- Ja atskatāmies uz notikumiem, tad 2014.gada 17.jūnijā Savčenko tika sagūstīta un kopš tā brīža atradas nebrīvē. To pierāda viņas detalizētie telefona rēķini, kuri pēc oficiāla Krievijas izmeklēšanas iestāžu pieprasījuma, kas balstīts uz 1993.gada juridiskās palīdzības līgumu, tika saņemti no Ukrainas jau pirmstiesas izmeklēšanas laikā.
Tas ir oficiāls dokuments, procesuāli pareizi noformēts un ir lietas pierādījums, bet ir lietas, kas netika ņemtas vērā pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Uz šī dokumenta pamata vien varēja izbeigt pirmstiesas izmeklēšanu pret Savčenko par apsūdzību Krievijas pilsoņu Antona Vološina un Igora Korņeļuka slepkavībās.
Attiecīgi arī atentātā pret civilliedzīvotājiem, ko kopā ar slepkavībām inkriminē Savčenko (tāpēc, ka viņu nāves brīdī tur atradās ne tikai mirušie Vološins un Korņeļuks, bet arī personas, kuras nebija cietušas, bet saskaņā ar šo lietu tiek uzskatītas par cietušajiem).
Vēl vairāk. Mēs pārbaudījām videoieraksta, kas uzņemts viņas saņemšanas gūstā brīdī, ekspertīzi. Tas arī bija pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Un tiesai mēs slēdziena veidā likām priekšā šo pierādījumu, kā arī tiesā uzstājās speciālists, kurš stāstīja tiesai, ka ēnas, kas redzamas videoierakstā, liecina par noteiktu desmit minūšu laika nobīdes kļūdu. Un šis laika periods ir dienas pirmajā pusē, ja precīzāk, tad starp plkst.10.00 un 10.40. Tā ir pietiekami autoritatīva ekspertīze. Tiesā uzstājās Olga Vezjakova.
Attiecībā uz 2014.gada 23.jūnija notikumiem, kad viņu apsūdzēja nelegālā robežas šķērsošanā, ka viņa it kā atbrīvota no gūsta, pati devusies uz Krievijas teritoriju, ir ļoti daudz dažāda veida pierādījumi, kuri apliecina, ka tā nebija un ka tā ir izmeklēšanas safabricēšana. Viņai vienkārši nebija motīva, kas ir nepieciešams šāda veida darbību subjektīvajai pusei. Nemaz nerunājot par to, ka mēs pēc tam „izrakām” audioierakstus, kuros tiek apspriesta viņas nodošana Krievijas specdienestiem. Un mēs to visu izklāstījām un nopublicējām – Valērija Bolotova un prezidenta administrācijas kuratora Pavla Karpova pārrunas. Tāpēc šeit ir vispatverošs un kategorisks alibi visiem viņai inkriminētajiem noziedzīgu nodarījumu sastāviem. Tas viss ir publicēts manos „Facebook” kontos.
- Vai tika veikts izmeklēšanas eksperiments par redzamību no torņa (lai noskaidrotu, vai Savčenko varēja no turienes redzēt pārvietojošos cilvēku kolonnu, kurā atradās arī krievu žurnālisti)?
No torņa eksperiments pat netika veikts Rostovas reģionā, bet gan Maskavas priekšpilsētā. Vienkārši paņēma jebkuru torni, uzkāpa tajā un no tā skatījās ar binokli. Bet ekspertīze pierādīja, ka vienīgā vieta, no kuras varēja koordinēt triecienu, bija tornis Stukalova Balkas ciematā Luhanskas apgabalā, kur tieši tika saņemta gūstā Nadežda Savčenko. Ir tikai viena neliela detaļa – neviens viņu šajā tornī nav redzējis. Un apsūdzībai ir pieļāvuma raksturs.
Nemaz nerunājot par alibi, ja šo pamatojumu skata no apsūdzības puses. Tas nav iespējams arī tā iemesla dēļ, ka tīri hronoloģiski Savčenko nevarēja koordinēt triecienu no šī torņa, un to mēs arī pierādījām. Tā kā tornis atrodas bataljona aizmugurē, tad sanāk tā, ka viņai no sākuma vajadzēja koordinēt triecienu, pēc tam aizskriet atpakaļ un tad tikt saņemtai gūstā. Nevis aiz torņa, bet gan torņa priekšpusē. Bet tornis atrodas aizmugurē. Kādā veidā viņa to varēja izdarīt? Pie tam ar cauršautu roku.
Kā viņa varēja uzkāpt bez trepēm, ja pirmais pakāpiens ir septiņu metru augstumā?
Tālāk. Ar šo torni vēl ir tā problēma, ka tas ir sagāzies. Un neviens nezina to, kad tornis bija tādā stāvoklī, kad tajā būtu bijis iespējams uzkāpt un no tā koordinēt triecienu. Kā arī nav nekādu pierādījumu, ka Savčenko būtu bijusi jebkāda saikne ar artilērijas trieciena koordinētājiem, jo uz šo brīdi nav konstatēts, kādā veidā viņa nodibināja sakarus ar to pašu Sergeju Meļņičuku, „Aidara” bataljona komandieri, kuram viņa deva koordinātes.
Tas viss ir muļķības un to vienas minūtes laikā nevar izstāstīt.
Tomēr ja mērķtiecīgi pieiet lietai, var izlasīt visus 40 lietas sējumus, kuri ir pieejami advokātu interneta mājaslapā, kā arī uzmanīgi izpētīt rindu „Facebook” ziņu gan manā kontā, gan citu advokātu – Iļjas Novikova un Nikolaja Polozova kontos, kuros viss ir pietiekami sīki izskaidrots.
- Ir TV kanāla darbinieka liecība, ka Korņeļukam un Vološinam nebija identificējošas preses kartes?
Viņi ne tikai nebija akreditēti strādāt Luhanskas apgabalā. Viņiem vispār nebija akreditācijas strādāt Ukrainā. Tas, protams, papildu tam, ka viņi nebija tērpti bruņuvestēs, viņiem nebija preses pārstāvju identificējoša apģērba, ne ķiveru, nekas no tā, kas nodrošinātu žurnālistu drošību.
Viņu nāve bija militārs negadījums. Tas arī viss.
Viņi vienkārši gadījās ne tur, ne tajā vietā, kur viņiem būtu bijis jāatrodas...
