ĪSUMĀ:
- Ar kultūras un vēsturisko dārgumu iznīcināšanu grupējumi vēršas pret kolektīvās identitātes un atmiņas simboliem.
- Mākslas priekšmetu izlaupīšanai ir arī finansiāla motivācija, jo nereti tie nonāk "melnajā tirgū".
- Interpols radījis lietotni, lai palīdzētu atpazīt nolaupītos mākslas priekšmetus un vēstures artefaktus.
- Nepieciešama ciešāka starptautiskā sadarbība, lai pasargātu kultūrvēsturisko mantojumu no bruņoto konfliktu sekām.
Kas ir šie noziegumi, kādi ir juridiskie instrumenti, kas pasargā seno mantojumu, un cik veiksmīgi starptautiskā sabiedrība tiek galā ar šiem izaicinājumiem?
Izdzēst kolektīvās atmiņas simbolus
Kopš mongoļu 13. gadsimta uzbrukuma Bagdādei, kad tika nodedzināta pilsētas lielākā bibliotēka un plašā grāmatu un manuskriptu kolekcija iemesta Tigras upē, armijas un bruņoti grupējumi turpina izlaupīt un postīt savus iekarojumus – no Afganistānas līdz Sīrijai, no Etiopijas līdz Mali un citviet.
Motīvi kultūrvēsturiskā un reliģiskā mantojuma iznīcināšanai var būt dažādi. Šie objekti, par spīti starptautiskajām tiesībām, var tikt uzskatīti par zema riska militāriem mērķiem, ar ko signalizēt konfliktā iesaistīto pušu gatavību eskalācijai.
Kultūras un vēsturisko dārgumu iznīcināšana var būt arī daļa no konflikta pašmērķiem – izdzēst pretinieka identitātes un kolektīvās atmiņas simbolus. Vienlaicīgi arī artefaktu izlaupīšana ir kļuvusi par diezgan izplatītu finansiālu motivāciju, īpaši teroristu grupām un citiem nelegāliem bruņotiem grupējumiem.
Teroristi piepelnās ar dārgumu izlaupīšanu
“Viena no mūsdienu konfliktu iezīmēm ir tā, ka tie ir galvenokārt asimetriski konflikti, kur cīņas notiek nevis starp valstīm, bet gan vairākiem nevalstiskiem dalībniekiem.
Visbiežāk šie dalībnieki neatzīst starptautiskās konvencijas un likumus vai nerūpējas par tiem,” tā sarunā ar LSM spriež Upsalas Universitātes profesors Matiass Lēgners (Mattias Legnér).
“Islāma valsts” jeb “Daīš”, kura vēl nesen civilizāciju šūpulī Sīrijā un Irākā pārvaldīja ievērojamas teritorijas, savos pirmsākumos kulturālā un reliģiskā mantojuma postīšanu uzsvēra kā daļu no mērķa iznīcināt politeismu. Savos video materiālos teroristi lepni ievietoja video, kur ar buldozeriem un sprāgstvielām iznīcināja romiešu amfiteātri Palmīras pilsētā.
Taču teroristu grupējums ātri atskārta pārvietojamo artefaktu materiālo nozīmi, kam sekoja kultūras mantojuma izlaupīšanas centralizācija. Kaujinieki un iedzīvotāji viņu pārvaldītajās teritorijās tika aicināti atrast, laupīt un tirgot kultūras artefaktus, apmaiņā pret īpaši izsniegtām atļaujām iekasējot 20 procentu lielu nodevu.
Caur izstrādātām shēmām šie dārgumi nonāk dažādos mākslas tirgos. Šobrīd vēstures artefaktu eksports no Irākas un Sīrijas teritorijām nav atļauts, pamatojoties uz ANO Drošības padomes rezolūciju, kuras mērķis bija liegt finansējumu organizācijai “Islāma valsts”. Par spīti tam nelegālais eksports citviet pasaulē turpinās.
Iesaistās arī Interpols
Organizācija “Antiquities Coalition” jeb ''Senlietu koalīcija'', kas no ASV pilsētas Vašingtonas vada globālu kampaņu pret kultūras artefaktu reketu un senās mākslas nelikumīgu tirdzniecību, bažījas, ka pat Covid-19 ietekmē senlietu piedāvājums un pieprasījums melnajā tirgū nav sarucis.
Konfliktu destabilizētie reģioni ir viegli mērķi laupītājiem, organizētām noziedzības grupām, kā arī nemierniekiem, kuri iegūto peļņu novirza konfliktu paildzināšanai.
Šī gada 6. maijā Starptautiskā Kriminālpolicijas organizācija jeb Interpols nāca klajā ar lietotni “ID-Art”, kuras mērķis ir palīdzēt vieglāk identificēt un atgūt nozagtus vēsturiskos artefaktus. Ar lietotnes palīdzību jebkurš tās lietotājs var izmantot attēlu atpazīšanas programmu, kas ir sasaistīta ar Interpola datubāzi, kurā tiek uzglabāta informācija par izlaupītajiem mākslas un senlietu datiem.
“Senlietu koalīcija” savos pētījumos, sekojot izlaupītajiem objektiem no izcelsmes zemes līdz pircējam, novērojuši, ka objekti bieži vien nonāk ne vien privātajās kolekcijās un izsoļu namos, bet arī muzejos, it īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, kas ir lielākais mākslas tirgus pasaulē.
“Pat informēti pircēji var būt līdzdalībnieki izlaupītu artefaktu iegādē, ja tie nav uzmanīgi”, tā sarunā ar LSM atzīst ''Senlietu koalīcijas'' projektu direktore Helēna Aroze (Helena Arose).
Kādi juridiskie instrumenti aizsargā seno mantojumu?
