Rakstu ukraiņu valodā lasiet šeit.

Rakstu krievu valodā lasiet šeit.

"Mēs visi gaidījām, ka kaut kam jānotiek, jo situācija bija ļoti nokaitēta, bet droši vien neviens no mums negaidīja, ka būs tik slikti, kā viss notika. Mēs gaidījām, ka var sākties karadarbība, bet, no otras puses, Mariupole bija kauju zonā kopš 2014. gada… Jā, mēs domājām, ka atkal sāksies apšaudes pilsētas pievārtē, artilērija, sprādzieni, taču Mariupolei tas bija diezgan pierasti. Mēs nepavisam negaidījām, ka Krievija pie mums ienāks no dienvidiem, no Krimas, un burtiski dažu dienu laikā Mariupole būs pilnīgā blokādē. Tas bija pilnīgi negaidīti."   

KARA PIRMAJĀ DIENĀ Jevhens bija mājās. No rīta viņš ziņās izlasīja, ka sākusies tā dēvētā īpašā militārā operācija. Šī pirmā informācija sākumā viņu šokēja, tomēr viņš bija pārliecināts, ka viss beigsies dažās dienās, ka valsti nepametīs likteņa varā, ka vienu pret vienu ar Krievijas armiju Mariupoli un arī visu Ukrainu neatstās un slēgs debesis: "Istenībā taču viņš pieteica īstu karu visai civilizētajai pasaulei…"

Visu, kas notika turpmāk, Jevhens uzskata par sekām tam, ka virs Ukrainas un Mariupoles netika slēgtas debesis:

"Mariuopolē nebija vispār nekādas pretgaisa aizsardzības, Krievija darīja visu, kas tai ienāca prātā, apšaudīja pilsētu no lidmašīnām, ar raķetēm, izmantoja visus bruņojuma veidus. Mēs dzīvojām pašā Mariupoles centrā, apmēram pusotru kilometru no rūpnīcas "Azovstaļ" un apmēram kilometru no Drāmas teātra, nedaudz uz leju no tā…"

Jevhens atceras, ka pirmais trieciens pilsētas centram bija 3. MARTĀ: "2. vai 3. martā mums jau vairs nebija ūdensapgādes un elektrības. Kaut kā pacietām. Bet 2. martā apmēram piecos vakarā izdzirdējām šāviņu svilpšanu, pēc tam – sprādzienus, tieši līdzās mūsu mājai. No kaimiņu dzīvokļu logiem sāka birt stikli. Mūsējie toreiz netika izsisti. Ja ir koka rāmji, tad stikli vispirms izbirst no tiem… Mēs dzīvojām pirmajā stāvā, pagrabā neslēpāmies, patvērāmies dzīvokļa gaitenī. Dzirdi, kā svilpj šāviņš, tas uzsprāgst pavisam līdzās, bet tu sēdi un domā, ka nākamais atlidos uz tavu māju, uz tavu dzīvokli… Tas ir baisi, bet mūsu mājai paveicās, tai netrāpīja. Taču mājās, kas atradās burtiski līdzās, 50 līdz 100 metru attālumā, trāpīja tieši dzīvokļos. Sadega daudzas automašīnas pagalmos, sadega dzīvokļi, gāja bojā cilvēki… Kaimiņu mājā tika nogalināts vīrietis ar mazu bērnu. Tas bija jau trešajā datumā. Un pilsēta nonāca aplenkumā. Mums joprojām ir liels jautājums, kā tā gadījās, ka viņi tik netraucēti ienāca Ukrainā pa šauro Krimas zemesšaurumu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Mariupole tik ātri nonāca tik smagā stāvoklī. No rietumu puses viņus arī pārāk negaidīja…"     

