Pirms pusgada kādā birojā Parīzē darbojās tobrīd salīdzinoši maz pazīstams satīrisks iknedēļas žurnāls "Charlie Hebdo". Viņi publicēja un joprojām publicē īpaši nesaudzīgas karikatūras par dažādām dzīves jomām. Daļa no tām bija veltītas reliģijai. Tieši šīs karikatūras izsauca radikālo islāmistu atriebības teroraktu, kas prasīja 12 cilvēku dzīvības, no kuriem liela daļa bija šī izdevuma žurnālisti.
"Charlie Hebdo" kļuva zināms vai katrā Eiropas mājsaimniecībā, uzbangoja diskusijas par vārda brīvību. Pagājis pusgads. Vai šīs diskusijas nesušas kādas pārmaiņas Francijas medijos vai sabiedrības uzskatos, par šīm tēmām Latvijas Televīzijas žurnāliste Līva Rauhvargere sarunājas ar laikraksta "Liberation" galveno redaktoru Lorānu Žofrēnu.
Par to, ka "Charlie Hebdo" žurnālsiti tagad strādā "Liberation" telpās, liecina pie redakcijas ēkas dežurējošie bruņotie vīri. Filmēt ārpusi Latvijas Televīzija nedrīkstēja, arī daļu fotogrāfiju drošībnieki lika izdzēst. Saglabāt izdevās vien dažas.
Līva Rauhvargere (L.R.) "Liberation" bija tie, kas uzņēma pie sevis "Charlie Hebdo" izdzīvojušos žurnālistus. Kādas bija jūsu kā profesionāļa un kā cilvēka izjūtas, redzot viņus ierodamies ar apņēmību turpināt strādāt?
Lorāns Žofrēns (L.Ž.) Es cerēju, ka viņi turpinās! Jo labākā atbilde terorismam ir turpināt dzīvot un strādāt tā, it kā terorisms nepastāvētu. Tie puiši vēlas piespiest mūs mainīt dzīves uzskatus. Ignorēšana ir veids, kā nepakļauties šim spiedienam. Tas nav vienkārši izdarāms, jo tas bija milzīgs šoks. Viņi bija mani draugi, daži pat ļoti tuvi draugi.
L.R. Pēc pirmā šoka, kādas bija galvenās tēmas un problēmas, kam šajā kontekstā pievērsās mediji?
L.Ž. Bija vairākas tēmas. Pirmkārt, bija šī milzīgā demonstrācija. Tas bija ļoti mierinoši. Tā bija daudzskaitlīgākā demonstrācija Parīzē, kopš pilsētu dibināja romieši. Nav bijis tik daudz cilvēku ielās. Varbūt tad, kad nacistu armija aizgāja un Francija atguva brīvību, bet, domāju, mazāk nekā šoreiz. Tad - terorisma un tā apkarošanas tēma.
L.R. Kā ar plašo diskusiju par vārda brīvību un par to, vai tai līdzi nāk atbildība, vai tai ir robežas, kuras iespējams pārkāpt?
L.Ž. "Charlie Hebdo" ir satīrisks izdevums. Tas nozīmē - provokatīvs. Ko mēs varam teikt? Viņiem bija tiesības darīt to, ko viņi darīja. Viņi nekad neaizvainoja cilvēkus. Viņi vienkārši radīja dažas karikatūras par reliģiju. Reliģija ir ticība. Jūs varat ticēt un varat neticēt. Ja jūs neticat, jums ir tiesības smieties par citu ticību. Tie ir vārda brīvības pamati. Vārda brīvībai nav jāpakļaujas vairākuma uzskatiem. Francijā ir likumi, kas nosaka, ka vārda brīvībai ir daži izņēmumi - cilvēku nedrīkst saukt par vainīgu, pirms tas nav pierādīts, nedrīkst aicināt uz vardarbību vai to publiski atbalstīt, nedrīkst diskriminēt cilvēkus viņu rases, reliģijas vai izcelsmes dēļ. Tas ir aizliegts. Pārējais ir atļauts.
L.R. Tad jūs sakāt, ka atšķirība ir tajā, vai smejas par konkrētu cilvēku vai arī smejas par idejām?