Kultūrvēsturiskie un reliģiskie pieminekļi – gan celtnes, skulptūras, gan dievnami un arī pārvietojami artefakti – ir vismaz teorētiski starptautisko tiesību aizsargāti.
Valstīm kuras ir pievienojušās 1954. gada Hāgas konvencijai par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījuma un tās Otrajam protokolam, ir pienākums kriminalizēt īpašumu iznīcināšanu konflikta ietvaros arī valsts tiesību sistēmā.
Vēlāk, 1970. gadā, izveidotā UNESCO konvencija aizsargā kultūras vērtību nelikumīgu ievešanu, izvešanu vai pārdošanu. Starptautiskā sabiedrība vairākkārt uzsvērusi kultūras mantojuma aizsardzības nozīmi arī deklarācijās.
2003. gada UNESCO deklarācija, kas tika pieņemta, reaģējot uz Bāmijānas Budas statuju iznīcināšanu Afganistānā, aicina aizsargāt kultūras vērtības arī miera laikos. Taču kā deklarācijas šie aicinājumi nav juridiski saistoši un bieži netiek ievēroti valstīs, kas ir ierautas karā vai asimetriskos konfliktos.
Par spīti negatīvajiem piemēriem, kad vietējām kopienām un pasaulei kopumā zudis vērtīgs vēstures mantojums, starptautiskā sabiedrība turpina attīstīt mehānismus, kā novērst šādus nodarījumus.
“Mēs nevaram izmērīt to, kas nav noticis, cik daudz šīs konvencijas un deklarācijas ir atturējušas un cik daudz no šīm kultūrvēsturiskajām vietām ir izglābtas tieši šo konvenciju spēka un sadarbības centienu dēļ. Starptautiskajā sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kuriem tas rūp,” uzsver Eseksas Universitātes vecākā lektore Marina Lostāla (Marina Lostal).
Cietumsods par mošeju iznīcināšanu
Plašāku sabiedrības interesi 2016. gadā izpelnījās El Mahdi lieta Starptautiskajā krimināltiesā (SKT) Hāgā. Mali pilsonis Ahmeds el Mahdi pēc Mali premjerministra lūguma tika tiesāts un saņēma sodu par noziegumiem, kurā pirmo reizi SKT vēsturē necieta dzīvas būtnes. Notiesātais tika apsūdzēts par 2012. gadā veiktiem kara noziegumiem pret kultūrvēsturisko mantojumu, proti, mošeju iznīcināšanu senajā Timbuktu pilsētā, kas ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Par savu nodarījumu El Mahdi saņēma deviņu gadu cietumsodu un lielu naudas sodu.
Kā min Lostāla, pat ja šī būtu pēdējā šāda lieta SKT, tā jau ir kļuvusi par piemēru.
“Šī lieta ir nosūtījusi ziņu dalībvalstīm, iedrošinot tās vērsties pret šāda veida noziegumu veicējiem, norādot, ka noziegumi pret kultūrvēsturisko mantojumu arī paši par sevi ir pietiekams iemesls, lai sauktu pie atbildības,” secina Lostāla.
Kultūras un reliģiskais mantojums bieži vien cieš konfliktos arī no valstu bruņoto spēku puses, lai gan saskaņā ar Hāgas 1954. gada konvenciju valstīm ir pienākums informēt un apmācīt savus bruņotos spēkus. Etiopijā, kur centrālā valdība turpina ofensīvu pret Tigrajas reģionālo valdību un tās līderiem, konflikta krustugunīs nonākušas vairākas lūgšanu vietas – to skaitā mošejas, ortodoksālās baznīcas, kā arī katedrāle Aksumas pilsētā, kas pati ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Mantojuma pase
Vienota mehānisma bruņoto spēku apmācībai nav, un šobrīd aizsardzībai bieži tiek izmantotas konkrētiem gadījumiem īpaši izstrādātas procedūras. Kad 2012. gadā izcēlās konflikts Mali, UNESCO sadarbībā ar Mali Nacionālo kultūras mantojuma direktorātu publicēja “Passeport pour le patrimoine” jeb mantojuma pasi. Šajā dokumentā, kas tika izdalīts konfliktā iesaistītajiem dalībniekiem un citiem reģionā strādājošajiem, tika detalizēti informēts par kultūras vietu atrašanos Mali ziemeļos.
Arī Lībijā Starptautiskā “Zilā vairoga” komiteja izstrādāja sarakstu ar vēsturiskām vietām, aicinot starptautisko sabiedrību cienīt Lībijas kultūras mantojumu. Taču šāda vienreizēja pieeja izgaismo speciālistu un atsevišķu organizāciju personisko interesi un ātro darbu pretstatā vispārējai pieejai, kuras attīstīšanai nepieciešams pielikt ilgstošas pūles.
Kā norāda Lēgners, “ir nepieciešama lielāka sadarbība starp bruņotajiem spēkiem, piemēram, NATO, apmācot karaspēkus, kā rīkoties kultūras jautājumos, tostarp attieksmē pret kultūras vērtībām.”
Nacionālajam mantojumam var piemist arī spēja saliedēt bijušos ienaidniekus un būt par pamatu kopīgas nākotnes radīšanai, tajā skaitā iesaistot bruņotos spēkus arī pēc konflikta beigām. Rekonstrukcija var kļūt arī par ekonomisku stimulu, tādējādi radot darbavietas un attīstot profesionālo apmācību, strādājot ar kultūras vērtībām.
Lēgners sarunā ar LSM uzsver: ir svarīgi, ka kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošana pievērš uzmanību iedzīvotāju vajadzībām un procesā integrē vairākus mērķus, tajā skaitā ekonomisko, kultūras un, iespējams, arī ekoloģisko dimensiju.