Pilsētā jau vairs nebija iespējams nogādāt humānās kravas, mierīgo iedzīvotāju evakuācija bija ļoti apgrūtināta un bīstama: "Sākās problēmas ar izbraukšanu. Vēl marta pirmajā pusē cilvēki kaut kā izbrauca, tas viņiem kaut kā izdevās. Bet bija sarežģīti… Kādā dienā izplatījās informācija, ka līdzās Drāmas teātrim tiks veidota kolonna, lai izbrauktu no pilsētas. Cilvēki ieradās ar saviem automobiļiem, milzīgs daudzums mašīnu, uz kurām bija rakstīts "Bērni", taču viņus neizlaida, uzstājās policijas priekšnieks Mihailo Veršiņins, stāstīja, ka tagad nevajag aizbraukt, Krievijas puse nav atļāvusi izbraukšanu pa Zaporižjas apgabalu, ka jūs riskējat ar savām dzīvībām. Kāds paklausīja un atgriezās mājās, kāds riskēja un brauca… Bija gadījumi, kad mašīnas nokļuva apšaudēs, cilvēki gāja bojā tieši uz ceļa…"

Laikam ejot uz priekšu, aizbraukt kļuva sarežģītāk. Jevhena dēls, kurš arī dzīvoja Mariupolē, kopā ar sievu un bērnu paspēja izkļūt no pilsētas 16. martā. Sakaru nebija, un Jevhens nemaz nezināja, ka viņa tuvinieki aizbraukuši. Dēls pat nevarēja atbraukt un to pateikt, visu izšķīra burtiski sekundes daļas. Viņiem izdevās izkļūt. Kādam tas neizdevās, cilvēki nokļuva apšaudē. Jevhenam ar sievu Svitlanu sava transporta nebija.

Turklāt sievai bija māte, kas bija uz gultas. Viņa dzīvoja netālu, privātmājā, vēl tuvāk rūpnīcai "Azovstaļ".  

"Viņu mēs pamest, protams, nevarējām, bet braukt ar viņu arī nebija iespējams, mums nebija ratiņkrēsla. Mums atlika gaidīt un cerēt, ka tas viss beigsies. Tomēr, kā izrādījās, tas, kas bija marta sākumā, bija, kā mēdz teikt, tikai ziediņi salīdzinājumā ar to, kas gaidīja Mariupoli turpmāk," stāsta Jevhens.

12. MARTĀ skolai, kas atradās apmēram 50 metrus no Jevhena mājas, tika uzmesta bumba. Tur savulaik mācījās arī viņa bērni. Katru dienu Jevhens ar Svitlanu gāja pie viņas mātes. Tā bija arī tajā dienā. Atgriežoties viņi redzēja, ka skolas vairāk nav. Bumbas krita arī daudzdzīvokļu māju pagalmos, tieši līdzās kāpņu telpu ieejām sprādzieni izrāva milzīgas bedres.

"Bija trāpījumi arī pagrabos. Tur slēpās cilvēki. Bumba trāpīja kādam pagrabam, cilvēki tika iesprostoti. Nokļūt līdz viņiem nevarēja. Atbrauca Ārkārtējo situācijas ministrijas glābēji, tobrīd vēl bija Ukrainas dienests. Un nespēja novākt to plāksni. Cik zinu, cilvēki palika zem drupām un gāja bojā. Tas viss notika pašā pilsētas centrā," stāsta Jevhens.

