Tilts starp Eiropu un Āziju – tā mēdz dēvēt Turcijas pilsētu Stambulu, kur tagad dzīvo arī latviete Elizabete Auniņa. Pirms aptuveni piecām nedēļām – laikā, kad Latvija sāka slēgt robežas – Elizabete bija ieplānojusies pārvākties un uzsākt dzīvi Turcijā. Lai arī pārvākšanās nav bijusi viegla, sieviete atzīst, ka palīdzējis tas, ka viņa jau laicīgi izīrēja Stambulā dzīvokli un jau iepriekš pilsētā vairākkārt bija viesojusies.
"Man katrā ziņā bija diezgan vienkāršs pārvākšanās posms. Drīzāk pašai nedaudz sirreāla sajūta, ka ierodies jaunā valstī, gribi satikt draugus un pavadīt laiku ārpus mājas, bet principā pirmās divas nedēļas nav atļauts vispār iziet no mājas, esi pašizolācijā," stāsta Elizabete.
Elizabete rūpīgi ievērojusi karantīnas laiku un visu nepieciešamo – pārtiku, kā arī dažādas mājas lietas – pasūtījusi internetā.
Stambulā esot ļoti labi attīstīta attālinātās iepirkšanās kultūra. Pasūtījumus apmaksā internetā, un atvesto preci noliek pie pašām durvīm.
Pēc karantīnas laika beigām Elizabete sākusi iet ārpus dzīvokļa vienu, divas reizes nedēļā.
"Uz ielām ir maz cilvēku. Kad es dodos uz veikalu, protams, izmantoju masku, cenšos izvēlēties laiku, kad mazajos veikalos šeit, pie mājām, ir mazāk cilvēku, kas ne vienmēr, protams, tik labi izdodas, jo Stambulā ir ļoti daudz cilvēku," atzīst Elizabete.
Lai arī Turcijā ierobežojumi ir daudz liberālāki nekā citviet Eiropā, arī tur kārtības sargi uzrauga cilvēku pulcēšanos. Pirms aptuveni nedēļas Elizabete devusies pastaigā un piedzīvojusi, ka arī Turcijā ikdiena ir mainījusies un brīva pārvietošanās vairs nav iespējama.
"Es biju aizgājusi pastaigā uz parku, kas ir tieši gar Marmoras jūras malu. Uzskatīju, ka pastaigāties gar jūras malu taču nevajadzētu būt problēmām. Bet man ātri vien piebrauca policija un teica, ka tas šobrīd nav atļauts, jo tā skaitās kā pludmale, tātad nav atļauts šeit ne uzturēties, ne pārvietoties, un laipni aicināja doties mājās," saka Elizabete.
Lai arī, kā norāda Elizabete, sākotnēji Turcijas valdība rīkojusies salīdzinoši operatīvi un liegusi cilvēkiem pulcēties, tālākās darbībās pieļautas kļūdas, baidoties par krīzes negatīvajām sekām uz valsts ekonomiku. Tagad ik dienu inficēto skaits turpina krasi pieaugt, mirušo ir vairāk nekā 900.
"Tādēļ, ka ekonomiski daudziem iedzīvotājiem nav iespējams palikt mājās, viņi nevar turpināt darbu no mājām un nopelnīt iztiku sev un ģimenei, tad viņi turpina doties uz darbu un, manuprāt, tā ir viena no lielākajām kļūdām, kādēļ inficēto skaits turpina augt un, visticamāk, arī turpinās augt, sevišķi lielajās pilsētās. 60% gadījumu ir Stambulā, un dažos strādnieku rajonos tie ir īpaši augsti," stāsta Elizabete.
Elizabete uzskata, ka Turcijas iedzīvotājiem pulcēšanās ierobežojumus ir īpaši grūti ievērot, jo viņu kultūrai raksturīga aktīva sabiedriskā dzīve.
Arī Stambulai tik raksturīgā ielu tirgošanās tagad ir pārtraukta, un pilsētā vairs nav tūristu. Vai un kad Stambula atkal būs tāda kā agrāk, to paredzēt nav iespējams.
