Toms Pastors: Popesku-Teričanu kungs, gada sākumā mēs redzējām vērienīgus pretkorupcijas protestus Rumānijā esošā progresa nosargāšanai, tie bija lielākie kopš komunistiskā režīma gāšanas. Pēdējos gados Rumānija bijusi gan labais piemērs, parādot, ka ir iespējams cīnīties ar augstākā līmeņa korupciju, un arī sliktais piemērs, ņemot vērā tās apjomus. Jūs esat pārstāvējis Rumānijas politisko eliti daudzus gadus, kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju?
Kelins Popesku-Teričans: Es ieņēmu augstu amatu 2005. gadā, kad tika ieviesta esošā pretkorupcijas likumdošana. Mēs toreiz apgājām parlamentu, lai valdībā parādītu savu apņemšanos cīnīties ar korupciju. Tas, protams, bija jādara, jo politiskā korupcija ir drauds demokrātisko institūciju uzticamībai.
Diemžēl cīņa pret korupciju ir kļuvusi par izkārtni, aiz kuras sākusies cīņa par varu. Parādījušās dažādas neleģitīmas grupas, kas pārstāv tā sauktās spēka struktūras – specdienestus un pretkorupcijas direktorātu -, kas pašas kļuvušas korumpētas.
Tā nav finansiāla korupcija, bet gan neierobežotas un nekontrolētas varas korupcija. Tomēr kopumā joprojām tiek uzskatīts, ka Rumānija ir bijusi veiksmīga cīņā ar korupciju, un tā daļēji ir taisnība. Tā nav simtprocentīga, jo pašlaik Rumānijā ir radītas paralēlas varas struktūras līdzās ievēlētajai, demokrātiskajai politiskajai varai.
Raugāmies uz problēmu, kas vieno Rumāniju un Latviju – cilvēkiem, kuri pamet mūsu valstis, lai meklētu darbu citviet Eiropas Savienībā (ES). Tā, protams, ir daļa no ES sniegtās pārvietošanās brīvības, taču, šo faktu apvienojot ar zemajiem dzimstības rādītājiem, redzam, ka aina nav diezko iepriecinoša. Vai šai situācijai vispār ir risinājumi? Vai tomēr, jūsuprāt, tas ir mūsu politiskās realitātes fakts, kuru nav iespējams jēgpilni ietekmēt?
Tas ir dzīves fakts, taču tas ir atšķirīgas ekonomiskās attīstības rezultāts starp jaunajām dalībvalstīm kā mūsējās un vecajām dalībvalstīm, jo lielākā daļa, kas mūsu valstis pametuši, to darījuši ekonomisku iemeslu dēļ. Mūsu 22 miljonu valstī to izvēlējušies pamest trīs miljoni.
Viņi lielākoties devušies uz Spāniju, Itāliju, Portugāli un Lielbritāniju, un tagad izjūtam ļoti spēcīgu darbaroku trūkumu. Ja godīgi, es neticu, ka demogrāfijas finansiāla stimulēšana var būt ļoti efektīva, varbūt tikai daļēji, kā to esam redzējuši citās Eiropas valstīs.
Taču, tiklīdz mēs ekonomisko izaugsmi spēsim pārvērst reālā ienākumu kāpumā saviem pilsoņiem, daļa tomēr izvēlēsies nepamest valsti un citi, kuri jau šo lēmumu ir pieņēmuši sarežģītu finansiālo apstākļu dēļ, varēs atgriezties. Daļēji to mēs redzam Rumānijā jau tagad – jaunā valdība pieņēmusi vairākus lēmumus, paceļot algas sabiedriskajā sektorā, un privātais sektors tam ir sekojis. Tas var radīt labāku sabalansētību cilvēku lēmumā palikt vai tomēr doties uz ārzemēm, kur ir labāki dzīves apstākļi, ko nevar noliegt.
Viens no jautājumiem, kur ES šķiet salīdzinoši vienota (kā arī vienotība NATO ietvaros), ir aizsardzība. Mēs esam pieredzējuši, ka Rumānija diezgan daudz ir investējusi aizsargāšanās spējā un pašlaik plāno iepirkt pat F16 iznīcinātājus un mobilās artilērijas sistēmas. Kāds ir domu gājiens aiz šiem tēriņiem – vai tiešām saredzat militārus draudus pret Rumāniju? Varbūt redzat Krievijas ietekmi, vai citus draudus, kas var destabilizēt valsti?
Gribētu visiem atgādināt, ka mēs bijām diezgan naivi, domājot, ka pēc komunisma krišanas PSRS mūsu reģionā valdīs mūžīgs miers. Vēlāk kļuva vairāk nekā skaidrs, ka Krievija ieņēmusi agresīvu pozīciju, kas parādījās jau 2008. gadā ar iebrukumu Gruzijā. Tad gan vēl mēs nebijām gatavi situāciju analizēt tā, kā vajag, - vajadzēja gaidīt līdz iebrukumam Krimā, lai redzētu, cik Krievija kļuvusi bīstama mūsu reģionam un visai Eiropai. Tāpēc es domāju, ka tas ir mūsu pienākums un atbildība sadarboties šo draudu novēršanai, kas vairāk skāruši NATO alianses un ES austrumu flangu.
Mēs nevaram tikai paļauties uz vecajām dalībvalstīm vai Amerikas Savienotajām Valstīm, mums jāsniedz arī sava artava, un tāpēc Rumānija lēmusi palielināt militāros tēriņus līdz 2% no iekšzemes kopprodukta, un mēs, protams, esam sākuši iepirkt modernu militāro ekipējumu draudu novēršanai.
Rumānija līdz šim nav bijis Krievijas mērķis, taču mēs redzam šīs modernās karadarbības klātbūtni. Tas ir karš bez nāvējošiem ieročiem, tas ir informācijas kropļošanas un dezinformācijas karš, kas vērsts ne tikai pret Rumāniju, bet droši vien pat lielākā mērā pret jūsu valsti vai Savienotajām Valstīm. Mums jābūt ļoti reālistiskiem, jācīnās ar šīm problēmām un jāsadarbojas. Par to es esmu stingri pārliecināts.