"15. MARTS – tā bija diena, kad izjutu visus "krievu pasaules" "jaukumus" uz savas ādas. Mēs atkal gājām – bet mēs praktiski katru rītu turp gājām – pie sievasmātes, mums nebija ne gāzes, ne elektrības, bet tur, pie sievasmātes, bija vienkāršāk iekurt uguni, turklāt, protams, bija jāaprūpē sievasmāte. Mēs devāmies uz turieni, un sākās kārtējā apšaude. Tolaik apšaudes notika katru dienu, šāva galvenokārt rūpnīcas "Azovstaļ" virzienā. Vai nu viņi šāva tik nemērķēti, vai arī tas bija apzināti, nevaru pateikt… bet šāviņi bieži krita privātmāju rajonā. Mēs nonācām galā. Pirmie šāviņi pārlidoja pār galvu, nokrita pie kaimiņa, pāri žogam, tur bija liela bedre. Es uzreiz ieskrēju mājā pārliecināties, ka sieva ir drošībā. Ieraudzījis, ka Svitlanas tur nav, gribēju skriet ārā uz ielas, un tajā brīdī istabā, kurā atrados, ielidoja šāviņš. Tā istaba, kurā biju, tika pilnībā sagrauta, gan jumts, gan sienas, tiku pilnīgi aprakts, kādā brīdī domāju, ka tās ir beigas, jo es neko neredzēju, neko nedzirdēju, biju apdullināts, kontuzēts… Pēc tam sapratu, ka esmu dzīvs, ka vēl par agru "uz turieni", sāku atrakt visu, kas pār mani bija sakritis, jumta paliekas, un – izlīdu. Izrādījās, ka man nebija ne mazākās skrambiņas. Nezinu, kā tā iznāca. Runā, ka sargeņģelis ir ļoti spēcīgs. Taču biju kļuvis kurls, tobrīd neko nedzirdēju. Problēmas ar dzirdi ir vēl joprojām. Bet biju dzīvs, tas ir galvenais. Izlīdu no turienes un gāju uz kaimiņu māju."   

Pagalmā bija trīs mājas. Vienā dzīvoja Svitlanas māte, otra bija Svitlanas brāļa Volodimira māja, bet trešajā mitinājās brāļameita Olena ar saviem bērniem. Izrādījās, ka visi slēpās Volodimira mājā, jo tai bija dzelzs durvis. Gados vecā māte, kas atradās savā mājā, kurā trāpīja šāviņš, bija citā istabā un nebija cietusi. Viņa īsti nesaprata, kas notiek: "Vecmāmiņai ir deviņdesmit gadi. Mēs atnācām, lai viņu pārnestu, jo tajā mājā vairs nebija iespējams atrasties, un viņa pajautāja: "Bet kas noticis?" Taču tobrīd mēs visi bijām dzīvi."

Izdzirdējis šāviņa svilpšanu, Jevhens instinktīvi nokrita uz grīdas. Viņš domā, ka tas viņu arī izglāba. Vēlāk izrādījās, ka visā telpā ir šāviņa šķembu atstātās pēdas. Ja būtu palicis stāvot kājās, vairs nebūtu dzīvs.  

16. MARTĀ Jevhens un Svitlana atradās netālu no Mariupoles Drāmas teātra. Līdzās bija sens ūdenstornis, viena no nedaudzajām vietām pilsētā, kur tad bija sakari. Viņi mēģināja sazvanīt tuviniekus, bet Jevhens bija arī paņēmis līdzi fotoaparātu, jo pie Drāmas teātra, kur bija daudz bēgļu, gribēja veidot fotoreportāžu. Sazvanīt bērnus neizdevās. Jevhens satraucās un nolēma doties nevis teātra virzienā, bet iet mājās. Šis lēmums arī izglāba viņam dzīvību… Nedaudz vēlāk viņi izdzirdēja sprādzienu un ieraudzīja melnu dūmu mutuļus. Uz Drāmas teātri bija nomesta bumba… Bija zaudējuši dzīvību cilvēki… Nekādu karavīru vai militārās tehnikas tuvumā nebija.    

