Vienlaikus Šveice jau tagad izstrādājusi plānus tālākai sadarbībai ar Lielbritāniju neatkarīgi no tā, vai tiks panākta vienošanās starp Londonu un Briseli. Tikmēr tālāko Lielbritānijas un Eiropas Savienības attiecību veidošanā izskan arī pašas Šveices modelis. Latvijas Televīzijas raidījums "Pasaules panorāma" par minēto modeli vaicāja Šveices valsts Sekretāram Roberto Balzaretti, kurš bija ieradies Rīgā, lai svinīgi atklātu Šveices vēstniecības jaunās telpas.
Roberto Balzaretti: Mēs esam gatavi arī tam, ja nebūs vienošanās. Bet, ja būs vienošanās, turpināsies jau esošās attiecības ar Lielbritāniju, un paralēli sāksim runāt par nākotni. Mūsu situācija ir atšķirīga – mums ar Eiropas Savienību ir vairākas vienošanās, kuras negribam izbeigt, gribam, lai tās strādā vēl labāk. Taču tas, kas ir vienojoši, ir fakts, ka arī mēs sajutām nepieciešamību, lai pārējā tauta gribētu iet tālāk pa to pašu ceļu, pa kuru gribam iet mēs. Briti izteica savu viedokli – viņi grib aiziet no Eiropas Savienības. Mums savukārt nāksies pārliecināt savus cilvēkus, ka tas, ko darām sarunās par līgumu ar Eiorpas Savienību, ir labi. Šajā ziņā debates ir ļoti līdzīgas abās mūsu valstīs – diskutējam par to, kas valdībām jādara un ko tauta domā par to. Manuprāt, tam jābūt diskusiju centrā visā Eiropā.
Toms Pastors: Viens no iespējamiem scenārijiem Lielbritānijā ir, ka tā izstājas ar vienošanos un virsroku gūst politiskie spēki, kas grib saglabāt ciešas saites ar Eiropas Savienību. Un tādā gadījumā tiek runāts arī par Šveices modeli, kuru varētu attīstīt arī Lielbritānija. Vai uzskatāt to par iespējamu, un kā jūs raksturotu šo Šveices modeli?
Roberto Balzaretti: Tas, ko mēs esam mēģinājuši un zināmā mērā paveikuši – mēs esam izveidojuši pieeju Eiropas iekšējam tirgum atsevišķās nozarēs. To ļauj līdz šim noslēgtās vienošanās. Par to mēs maksājam, ja tā var teikt, ar speciālas institucionālas sistēmas izveidi, kas pavada šo līdzdalību. Tas ir jautājums par pareizo likumu piemērošanu katrā gadījumā un to, kas notiek, ja parādās viedokļu atšķirība. Tas ir Šveices modelis – piedalīties specifiskās nozarēs, kas ir mums saistošas. Tas bija arī Eiropas Savienības interesēs, un tāpēc arī spējām izveidot šādu modeli.
Ja Lielbritānija būtu ieinteresēta šādā modelī, tad tai būtu jāpārliecina Eiropas Savienība, ka šī līdzdalība pēc izvēles ir arī Eiropas Savienības interesēs, un tad tam tiktu izveidots institucionāls ietvars. Ja viņi izvēlēsies vienkāršotāku līdzdalību, piemēram, balstītu uz visaptverošu brīvās tirdzniecības līgumu, tas jau ir cits modelis.
Katra situācija ir unikāla, taču, manuprāt, mums visiem kopā kā eiropiešiem gan attiecībās ar Eiropas Savienības dalībvalstīm un citām, gan arī savās divpusējās attiecībās nevajadzētu aizmirst, ka tas, kas mums jāpaveic kopā, ir – vispirms jāpadara stiprs viss mūsu kontinents uz pasaules politiskās skatuves un pēc tam jāatrod kopēja izpratne visās detaļās, kurās tas nepieciešams.
