Latvijas Radio speciālkorespondente Indra Sprance pievienojās brīvprātīgajiem Doneckas apgabalā, kas palīdz cilvēkiem evakuēties no frontes karstajiem punktiem.
Konfekte kā "drosmes tablete"
Maza apaļa ledene caurspīdīgā papīrā ar smaidiņu uz cukurotās virsmas iegulst man plaukstā. "Gribi vai negribi, bet vajag. Tās ir speciālas tabletes," pirms došanās civiliedzīvotāju evakuācijas braucienā man puspajokam saka nevalstiskās organizācijas "Save Ukraine" brīvprātīgais Vitālijs.
"Pirms izbraukšanas, lai bail nebūtu," norāda viņa kolēģis Jaroslavs, kurš zāļu tabletei līdzīgo našķi dēvē par "drosmes konfekti".
Vitālijs ir četrdesmitgadnieks. Krievijas vispārējā iebrukuma sākumposmā, kad okupanti atradās Kijivas pievārtē, Vitālijs pats ar savu automašīnu vedis laukā cilvēkus no galvaspilsētas. Viņš saka, ka gribējās palīdzēt cilvēkiem.
Vēlāk saņēmis piedāvājumu organizācijas "Save Ukraine" paspārnē nodarboties ar civiliedzīvotāju evakuāciju no Donbasa.
Šī organizācija apvieno lielu skaitu brīvprātīgo, kas sākotnēji palīdzēja cilvēkiem evakuēties no Kijivas, Černihivas un citiem apgabaliem, bet tagad strādā Ukrainas austrumos frontes pievārtē.
Vitālijs ar aptuveni desmit cilvēku lielo komandu bāzējas Doneckas apgabalā. Mēnesī izdodas evakuēt vairākus tūkstošus cilvēku.
"Gan bērnus, gan arī vecāka gadagājuma cilvēkus, arī mazkustīgus cilvēkus. Ir gadījies, ka šajā automašīnā, kurā mēs tagad braucam, 13 cilvēki tika izvesti. Tur priekšā sēdēja četri."
Bērni dzīvo ļoti smagos apstākļos
Vitālijs stāsta, ka pašlaik visvairāk cilvēku tiek evakuēti no Bahmutas apkaimes. Un Bahmutas virzienā šodien arī kopā dodamies.
Mērķis ir sasniegt Časivjaru, nelielu pilsētiņu Bahmutas pievārtē. No turienes šodien ir jāizved deviņi cilvēki, tajā skaitā viena ģimene.
"Būs ģimene – mamma, tētis un bērns. Aptuveni deviņus, desmit gadus veca meitenīte," skaidro Vitālijs.
Tā kā cīņas Bahmutā kļuvušas pavisam smagas, šī ģimene beidzot piekritusi evakuēties.
Brīvprātīgajiem tā ir liela laime – izvest no apdraudētās zonas bērnus. Grūti noskatīties, ka vecāku iebildumu dēļ bērni joprojām mīt pagrabos vietās, kuras nemitīgi tiek apšaudītas, kur nav elektrības, siltuma, telefonsakaru, nemaz nerunājot par internetu un skolu.
Prieks par katru evakuēto
Pa ceļam jāšķērso daudzi kontroles posteņi. Tuvojoties frontei, arvien vairāk uz ceļiem redzama bruņutehnika. Vienu posmu nobraucam nopakaļ tankam un citām smagās bruņu tehnikas vienībām.
Kopā ar mums uz Časivjaru dodas Jaroslavs. Liels, spēcīgs vīrs kamuflāžas tērpā. Komandas biedri Jaroslavu dēvē par "kiborgu" – līdzīgi kā tos vīrus, kas 2014.–2015. gada ziemā cīņā ar Krievijas atbalstītajiem separātistiem teju pārcilvēcīgiem spēkiem aizstāvēja Doneckas lidostu.