18. MARTA rītā Jevhens ar sievu atkal gatavojās iet pie viņas mātes, bet apmēram deviņos pie durvīm klauvēja… Uz sliekšņa stāvēja Svitlanas brāļameita Olena ar diviem bērniem – astoņus gadus veco Jehoru un 15 gadus veco Veroniku: "Asiņaini, netīri, noputējuši. Olena teica, ka no rīta viņi apšaudīti, ka viņi ir ievainoti. Ka smagi ievainots Olenas tēvs Volodimirs, manas sievas brālis. Viņš diemžēl vairs nav varējis paiet, aizvilkts uz istabu un tur arī palicis. Tieši viņam pateicoties, viņi palikuši dzīvi. Mājas dzelzs durvis vairs nav turējušās, viņš pats stāvējis un tās turējis, kad sākusies apšaude, lai vismaz kaut kā būtu pasargāti tie, kas atradās mājā, un, kad sprādzis šāviņš, viņu šīs durvis nogāzušas uz grīdas un sašķaidījušas viņam kājas, bijis ļoti liels asiņu zudums. Diemžēl pēc astoņām dienām viņš aizgāja no dzīves… Bet tas bija pēc astoņām dienām… Taču tajā dienā, 18. martā, Olena atveda savus divus bērnus, lai gan apšaudes turpinājās, tika apšaudīta visa iela… Ja viņus toreiz nebūtu atvedusi, viņi droši vien arī nebūtu palikuši dzīvi. Mēs noņēmām steigā uzsietos pārsējus… paldies kaimiņam, viņš palīdzēja izmazgāt brūces…      

Mēs noņēmām pārsējus un ieraudzījām, ka zēnam uz muguras ir brūce bērna plaukstas lielumā, meitenei ir ievainojums galvā, kā arī brūces bija pašai Olenai, divas lielas uz kājas…

Kad viņa gājusi, to pat neesot jutusi, taču no šīm brūcēm pulsējoši izplūda asinis. Mums ar sievu faktiski nācās kļūt par mediķiem. Uz kājas uzlikām žņaugu, asiņošanu izdevās apturēt. Izmazgājām brūces, kaimiņi palīdzēja ar pārsējiem un ūdeņraža pārskābi. Tobrīd pagalmos bija daži mūsu karavīri, lūdzu palīdzēt, sazināties ar mediķiem: "Man ir ļoti nopietni ievainoti bērni…" "Piedod, nevaram palīdzēt, mums nav nekādu sakaru." Vienīgais, ko viņi varēja, bija iedot pretsāpju tabletes. Un mēs ar sievu ķērāmies pie ārstēšanas. Viņi palika dzīvot pie mums…"

Pārsiešanas bija ļoti sāpīgas, taču bērni tās pārcieta ļoti vīrišķīgi. Mainīt pārsējus un apstrādāt brūces vajadzēja regulāri. Vēlāk izdevās atrast antibiotikas. Mājās, pagrabā, vēl bija palikusi pārtika. Neskatoties uz visu notiekošo, Jevhenam bija pārliecība, ka visas šīs šausmas drīz beigsies. Tajā pašā mājā dzīvoja bērnu ķirurgs, viņš visu laiku skraidīja pa dežūrām, bet vienu reizi paspēja ienākt, apskatīt bērnus: "Jūs visu darāt pareizi, turpiniet." Neko vairāk viņš nevarēja – zāļu pilsētā nebija. Kaut kur iet bija bīstami, pilsēta tika apšaudīta. Ievainotos bērnus nebija kurp vest, slimnīcas nestrādāja un daļēji bija sabombardētas.  

Līdz 20. martam kaimiņu mājas Jevhena pagalmā palika veselas, ja neņem vērā izbirušos logu stiklus. Ārā bija auksti, dzīvoklī – plus divi trīs grādi. Lai stiklus neizsistu sprādziena vilnis, logus atstāja puspavērtus.

