Pasākums “Daugavas vanagu fonda” namā Londonā tradicionāli iesākās ar Latvijas vēstnieces uzrunu, turpinājās ar svētbrīdi un lūgšanu prāvesta Andra Abakuka vadībā.
Tika aizdegtas piemiņas svecītes, un klātesošajiem bija iespēja noklausīties referātu par trimdas latvieti, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Ludvigu Adleru, turpinājumā sekoja filmas „Par Tēvzemi un brīvību” skatīšanās.
Lāčplēša dienas atzīmēšana trimdas latviešiem vienmēr bijis nozīmīgs pasākums.
“Cilvēku skaits bija daudz, daudz lielāks, nekā tas ir šodien šeit, lai arī mēs tolaik nebijām tik lielā skaitā. Tieši to dienu neatzīmēja, jo tā bija darbadiena, tad kādā citā dienā, bet katrā ziņā to dienu vienmēr atzīmēja. Ne tikai šeit, Londonā, bet visās vietās, kur latvieši bija apmetušies,” stāstīja publiciste Zigrīda Daškevica.
“Liels gods tiem cilvēkiem, kam tie ordeņi ir piešķirti, un manam vectēvam ir tas ordenis, kas ir ļoti, ļoti svarīga lieta man. Un visiem citiem arī,” atzina Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Ernesta Ķeseļa mazmeita Anna Ķiploks.
Taču Lāčplēša dienu katra paaudze uztver atšķirīgi.
“Es domāju, ka tas bija īpaši nozīmīgi vecākām paaudzēm, un īpaši, kas paši bija ''Lāčplēši''. Cilvēki vienkārši gribēja to atzīmēt, ka viņi bija daļa no cīņām 1. pasaules karā. Kā mēs redzējām, bija pāri par 30 ''Lāčplēšiem'', kas bija no Latvijas Lielbritānijā. Vienkārši cieņa pret tiem, kas bijuši,” pauda prāvests Andris Abakuks.
Savukārt mācītāja Elīza Zikmane piebilda, ka “viņiem tā bija daļa no bērnības pieredzes, gan arī veids, kā viņi godināja savus vecākus vai vecvecākus, kuri tad bija gājuši cauri tām cīņām, tas tad bija vairāk saistīts ar viņu ģimenes vēsturi, ar to, ko viņi bija paņēmuši sev līdz no Latvijas”.
“Kurpretim tie, kas tagad ir iebraukuši, tiem jau tā ir tāda tālāka vēsture, tie nav tikai viņu tēvi, vectēvi, tie ir vecvecvectēvi, kurus viņi nav satikuši savā dzīvē, un tagad vēlas izzināt vairāk kopējo Latvijas vēsturi, kas tad īsti toreiz notika,” sacīja Zikmane.
Arī briti šajā laikā ar plašiem pasākumiem piemin savus kritušos karavīrus, viņu simbols ir magone.
“Viņi cīnījās 1. pasaules karā Francijā. Kad tie uzbrukumi sākās, tad laida pāri lielgabalu lādiņus dažreiz pat sešas dienas. Viss tika uzārdīts, visi koki tika lauzti, ar saknēm izrauti ārā. No zāles nekas tur nebija. Un pēc kaujām, kad vasara nāca un kaujas pārgāja citur, kas tur auga? Tur auga magones. Un tāpēc tās magones kaut kādā veidā bija izturīgas, tās magones tur auga, un angļi tās magones saistīja ar mirušajiem,” skaidroja “Daugavas vanagu fonda” biedrs Jānis Gravnieks.