Dzīvībai bīstamas situācijas Jaroslavs kopā ar pārējiem šīs vienības brīvprātīgajiem jau ir piedzīvojis Bahmutā. Taču nekas no tā nemazina prieku par katru evakuēto.
"Vienu dienu izved bērnus, citu – invalīdu. Nesen izvilku ievainoto no pagraba. Katru dienu ir kas cits," stāsta Jaroslavs.
Pēc 3000 pārstāja skaitīt
24. februāris šiem brīvprātīgajiem būs parasta diena frontes pievārtē. Arī brīvprātīgajam Andrejam. Viņš ir trīsdesmitgadnieks no Kijivas; līdz Krievijas pilna apmēra iebrukumam Ukrainā bijis ierēdnis valsts pārvaldē.
"Nodarbošos ar evakuāciju un domāšu, kā turpmāk palīdzēt mūsu valstij pēc mūsu uzvaras. Jo 24. februāris paies, un mēs katru gadu atcerēsimies šo datumu, bet nevajag aizmirst par tiem cilvēkiem, kas visu šo ir pārdzīvojuši, par bērniem, par zemi… Ļoti daudz būs darba," atzīst Andrejs.
Pērn, sākoties Krievijas iebrukumam, Andrejs gājis pieteikties armijā un teritoriālās aizsadzības vienībā, bet nav ņemts pretī, jo viņam nav militārās pieredzes. Caur paziņām nonācis līdz brīvprātīgā darbam Donbasā.
Uz jautājumu, cik cilvēku viņš šajā laikā izvedis no apdraudētās zonas, Andrejs atbild, ka pēc 3000 pārstājis skaitīt.
Vai nejūtas pārguris no šī fiziski un emocionāli smagā darba? "Fiziski ir viegli atjaunoties, bet morāli ir daudz grūtāk, turklāt ģimene ir tālu un daudz pārdzīvojumu. Tu pārdzīvo visu šo cilvēku problēmas, īpaši, ja tie ir cilvēki ar bērniem, tāpēc ir pasmagi," saka Andrejs.
Bariņā labāk nestāvēt, var sanākt brāļu kapi
Vēl gabaliņu ceļa braucam caur nelieliem ciemiem, kas mijas ar plašiem laukiem.
Časivjarā iebraucam pa nelielu ar privātmājām apbūvētu ieliņu. Daļa no ēkām smagi cietušas.
"Šo ielu ļoti bieži apšauda," norāda Andrejs.
Pilsētas centrā postījumu ir vēl vairāk. Redzamas ēkas, no kurām pāri palikušas tikai ārējās sienas, bet ielās gandrīz vispār nav cilvēku.
Gabaliņu tālāk pie kādas ēkas gan ir redzams prāvs ļaužu pulciņš. Brīvprātīgie priecīgi, ka daļu evakuējamo varēs savākt vienā piegājienā, taču atzīst, ka nav droši tik lielam skaitam cilvēku atrasties vienkopus. Tie ir kā potenciālie brāļu kapi, vēlāk man paskaidro viens no brīvprātīgajiem. Šeit visu laiku ir dzirdami sprādzienu trokšņi.
"Mums jau mēnesi nav bijis elektrības"
Časivjaras centrā aizbraucošajiem ir minūte laika atvadīties no tuviniekiem. Brīvprātīgie tikmēr steidz sanest somas mikroautobusiņā. Auto pamazām piepildās ar cilvēkiem.
Un ne tikai cilvēkiem. Boļiks un Ļiciks. Tā sauc divus mazus sunīšus, kurus Časivjaras iedzīvotājas – māte un meita – nolēmušas ņemt līdzi evakuācijā.
Abi sunīši paklausīgi sēž saimniecēm klēpī. Kundzes uzskata, ka Časivjarā vēl dzīvot esot iespējams, taču gribas atpūsties no nemitīgā šāvienu trokšņa.
"Te vēl dzīvot var, bet tajā troksnī smadzenes vairs nestrādā. Gribas atpūsties, un viss," saka sunīšu saimniece.
