Visur pasaulē žurnālistus apdraud ne tikai ieroči, bet arī autoritāras varas, nelabvēlīgi likumi, naudas trūkums.
Lielbritānijas un Kanādas rīkotajā konferencē Londonā mediju brīvības trauslums runā caur skaitļiem un personiskas pieredzes stāstiem. Daži žurnālisti no represīvām valstīm savu stāstu arī šeit var izstāstīt vai nu aiz slēgtām durvīm, vai aizklātu seju.
Pēdējos gados sasniegts rekordliels nogalināto vai ieslodzīto žurnālistu skaits. Dzīvību pērn zaudējuši 99 un ieslodzīti 348. Un bīstamākas izrādījušās nevis kara zonas, bet mēģinājumi atklāt korupcijas skandālus.
“Mums katram ir sava atbildība: žurnālistiem – pieturēties pie faktiem, kas ir svarīgāki par ātrumu un klikšķiem internetā. Tiesām – ievērot, lai likumi atbilstu starptautiskajiem standartiem. Valdībām, kuras atbalsta preses brīvību, iestāties par to un nepalikt vienaldzīgām pret valstīm, kas to neievēro, un rūpēties, lai tam būtu starptautiskas sekas,” uzsvēra īpašā sūtne mediju brīvības jautājumos Amala Klūnija.
Medijiem palīdzēt šodien var un vajag dažādos veidos, secina eksperti, lai tas nepaliktu tikai vārdos.
Piemēram, UNESCO šajās dienās vienojusies izveidot globālu mediju aizsardzības fondu, lai īpaši palīdzētu žurnālistiem, kuri strādā sarežģītos reģionos.
Austrālijas un Latvijas pilsonis Pēteris Greste, kurš vēl kā “Al Jazeera” žurnālists kopā ar kolēģiem nokļuva Ēģiptes cietumā, tika apsūdzēts terorismā un notiesāts uz septiņiem gadiem, atzīst, ka arī šķietami sakārtotajās valstīs brīvie mediji kļūst arvien trauslāki, piemēram, nepietiekama finansējuma dēļ.
“Ir skaidrs, ka vislabākais ceļš, kā garantēt, ka sabiedriskie mediji kalpo sabiedrībai, ir, ja tos finansē sabiedrība, nevis valdība. Ja tā ir valsts nauda, tad valdība var to samazināt. Šāda sistēma jau ir, piemēram, Zviedrijā vai šeit, Lielbritānijā, un tā medijus padara neatkarīgus no politiskās ietekmes. Tas ir kaut kas, uz ko tiekties,” atzina Pēteris Greste.
Mediju konferencē īpaša diskusija veltīta arī Baltijas pieredzei, gan cīnoties ar dezinformāciju, gan Rīgā dodot patvērumu “Meduza” žurnālistiem no Krievijas.
“Mēs, būdami blakus mūsu lielajai kaimiņvalstij, ļoti uz savas ādas esam izjutuši, kas ir dezinformācija, kāda tā ir bijusi, kā tā mainās. Ne tikai dezinformācija, bet visa šī informatīvā manipulācija,” atzina Baltijas mediju izcilības centra vadītājs Jānis Siksnis.
Latvijas mediju stabilitāte dezinformācijas laikos ir jautājums arī par sabiedrisko mediju stiprināšanu, kas rada satraukumu gan Latvijā, gan arī izskanēja Londonā.
“Jā, es pilnīgo noteikti šajās diskusijās, kas būs, atbalstītu sabiedrisko mediju, un es negribu izdalīt tikai Latvijas Radio, es zinu problēmas arī Latvijas Televīzijā par papildu finansējumu,” sacīja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Jaunā Vienotība”).
“Bet es varbūt mudinātu tomēr ne uz pārāk patīkamām lietām, kuras arī ir jāizskata - aiziešana no reklāmas tirgus ar kompensējošu mehānismu, un ir jāskatās, vai mums tomēr nav jāpavērtē mūsu kaimiņu modeļi, kur, vienā vai otrā gadījumā, administratīvā vadība ir apvienota. Tie nav pamatjautājumi, kas atrisinās mediju brīvību, bet tie var uzlabot administrāciju, samazināt izmaksas un zināmu finansējumu novirzīt pašu mediju stiprināšanai,” norādīja Rinkevičs.
Arī mediju ombuda veidošana izskan kā ideja sabiedrisko mediju stiprināšanai.