20. MARTA rītā Jevhens izgāja pagalmā un ieraudzīja, ka visas apkārtējās daudzstāvu mājas, izņemot viņa māju, ir apdegušas. Dažos dzīvokļos joprojām dega liesmas: "Vienā naktī tika iznīcinātas visas mājas mums visapkārt. Bet mūsējā bija palikusi vesela." Dienā atkal sākās apšaude, Jevhens domā, ka šāva no tanka. Bija tieši trāpījumi mājā, aizdegās dzīvoklis ceturtajā stāvā. Kaimiņi panikā kliedza, kāds aicināja dzēst ugunsgrēku…

"Burtiski pēc dažām minūtēm mājā ielauzās kadiroviešu grupa, viņi vienkārši sāka dzīt ārā cilvēkus. Mēs dzīvojām pirmajā stāvā, pie mums ielauzās vispirms. Es viņiem teicu, ka man ir divi ievainoti bērni, tas viņus neapturēja. Mums neatļāva neko ņemt līdzi. Aiznesām tikai divus termosus ar ūdeni. Pie durvīm stāvēja mana soma ar fotoaparātu un mugursoma ar dokumentiem… Ar ievainotajiem mēs tālu aiziet nevarējām, aizgājām tikai līdz kaimiņmājai, iekārtojāmies pagrabā. Pirms mums tur bija dzīvojuši cilvēki, kas pēc tam bija aizgājuši uz mierīgāku rajonu. Un tā mēs divas nedēļas nodzīvojām tajā pagrabā… Burtiski pusstundu pēc tam, kad tajā bijām nonākuši, izdzirdējām, ka sieviete kliedz: "Kāpēc viņi tur izgāja?" Izrādījās, ka jauns puisis Deniss Medvedevs bija izskrējis paskatīties, kurš dzīvoklis deg, gribējis nodzēst. Tajā brīdī viņam trāpīja snaipera raidīta lode. Viņa tēvs Andrijs metās pie viņa, viņš tika nogalināts ar nākamo šāvienu. Tā viņi abi līdzās kāpņu telpas priekšā nogulēja nedēļu… Nogalinātā jaunā cilvēka māte palika ar mums pagrabā, kopā ar vedeklu un viņas gadu veco meitiņu."

Liela problēma bija pabarot bērnus, jo neko ēdamu paņemt līdzi nepaspējām. Nākamajā dienā Jevhens gribēja ieiet dzīvoklī pēc pārtikas. Izrādījās, ka māja bija pilnībā izdegusi – liesmas bija tik spēcīgas, ka pagrabā bija sakusušas burkas. Tur izdevās atrast puspaciņu sviesta. Bet līdzās mājai no kāda balkona nobirušus valriekstus: "Tādas bija mūsu pirmās brokastis…"

Protams, ka ar to nepietika, nācās iet uz pilsētu, kur līdzās Drāmas teātrim bija neliels vecmāmiņas dzīvoklis. Tajā neviens nedzīvoja. Jevhens izgāja uz centrālā prospekta, un tas, ko viņš tur ieraudzīja, bija kā filmā par apokalipsi: "Izdangāti ceļi, nogāzti stabi, koki, nokarājās vadi, mājas no devītā līdz pirmajam stāvam sagrautas, pilnībā sabombardētas, gulēja cilvēku līķi… apdeguši. Redzēju, kā no kāda balkona nokarājās no lupatām sasieta virve. Jācer, ka cilvēks pa to bija nokļuvis lejā, jo līdz zemei šī virve sniedzās. Tātad cilvēki bija mēģinājuši tā glābties. Tā izskatījās viss Metalurgu prospekts. Pagāju uz augšu, Drāmas teātra virzienā, tur bija neliela ceptuve, kur mēs agrāk pirkām garšīgu maizi, arī tā bija sapostīta. Man šķita, ka uz grīdas redzu konfektes, iegāju iekšā, patiešām – uz grīdas mētājās pāris konfekšu… Kad devos uz izeju, ieraudzīju pret mani pavērstu automāta stobru. Atkal kadirovieši." Jevhens tika pārmeklēts, viņi meklēja tetovējumus, pēdas no bruņuvestes, bet pēc tam teica: "Mums ir pavēle šaut. Vēlreiz ieraudzīsim…" Vecmāmiņas dzīvoklī izdevās atrast pudeli ūdens. Tobrīd dzīvoklis vēl bija neskarts.     

