Muratovs savā uzrunā uzsvēra žurnālistu bīstamo darbu, kam ir nozīmīga loma demokrātijas aizsargāšanā.
“Krievu, angļu un citās valodās ir teiciens: "Suņi rej, bet karavāna iet tālāk”. To interpretē šādi: nekas netraucēs karavānas kustībai uz priekšu. Dažkārt varasiestādes tik noraidoši runā par žurnālistiem. Viņi rej, bet tas neko neietekmē,” teica Muratovs.
“Bet nesen es uzzināju, ka šim teicienam ir pretējs skaidrojums. Karavāna virzās uz priekšu, jo suņi rej. Viņi rūc un uzbrūk plēsējiem kalnos un tuksnešos. Un kustība uz priekšu ir iespējama tikai tad, kad viņi pavada karavānu.”
“Jā, mēs rūcam un kožam. Mums ir ilkņi un spēcīgs satvēriens. Bet mēs esam kustības priekšnoteikums. Mēs esam pretlīdzeklis tirānijai,” sacīja Muratovs.
60 gadus vecais Dmitrijs Muratovs ir Krievijas laikraksta “Novaja gazeta” galvenais redaktors. 1993. gadā viņš ar kolēģiem izveidoja šo laikrakstu, kas nenogurstoši cīnījies par vārda brīvību Krievijā. “Novaja gazeta” žurnālisti bieži publicējuši Krievijas varai netīkamu informāciju.
Nobela komiteja norāda, ka “Novaja gazeta” ir Krievijas neatkarīgākais laikraksts, kas nav vairījies kritizēt valdošo varu un publicēt sabiedrībai svarīgu informāciju, ko citi mediji bieži vien noklusē.
“Novaja gazeta” žurnālisti ir rakstījuši par korupciju, vēlēšanu rezultātu viltošanu un “troļļu fabrikām”, kas nodarbojas ar dezinformācijas izplatīšanu. Laikraksts ir atmaskojis policijas patvaļu un Krievijas karaspēka nodarījumus gan pašā Krievijā, gan ārpus tās robežām.
Tādēļ laikraksta žurnālistiem nereti nācies saskarties ar draudiem un izrēķināšanos. Kopš laikraksta izveidošanas ir nogalināti seši “Novaja gazeta” žurnālisti.
Neraugoties uz draudiem un žurnālistu slepkavībām, “Novaja gazeta” galvenais redaktors Muratovs nav atkāpies no laikraksta neatkarīgās pozīcijas. Viņš aizstāv žurnālistu tiesības rakstīt par jebkuru tematu, ja vien tiek ievēroti žurnālistu ētikas standarti.
Muratovs ir pirmais Krievijas pilsonis, kurš saņēmis Nobela Miera prēmiju. Padomju laikā to saņēma fiziķis un cilvēktiesību aizstāvis Andrejs Saharovs (1975), kā arī PSRS prezidents Mihails Gorbačovs (1990).