Sievietes dosies tālāk pie tuviniekiem uz Ļvivu. Blakus sēdošajiem iedzīvotājiem vēl nav skaidrs, kurp tālāk doties.
"Izdzīvosim, un tad jau redzēs. Vēl neko nezinām. Kā būs, tā būs," spriež Aleksejs.
"Mums jau mēnesi nav bijusi elektrība," stāsta blakus sēdošā sieviete.
"Kaut vismaz nešautu! Tur tā lieta. Mums tik daudz jau iznīcināts... Nav iespējams pat izdomāt, kur lai paslēpjas."
Vīrs paliek pieskatīt kaķīšus
Tikmēr izbraucam no pilsētas centra. Časivjaras pievārtē dodamies pie Ļubovas. Sieviete mūs sagaida uz ielas.
"Esmu bezizejas situācijā, ne uz pilsētu varu iziet, ne pensiju normāli saņemt, neko," stāsta Ļubova.
Kamēr runāju ar viņu, nogrand jauns šāviena troksnis.
Ļubova dodas projām ar smagu sirdi, jo vīrs nebrauks līdzi. Viņš paliks pieskatīt saimniecību.
"Mums ir suns, kaķis. Kaķītis jau akls, kurls, kā viņu pamest, kur likt? Vīrs paliek. Es braucu ar dēlu."
Turpat sastopu vēl vairākus iedzīvotājus, kas saka – pagaidām nebrauks prom. Ja nu visi gali trūks, muks ārā paši ar savu automašīnu.
Karš smagi iespaidojis bērnus
Līdzīgu ceļu uz Časivjaru mērojam arī nākamajā dienā. Pilsētā joprojām nemierīgi, bet šodien starp evakuējamajiem ir arī bērni – Andrejs un Liza.
Par dzīvi šādos apstākļos bērnu mamma nesūdzas. "Viss labi. Dzīvi, veseli un labi!"
Klātesošais karš, šķiet, smagi iespaidojis bērnus. Izbraucot no pilsētas, puika uz brīdi pārsteigts iesaucas: "Mammu, skaties, mājai ir visi logi!"
Mierināt nākas ar deviņgadīgo meiteni, kas sabijusies no skaņas, kas veidojas, mikroautobusam braucot pa apsnigušu ceļu.
"Liza, tā nav lidojošas raķetes skaņa, tas ir sniegs, kas zem riteņiem čirkst," mamma mierina meiteni.
Lai palīdzētu evakuētajiem atslēgties no kara šausmām, brīvprātīgie mikroautobusā pagriež skaļāk radio.
Tur skan tautasdziesmas… Un evakuētās sievietes pēkšņi sāk dziedāt tām līdzi.
Dzied gan Lizas un Andreja mamma, gan trīsdesmitgadniece, kas nupat apglabājusi savu dzīvesbiedru. Viņš sprādzienā ticis tik smagi savainots, ka ķermeni nācies salikt pa daļām kopā, lai apglabātu. Jaunā sieviete mums visiem atrāda viņa sakroplotā ķermeņa fotogrāfiju. Tā kā vīrs miris, viņa ir gatava beidzot doties prom.
Kamēr sievietes dzied, vīru skati piekalti Donbasa ārēm laukā aiz loga. Bet aizmugurē sēdošai sirmgalvei dziesma atvērusi asaru slūžas – kundze klusē, bet lielas asaras birst pār bālajiem vaigiem…
Kopš Krievijas vispārējā iebrukuma Ukrainā organizācija "Save Ukraine" no frontes pievārtes evakuējusi vairāk nekā 80 tūkstošus cilvēku, bet kopumā bēgļu gaitās devušies vairāk nekā 13 miljoni Ukrainas iedzīvotāju.
KONTEKSTS:
2022. gada 24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu.
Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievija ar raķetēm regulāri apšauda Ukrainas pilsētas, lai ziemā atstātu ukraiņus bez elektrības un siltuma. Eiropas Parlaments ir pasludinājis Krieviju par terorismu atbalstošu valsti.