Nākamajā dienā mājas iedzīvotāji, redzot, ka Jevhenam un bērniem ir tāda situācija ar pārtiku, atnesa kastroli ar zupu. Jevhens ar pateicību atceras, kā kaimiņi palīdzējuši ar pārsiešanām, kuras nebija iespējams veikt pagrabā. Tās tika veiktas kaimiņu dzīvoklī pirmajā stāvā.

26. MARTĀ, lai gan turpinājās apšaudes, atnāca Olenas māte Tetjana un pavēstīja, ka Olenas tēvs Volodimirs no ievainojumiem miris. Viņu apbedīja turpat pagalmā līdzās mājai: "Cilvēkus apglabāja, kur bija iespējams, tieši māju pagalmos… Gadījās, ka cilvēki vienkārši iznesa nogalinātā līķi ārā… Tā arī atstāja… Bet mūsu Volodimiru mēs apbedījām…"

Pēc dažām dienām ģimene bija spiesta atstāt pagrabu. "Doneckas tautas republikas pārstāvjus" bija sasniegušas baumas, ka Jevhens ir fotogrāfs un fotografējis reportāžas. Viņu nopratināja, ar grūtībām izdevās pārliecināt "Doneckas tautas republikas militārpersonas", ka neko īpašu viņš nav fotografējis, bet fotoaparāti un safotografētais materiāls sadeguši kopā ar māju. Viens no neskartajiem fotoaparātiem tobrīd atradās pagrabā, kurā viņi dzīvoja, tur bija arī fotoarhīvs cietajā diskā. Ar draudiem, taču Jevhenu palaida. "Ja viņi būtu iegājuši pagrabā, viss būtu beidzies ļoti slikti. Man bija ļoti daudz Mariupoles, proukrainisku pasākumu fotogrāfiju. Pēc tam mēs nolēmām nepalikt šajā pagrabā, jo tas bija kļuvis bīstami, ja reiz mani bija atraduši, varēja atnākt vēlreiz. Nolēmām atgriezties tur, kur dzīvoja Olena ar vecākiem, kur dzīvoja mūsu sievasmāte. No trim mājām viena bija labākā stāvoklī, jumtu bija sacaurumojušas šķembas, logu stikli bija izsisti, bet vismaz sienas bija palikušās veselas. Ķēros pie šīs mājas atjaunošanas, lai tajā varētu dzīvot…"     

Apkārt visas mājas bija pilnībā sagrautas. Jevhens gāja meklēt materiālus jumta remontam un uzdūrās līķiem, kas gulēja pagalmos: "No pagalma kā uz delnas bija redzama rūpnīca "Azovstaļ". Viņi apšaudīja rūpnīcu, tas viss notika mūsu acu priekšā. Mēs redzējām, kā tieši virs mūsu pagalma atlidoja lidmašīnas, kā no tām tika palaistas raķetes. Pastāvīgi bija ļoti spēcīgas apšaudes, nebija pārtraukuma ne dienā, ne naktī. Taču mūsu rajonu jau vairs neapšaudīja."  

Privātmājā situācija ar pārtiku bija nedaudz vienkāršāka, bija palikušas neskartas dažas rezerves, bet pēc ūdens bija jāiet uz avotu. Elektrības un gāzes nebija, ēdienu gatavoja pagalmā uz ugunskura. Tālruņa uzlādēšanai izdevās izmantot gaismas diožu lukturīša saules bateriju. Vēlāk, aprīlī, parādījās jaunās "Doneckas tautas republikas" mobilā operatora SIM kartes. Jevhenam izdevās sazināties ar bērniem un paziņot viņiem, ka viņi ir dzīvi. Ukrainas mobilo sakaru gandrīz kopš kara sākuma nebija. Jevhena meita jau daudzus gadus dzīvo Kijivā, bet dēls, kā jau teikts, evakuējās no Mariupoles kopā ar sievu un bērnu marta vidū. Aprīlī viņi dabūja ratiņkrēslu vecmāmiņai, to bija atstājuši kaimiņi: "Un mēs jau varējām domāt par to, kā izkļūt no Mariupoles." Tad Jevhenam parādījās arī vecs radioaparāts, ar kuru varēja uztvert arī Ukrainas radio, varēja vairāk uzzināt, kas notiek valstī. Un kādu dienu pa radio viņi dzirdēja, ka tiks veidota evakuācijas kolonna, kas dosies ceļā no tirdzniecības centra Mariupoles rietumu daļā. Tobrīd Mariupole jau bija okupēta, vienīgā citadele joprojām bija "Azovstaļ". Rūpnīca joprojām tika pastāvīgi apšaudīta.

