Starp Mariupoles apmēram 400 tūkstošiem iedzīvotāju, kas pilsētā bija pirms kara, Taņa ir viena no tiem laimīgajiem, kas tikusi ārā no pilsētas.

Viņa Latvijas Televīzijai sacīja: "Ziniet, man vēl galvā viss pat nav sakārtojies. Es vēl visa jūtos tāda... Tikai pateicoties tam, ka tagad varu būt kopā ar bērniem, ar mazbērniem, kaut kā sākam atdzīvoties. Kaut gan te, Hmeļņickā, arī ir sirēnas un gaisa trauksme."

Tomēr, viņasprāt, nekas nav salīdzināms ar Mariupolē pārciesto un to, kad viņi, atstājuši paslēptuvi deviņstāvu mājas pagrabā, pirmoreiz ieraudzīja, kas noticis ar pilsētu.

"Kad tu brauc pa savu mīļoto pilsētu, bet tur mājas ir vai nu sabombardētas, vai bez logiem un sadegušas. Viss pilnīgi izpostīts! Visi tramvaju vadi mētājas zemē, visur ir tikai māju drupas.

Tas ir necilvēcīgi!

Mariupolē tagad cilvēki ir pilnīgi bez sakariem, bez ūdens. Nav taisnība, ka viņi šauj pa kaut kādiem militāriem [objektiem]. Viņi šauj pa mums. Pa cilvēkiem. Viņiem šaujamie bija uzstādīti kapos, kur ir apbedīti mani vecāki!" – viņa sacīja.

Taņa norādīja: "Kad sākās ļoti spēcīgas bombardēšanas, mūsu mikrorajoniņā, tur ir septiņas  mājas un iekšpagalmā skola un bērnu dārziņš. Skolai pašai pirmajai lādiņš trāpīja, un no visām septiņām mājām palika tikai divas. Mūsējā un vēl viena, kas nesadega. Un tad mēs ar kaimiņiem nolēmām, ka jācenšas izrauties ārā. Mēs trīs minūtēs visi savācāmies. Ar vīru bijām divatā, tādēļ paņēmām mašīnā kādu vecmāmiņu ar viņas mazdēlu. Viņi kādreiz jau bija no Luhanskas bēguši un tagad arī Mariupolē viņu māju sabombardēja. Un viņi dzīvoja mūsu pagrabā."

Taņa atzina, ka bijis ļoti bail braukt pa okupēto teritoriju. Tuvojoties Zaporižjai, bijušas arī apšaudes, bet tomēr izdevās tikt prom.

Latvijas Televīzija: Kas tagad ir noticis ar jūsu māju?

Taņa: Tās vairs nav.

Jums Mariupolē vēl palika draugi, radi vai paziņas?

Jā. Šodien bija liels prieks! Jo pēc tam, kad jūs man pazvanījāt, man piezvanīja manas grāmatvedes dēls. Viņa ar savu vecāko dēlu ir palikusi Mariupolē. Un viņi ir dzīvi un varēja padot ziņu. Vismaz zinām, ka ir dzīvi un ka drīz varēs tikt laukā. Vēl vieni mūsu paziņas, mūsu draugi, viņi ir pagrabā pilsētas centrā un par viņiem nekādas ziņas nepienāk. Pēdējo reizi 13. martā viņus redzējām. Viņi bija netālu no mums, tādēļ centāmies satikties, arī ar pārtikas produktiem un siltām drēbēm viens ar otru mainījāmies. Bet tagad nav sakaru. Meklējam vēl viņus.   

Pēc visas šīs necilvēcīgās attieksmes, kā zinām, okupanti piedāvāja, lai pilsēta padotos un tiktu atdota viņiem. Tad viņi ļaus iedzīvotājiem tikt laukā. Ko jūs atbildētu?

Nē! Jāaiziet ir viņiem. Bet šī pilsēta ir mūsu! Tur es piedzimu un uzaugu. Tā ir manu vecāku pilsēta. Manu vectētiņu un vecmāmiņu pilsēta. Tā ir mūsu pilsēta. Un neviens negribēja ne uz Krieviju, nekur. Ja es runāju krievu valodā – tas nenozīmē, ka es gribu uz Krieviju!

Vai jūs domājat, ka kādreiz atgriezīsieties Mariupolē?

Mēs noteikti atgriezīsimies Mariupolē! Un es ar savām mazmeitiņām atkal iešu uz jūrmalu. Mūsu pilsēta tiks atjaunota. Noteikti!

Un Taņa ir pārliecināta – Ukraina uzvarēs. Jo citādi nedrīkst būt.

KONTEKSTS:

Krievijas iebrukums Ukrainā turpinās kopš 24. februāra. Sarunas līdz šim nav devušas rezultātu, un 12. martā Francijas prezidenta administrācijā paziņoja – pašlaik izskatās, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins neizrāda nekādu vēlēšanos izbeigt karu Ukrainā.

Krievijas rīcība izpelnījusies asu nosodījumu no demokrātiskās pasaules. Rietumvalstis noteikušas vairākas sankcijas gan pret Krieviju, gan pret Baltkrieviju, kas atbalsta Kremļa lēmumu uzbrukt Ukrainai. Tikmēr arvien vairāk ārvalstu uzņēmumi boikotē Krieviju un aptur savu darbību šajā valstī.

Teksta tiešraižu arhīvs par Krievijas uzbrukumu Ukrainai pieejams šeit.