Franču izcelsmes musulmanis Adels Defilū pārvācās uz Londonu pirms pieciem gadiem no dzimtās Marseļas. Apmetās Austrumlondonas rajonā, kur pamatā dzīvo mākslinieki, studenti un arī - lielākā musulmaņu kopiena valstī. Adels arī uzsāka biznesu – dizaina lietu veikaliņu un kafejnīcu pretī vietējai mošejai. Nākamajā dienā pēc teroristu uzbrukuma žurnāla „Charlie Hebdo” redakcijai Adels pie veikala nolika krīta tāfeli, taču dienas piedāvājuma vietā lieliem burtiem uzrakstīja “Je suis Charlie” – „Es esmu Čarlī”.
„Tad kāds ienāca veikalā, neko pat nepasūtīja vai nesasveicinājās un uzreiz pavēlēja – novāc to dēli, jo tas aizskarot mūsu kopienu. Es gribēju ar viņu parunāt, paskaidrot par vārda brīvību. Pats esmu musulmanis, islāms ir miera reliģija. Es zināju, par ko runāju, un tas viņu sadusmoja vēl vairāk. Viņš sāka kliegt, ka cilvēki Parīzē bija pelnījuši nāvi, un, ja es nenovākšu uzrakstu, kaut kas notiks,” stāsta veikala īpašnieks Adels Defilū.
Vietējā policija sākumā nemaz nevēlējās lietu izmeklēt un interesi izrādīja tikai tad, kad Adels vērsās pie vietējiem medijiem. Brīvdienās kāds ir sadauzījis zīmi, bet, neskatoties uz draudiem, Adels nolēmis to paturēt:
„Tas, ka zīme tagad stāv sadauzīta, ir kā simbols, ka nevar darīt visu, ko grib.”
Kāda sieviete no patālu šī Londonas rajona mēroja ceļu pāri visai pilsētai, lai uzdāvinātu Adelam suvenīru, vārda brīvības simbolu – divus zīmuļus, sasietus ar lentīti Francijas karogā krāsās.
„Charlie Hebdo” uzsāka savu darbu, kad es man bija kādi 11 gadi. Viņu sarkasms dažreiz ir diezgan radikāls un, protams, daudzus var aizvainot. Es kā musulmanis, protams, nedrīkstu attēlot pravieti, tas ir grēks. Bet neviens nedrīkst uzspiest šo likumu pārējai sabiedrībai, nemusulmaņiem tas nav saistošs. Man sāp, ka daudzi visus musulmaņus tagad uzskata par teroristiem, arī te Londonā. Tieši tāpēc izliku šo zīmi ar uzrakstu “Je suis Charlie”– lai visi redz, ka arī musulmanis atbalsta vārda brīvību,” skaidro Adels Defilū.