Jevhens ar ģimeni nolēma mēģināt evakuēties no pilsētas. Mēģinājumi bija vairāki – Krievijas puse neievēroja vienošanās, autobusi neatbrauca. Galu galā pašiem bija jāmeklē autovadītājs, kurš būtu ar mieru izvest viņus no pilsētas. Aizbrauca trijatā – Jevhens ar sievu Svitlanu un gados vecā māte. Īpaši bīstami tas Jevhenam bija tāpēc, ka viņš veda savu fotoarhīvu cietajos diskos. Paveicās – pārmeklēšanā kontrolpunktos tie netika pamanīti: "Pārbaudes bija ļoti pamatīgas, īpaši rūpīgi pārmeklēja jaunos puišus iesaucamo vecumā. Kontrolēja mantas, skatījās tālruņus, nedod Dievs, ja atrada kaut ko proukrainisku. Daudzos kontrolposteņos gan "Doneckas tautas republikas pārstāvji", gan Krievijas karavīri izspieda naudu: "Pat ja jums nekā nav, mēs atradīsim to, ko mums vajag." Risks bija, varat iedomāties, kādas man būtu bijušās problēmas, ja viņi būtu atraduši visas fotogrāfijas, kas bija manā arhīvā. Paldies Dievam, izspruku sveikā arī šoreiz. Fotogrāfijas un fotoaparāts ir viss vērtīgais, kas man vēl palicis… Varbūt tas arī ir pareizi, ka palikušas fotogrāfijas. Jo mantas var dabūt no jauna. Varbūt pat kādreiz izdosies ieiet savā dzīvoklī. Taču, ja pazūd fotogrāfijas, tās nekādi nevar atjaunot, bet tas viss ir vēsture. Tāpēc izdarīju visu iespējamo, lai tās saglabātu. Man ir daudz fotogrāfiju, kurās Mariupole redzama tāda, kāda tā bija. Man ir fotogrāfiju sērijas "Tik skaista pilsēta" un "Tik skaisti cilvēki", fotografēju visus notikumus, kas norisinājās Mariuopolē."      

Svitlanas brāļameita Olena ar bērniem tad baidījās atstāt mājas un palika Mariupolē.

Olenas bērnu ievainojumi pamazām sadzija. No saindēšanās izdevās izvairīties. Visus notikumus Olenas dēls Jehors aprakstīja dienasgrāmatā, kas, pateicoties žurnālistiem, kļuva plaši pazīstama.

Olenai ar bērniem no Mariupoles izdevās izbraukt vēlāk, tagad viņi dzīvo Ivanofrankivskas apgabala Burštinā.

Viens no Mariupoles morgiem sniedzis informāciju, ka 2022. gada pavasarī Mariupolē nogalināti 87 tūkstoši cilvēku… Vairāk nekā 1000 cilvēku atradās Drāmas teātrī brīdī, kad tur trāpīja bumba, bet dati par Drāmas teātrī dzīvību zaudējušo cilvēku skaitu ir pretrunīgi.

"Tāda, kāda Mariupole bija agrāk, tā vairs nebūs nekad," saka Jevhens. Pilsēta palikusi vēsturē, arī viņa fotogrāfijās.