Baltijas valstīm, Poliju, Rumāniju, Bulgāriju. Putins gaidīja tādu kā revanšu, atriebību par 1991. gadu.

Revanšs varbūt ir tas, ko viņš sev uzstādīja kā dzīves mērķi – palikt vēsturē kā līderis, kurš, viņaprāt, pacēlis Krieviju jaunā varenībā.

Pirms dažām dienām Lietuvā man pajautāja – vienā vārdā, kas jums ir Putins? Teicu divos vārdos – Krievijas sagrāvējs. Ar mērķi pacelt Krieviju viņš to iznīcina, un mums viņam ir jāpalīdz.