"Atceros kā tagad... Bija neilgi pēc četriem no rīta. Notrīcēja māja. Izkļūt no mājas jau vairs nevarēju – tā pilnībā dega." Tā raķetes triecienu agrā 15. martā rīta pa ēku Kijivā, Černobiļskas ielā, atminas viens no šīs ēkas iemītniekiem – Artūrs. Latvijas Radio viņu satiek pie nupat atjaunotās augstceltnes. Artūrs atnācis apskatīt savu dzīvokli, kur varēs atgriezties pēc 12. decembra. Pašlaik viņš dzīvo savā darbavietā. Piedzīvoto uzbrukumu vīrietis atcerēsies visu mūžu.
"Atbrauca pirmā ugunsdzēsēju mašīna, tā bija bez ūdens... Atbrauca otrā un sāka celt ārā cilvēkus," viņš stāsta.
Šāviņa radītās eksplozijas brīdī Artūrs atradās savā dzīvoklī 12. stāvā. Izkļūt no mājas pa trepēm vairs nebija iespējams. Visa ēka bija liesmās.
"Skatieties, šī mājas puses izdega pilnībā, tajā pusē varbūt kādi 15–20% izdega," rāda vīrietis.
Pamazām sabraukuši arvien vairāk ugunsdzēsēju. Viņi no ārpuses pieslējuši trepes pie ēkas logiem un cēluši cilvēkus laukā no degošā nama. Šādā veidā izcēluši gan Artūru, gan arī viņa vācu aitu suni. Taču visus izglābt neizdevās.
Artūrs stāsta:" Oficiāli teica, ka bojā gāja viens vai divi cilvēki, bet patiesībā bija daudz vairāk. Kad mani izveda no mājas, jau tobrīd te trīs līķi gulēja pie mājas, tie, kas gulēja… Neskaitot meiteni, kas nosmaka trešajā stāvā."
Kā prātam neaptveramu murgu šo 15. marta rītu atceras arī pensionāre Ņina. Viņa Krievijas raidītās raķetes eksplozijas brīdī laikā atradās savā dzīvoklī ēkas 6. stāvā.
"Atvēru acis, skatos un redzu, ka mani sedz logs, priekšā man ir caurums sienā, kur bija logs, un es guļu zem loga, bet visapkārt man viss deg.
Es nezinu, kāds sargenģelis manu dzīvību izglāba, kā viņš mani pamodināja, jo dzīvoklī jau viss bija melns," atceras sieviete.
Kad sākusi aptvert notiekošo, Ņina sapratusi, ka jātiek no dzīvokļa ārā. "Ar rokām un kājām, es pat nezinu kā, kur man tas spēks bija... Es izsitu to logu. Tas bija dubultais logs, es to izsitu un izlīdu caur to stiklu. Es biju visa sagriezusies. Mugura, rokas, krūtis, viss vienās asinīs..." stāsta sieviete.
Eksplozijas triecienā dzīvokļa durvis bija izsistas, Ņina izkļuvusi trepēs un cauri liesmojošajiem stāviem pati saviem spēkiem tikusi no mājas ārā.
"Plika un basām kājām es izgāju. Visa asinīs. Kad izgāju uz ielas, mani ātrā palīdzība gribēja savākt, bet es atteicos braukt. Devos uz blakus māju, man tur draudzene dzīvo," stāsta Ņina.
Pazīstami cilvēki Ņinu apģērbuši un nopirkuši viņai biļeti līdz Ļvivai, kur viņu uzņēmuši tuvinieki. Visa viņas iedzīve bija pārvērtusies pelnos, bet māja pusizdegušā karkasā.
Taču mājas iemītniekiem paveicās – viņu namu pašvaldība nolēma atjaunot.
Pārbaudot ēkas tehnisko stāvokli, konstatēts, ka nesošās konstrukcijas nav bojātas un visu iespējams atjaunot. Tas arī šajos deviņos mēnešos izdarīts.
Vēl gaisā virmo krāsu un laku smarža. Norit pēdējie darbi, līdz dzīvokļi tiks atgriezti to saimniekiem.
Ņina uzsver: "Protams, ka ļoti priecājos. Paldies Dievam, ka mums palīdzēja un visu šo atjaunoja."
Prieks par mājas atjaunošanu ir arī Artūram un citiem šīs augstceltnes iemītniekiem. Tomēr uz kopējo Krievijas iebrukumā nodarīto postījumu fona šis atjaunotais nams ir sīks piliens jūrā, salīdzinot ar to, kas vēl darāms.