L.Ž. Jā! Runa pat nav par smiešanos, bet, ja vārdiski uzbrūkat vai aizvainojat cilvēku, var nākties stāties tiesas priekšā. Bet, ja runa ir par idejām, uzskatiem, tad varat brīvi to darīt. Nav pamata šos likumus tagad mainīt. Tā būtu piekāpšanās terorisma priekšā.
L.R. Vai, jūsuprāt, no šī uzbrukuma var gūt kādu mācību priekšdienām vai arī vienkārši jāpieņem, ka vārda brīvība dažkārt var nest šādas sekas?
L.Ž. Jā, bet tā ir teroristu vaina, nevis to cilvēku vaina, kuri zīmē karikatūras. Viņi ir nevainīgi. Teroristi ir vainīgi.
L.R. Jā, nešaubīgi, bet vai ir gūstama mācība?
L.Ž. Bet ir aplami mēģināt to pagriezt otrādi, sakot - viņi aizgāja par tālu, tāpēc nav jābrīnās, ka viņus nogalināja. Pie šāda viedokļa nonāk ļoti ātri, ja sāk teikt, ka viņi aizgāja par tālu. Ja tā sāk uzskatīt, tad ikviens var draudēt ikvienam par viedokli, kam viņš nepiekrīt, un panākt, lai otrs klusē. Tas ir pretrunā brīvības filozofijai.
L.R. Tad mācība ir...
L.Ž. Mācība ir vispirms atrast teroristus, viņu palīgus, finansētājus, arestēt viņus un ielikt cietumā. Pēc tam mums ir politiski jānodala musulmaņu teroristi no musulmaņiem.
L.R. Vai varētu būt tā, ka tās nebija tikai karikatūras, kas izraisīja uzbrukumu, ka fonā bija arī sociālas un integrācijas problēmas, jo uzbrucēji bija dzimuši Francijā?
L.Ž. Es tā neuzskatu. Sociālās problēmas var radīt iespējamu augsni kaujinieciskumam, tā ir taisnība. Bet, ja sociālas problēmas rada terorismu, tad tam būtu jānāk no rietumindiešiem, no afrikāņiem. Terorismu galvenokārt rada civilais karš islāmā. Tā kā mums ir musulmaņi, civilais karš ienāk arī šeit.
L.R. Tad jūs neuzskatāt, ka Francijas valdība vai iestādes var darīt vairāk?
L.Ž. Viņi var darīt vairāk, lai nodalītu teroristus no citiem. Var vairāk integrēt iebraucējus un viņu bērnus. Tas ir galvenais iekšpolitikas mērķis. Bet ir pārāk vienkāršoti teikt - ir sociālas problēmas, tāpēc ir terorisms. Nē, lielākā daļa trūcīgo cilvēku nav teroristi.
L.R. Mēs bijām vietā, kur notika uzbrukumi. Redzējām līdzjūtības zīmītes bojāgājušajiem un cietušajiem, "Charlie Hebdo" karikatūras, kas joprojām izlīmētas uz ēku sienām tuvējā apkārtnē. Bet tagad tās ir jau daļēji noplēstas un pabalējušas. Tur esot, man radās jautājums, vai šādi - simboliskā nozīmē - pusgadu pēc uzbrukuma notikušais varētu izskatīties sabiedrības apziņā? Mazliet pierimis, piemirsts. Vai arī sekas joprojām jūtamas?
L.Ž. Nē, viss turpinās. Ir iznākušas grāmatas par uzbrukumiem un to, kas notika pēc tam. Intelektuālā līmenī diskusijas turpinās. Tas ir nozīmīgs atspēriena punkts jaunai domāšanai Francijā.
L.R. Kādi ir jūsu galvenie secinājumi?
L.Ž. Mans galvenais secinājums - tie puiši nekad neuzvarēs, jo viņu ideoloģija ir stulba, tā ir pretrunā ar vismaz 80 procentu sabiedrības uzskatiem, viņiem šeit nav gandrīz nekāda sabiedriska atbalsta. Tāpēc viņi var uzvarēt tikai ar vardarbību. Bet, ja salīdzinām militāros spēkus, mēs esam stiprāki - mums ir laba armija, labi specdienesti, policija. Viņi zaudēs. Tas prasīs laiku, varbūt veselu paaudzi, bet viņi zaudēs.
L.R. Paldies jums par šo sarunu!
